Fakts, ka pasaulslavenā 20. gs. amerikāņu mākslinieka Marka Rotko (25.09.1903.–25.02.1970.) dzimtā pilsēta ir Dvinska, Krievijas Impērija (tagadējā Daugavpils), ir maz apspriests starptautiskā mērogā.

Piecu gadu vecumā Markuss Rotkovičs tika nosūtīts apgūt Talmuda pamatus ebreju reliģiskajā sākumskolā. Mistiskais jūdaisms jaunībā iedvesmoja viņu rakstīt dzeju par Vecās Derības tēmu un kļuva par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem vēlākajos gados. 1913. gadā, kad zēnam bija desmit gadu, kopā ar māti un vecāko māsu Sofiju viņš devās 12 dienu ilgā jūras ceļojumā pie tēva, kas toreiz jau bija emigrējis uz ASV. Rotkoviču ģimene apmetās uz dzīvi Portlendā, Oregonas štatā.

Kā viens no labākajiem Linkolna vidusskolas absolventiem Markuss Rotkovičs ieguva stipendiju studijām Jeila Universitātē (1921). Jaunekļa sākotnējais nodoms bija kļūt par inženieri vai advokātu, taču pēc diviem gadiem viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur apmeklēja aktierspēles nodarbības un mācījās pie Maksa Vēbera Mākslas studentu līgā (1924–1927). Lielu iespaidu uz viņa māksliniecisko attīstību atstāja franču postimpresionista Pola Sezāna, sirreālistu Maksa Ernsta un Miro, bet jo īpaši fovisma pārstāvja Anrī Matisa darbi.

1940. gadā Markuss Rotkovičs nomainīja vārdu un uzvārdu, kļūstot par Marku Rotko. Rotko bija centrālā figūra pēckara glezniecības attīstībā ASV un kopā ar Polu Džeksonu Polloku, Vilemu de Kūningu, Bārnetu Ņūmenu un Klifordu Stillu pārstāvēja t. s. Ņujorkas skolas abstraktā ekspresionisma virzienu. Tāpat kā citi viņa paaudzes mākslinieki, Rotko izmēģināja vairākus stilistiskos virzienus, līdz gadsimta vidū nonāca pie vienīgi sev raksturīgā stila. 20. gs. 20.–30. gados viņš uz papīra un audekla radīja simtiem figurālu darbu, attēlojot aktus, portretus, interjerus ar cilvēku figūrām, lielpilsētu skatus un dabas ainavas. Ap 1940. gadu Rotko uzsāka antīkās mitoloģijas un dzīļu psiholoģijas izpēti, lasīja Frīdriha Nīčes, Karla Gustava Junga un Sērena Kirkegora darbus. Gandrīz desmit gadu garumā viņa darbi tapa sirreālisma stilistikā, radot tēlus pēc antīko traģēdiju motīviem kā reakciju uz traģiskajiem kara notikumiem Eiropā. Ap 1947. gadu Rotko savā daiļradē izskauda visus tēlainos elementus un attīstīja savu stilu: divas vai trīs taisnstūra formas, kas ir izvietotas cita virs citas un savstarpēji mijiedarbojas ar laukumu. Viena no Rotko glezniecības iezīmēm ir spēja izsaukt skatītājos emocionālu reakciju, attēlojot vienkāršas un sarežģītas, personiskas un universālas idejas caur reducētu, taču vizuāli spēcīgu valodu.

1961. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs sarīkoja Marka Rotko personālizstādi, kas kļuva par viņa daiļrades kulmināciju. Šī izstāde apceļoja visas lielākās Eiropas pilsētas. 1962. gadā mākslinieks pabeidza sienas gleznojumu sēriju Hārvarda Universitātē, 1964. gadā uzsāka pasūtījuma darbu – sienas gleznojumus Hjūstonas kapelā Teksasas štatā, kura tika svinīgi atklāta jau pēc viņa nāves – 1971. gadā. Marks Rotko devās mūžībā 1970. gadā Ņujorkā. Viņa darbi ir atrodami pasaules slavenākajās mākslas galerijās.

ROTKO IEGULDĪJUMS

Rotko bija nozīmīga figūra pēckara glezniecības attīstībā Savienotajās Valstīs, kas bija cieši saistīta ar Ņujorkas skolu. Līdz ar daudziem sava laika gleznotājiem un tēlniekiem, Marks Rotko nonāca pie pārliecības, ka atpazīstami tēli traucē tiešai mākslas pieredzei. Pamatojoties uz ekspresionisma un sirreālisma tēlainību, viņš visbeidzot attīstīja pats savu stilu, ko var raksturot kā divas vai trīs taisnstūrainas formas, kas ir izvietotas cita virs citas un mijiedarbojas gan savstarpēji, gan arī ar laukumu. Savā vienkāršajā kompozīcijas formātā, pie kura viņš apstājās 1949. gadā, Rotko spēja radīt spraigas melanholijas vai starojoša mirdzuma caurstrāvotas gleznas.

Viņa darbi koncentrējas uz lielu krāsu laukumu ekspresīvo potenciālu un fiziskām sajūtām, kuras rada mirdzošu optisku efektu ieskaujošā gaisotne. Viena no Rotko glezniecības iezīmēm ir spēja izsaukt skatītājos emocionālu reakciju, attēlojot vienkāršas un sarežģītas, personiskas un universālas idejas caur reducētu, taču vizuāli spēcīgu valodu.

