Rotko Centrs: Nepazīstot jūs personīgi, spriežot tikai pēc jūsu darbiem, gribas domāt, ka to autore ir ļoti sakārtota, disciplinēta, strukturēta persona, kuras darbos, lietās un domās valda nevainojama kārtība. Kura prot vadīt savas emocijas. Vai tā ir?

Rūta Šipalīte: Esmu panikā kritēja! (smejas). Ja kas noiet greizi, es pārdzīvoju. Pēc dabas esmu ļoti jūtīga. Nereti emocijas ierauj mani pārdzīvojumos, un ir svarīgi, lai kāds ar mani aprunātos un sacītu: “Būs labi!” (smejas). Tāpēc manī ir divas puses – viena loģiska un strukturēta, otra kustīga un emocionāla. Un es cenšos noturēt līdzsvaru.

Gadiem ritot, esmu iemācījusies domāt, ka nekas jau nav nekāda traģēdija. Nekas nav tikai melns vai balts, ir arī vidusceļš, un tas nav pasaules gals. Šo līdzsvaru mēs nereti spējam atrast paši savā galvā. Manuprāt, mēs kļūstam tā pa īstam pieauguši tikai tad, kad saprotam (turklāt ne tāpēc, ka tā saka mamma un paps, bet gan tāpēc, ka apjaušam paši), ka zem saules ir vieta mums visiem. Vispār galvenais ir saprast pašiem sevi, tikt skaidrībā pašiem ar sevi. Tad arī citus saprast būs vienkāršāk. Un galvenais ir pieņemt visas savas emocijas. Zināt, kā tās vadīt. Tāpēc es atvēlu sev laiku novērtēt. Nevis bliežu ārā visu uzreiz. Un ieturu distanci. Un vēl es cenšos saglabāt enerģiju. Agrāk es pamatīgi tērējos… Bet tagad taupu. Jo radošais process paģēr daudz spēka un koncentrēšanās.

Savukārt perfekcionisms dod man līdzsvaru. Redzot manus darbus, mākslinieki saka, ka to radīšana droši vien prasot