1969. gadā Jeila Universitāte piešķīra viņam goda doktora grādu. Citējot: “Kā viens no nedaudziem māksliniekiem, kurus var uzskatīt par jaunas amerikāņu glezniecības skolas dibinātājiem, jūs esat nodrošinājis sev nezūdošu vietu šīs valsts mākslā. Jūsu darbi ir ievērojami ar formas vienkāršību un krāsu greznību. Tajos jūs esat sasniedzis vizuālu un garīgu diženumu, kura pamatā ir visas cilvēces eksistenciālais traģisms. Apbrīnojot jūsu ietekmi, kas ir iedvesmojusi jaunos māksliniekus visā pasaulē, Jeila piešķir jums tēlotājmākslas doktora goda nosaukumu”.

Pēdējās desmitgadēs varam novērot arvien augošu interesi par Rotko daiļradi, it īpaši reģionos, kur viņš iepriekš nebija plaši pazīstams. Viņa glezniecības tēliem ir veltītas daudzas muzikālas kompozīcijas, sākot ar Mortonu Feldmanu un beidzot ar Pīteru Gabrielu. Tā nav nejaušība, jo par savas dzīves mērķi mākslinieks bija izvirzījis centienus pacelt glezniecību līdz mūzikas cildenumam, kas pēc savas iedarbības uz apziņu un zemapziņu ieņem visaugstāko vietu mākslu hierarhijā (saskaņā ar Šopenhauera un Nīčes uzskatiem). Rotko gleznas ir iedvesmojušas arī daudzus dzejdarus radīt dzejas darbus dažādās valodās.

Tagad mēs droši varam teikt, ka diez vai izdosies atrast kaut vienu mākslinieku mūsdienu mākslas pasaulē, kam pilnā mērā izdotos izvairīties no tiešas vai netiešas Rotko ietekmes, lai kāda būtu viņa darba pieredze ar krāsām. Tas viss kopumā atspoguļojas Rotko gleznu rekordlielā pārdošanā izsolēs pēdējo gadu laikā. Retrospektīvas Rotko darbu izstādes grauj visus rekordus apmeklētāju skaita ziņā un kļūst par visveiksmīgākajiem muzeju projektiem. Ievērojamākie Eiropas un Amerikas muzeji lepojas ar mākslinieka darbiem savās kolekcijās.

ROTKO DAUGAVPILĪ

Marks Rotko (īstajā vārdā Markus Rotkovičs, 1903 – 1970) bija ceturtais bērns Dvinskas farmaceita Jēkaba Rotkoviča ģimenē. Ģimene dzīvoja Šosejas ielā, kas sākās pie Daugavas upes un pārgāja Pēterburgas šosejā. No Pēterburgas bija nākusi viņa māte Anna Goldina. Bērni atceras, ka tēvam piemita augsti ētiskie ideāli, viņš bijis ideālists, intelektuālis un filantrops, kas trūcīgajiem zāles deva bez maksas. Tēva ietekmē visi bērni aizrāvās ar lasīšanu. Rotko, tāpat kā viņa tēvs un māsa, bija kārs lasītājs (mājās bija bibliotēka ar vairāk nekā 300 krievu un ārzemju literatūras sējumiem), un radinieki atminas, ka viņam patika zīmēt, „it īpaši, kad viņam bija jādara kaut kas cits”.

Visi bērni ieguva laicīgu izglītību. Vienīgi Markuss apmeklēja ebreju garīgo skolu pie sinagogas, kur bija stingrs režīms, bija jāapgūst ivrits un jāskaidro sarežģīti Talmuda teksti. Lai arī Markuss tam neganti pretojās, mistiskais jūdaisms jaunībā iedvesmoja viņu rakstīt dzeju par Vecās Derības tēmu un kļuva par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem vēlākajos gados.

Salīdzinot ar Marku Šagālu vai Žanu Žaku Russo, Rotko savās gleznās vai vārdos tik bieži nepieminēja savu bērnību dzimtajā pilsētā. Viņa meita Keita ievēroja, ka „šajā jautājumā viņš bija diezgan noslēgts”. Taču viņš stāstīja meitai, ka viņam tika ļauts gulēt uz ķieģeļu krāsns augšas, par to, kā ziemā slidojis uz skolu pa aizsalušo Daugavu, par biežiem ģimenes piknikiem upmalā, par braucieniem ar prāmi pāri upei uz kreiso krastu, kur notika gadatirgi ar karuseļiem. Uzreiz ir manāms, ka viņa jaukākās atmiņas ir saistītas ar Daugavas upi. Sarunā ar savu draugu Robertu Motervelu Rotko atcerējās krāšņos krievu saulrietus pāri upei un plašās horizontālās plaknes.

No šejienes viņš paņēma šo gaistošo ziemeļu gaismu, kas viņa klasiskajos darbos parādās kā izkliedēta dūmaka. Desmit gadu vecumā ar ģimeni aizbraucis uz ASV, Rotko kļuva par izcilu 20. gadsimta mākslinieku, abstraktā ekspresionisma pamatlicēju. Pēc Rotko drauga un biogrāfa Dora Aštona teiktā, viņš nekad nepārtrauca identificēt sevi ar krievu kultūru un izjuta nesaraujamu iekšēju saikni ar savu dzimto vietu, lai arī visu mūžu nodzīvoja ļoti tālu no tās.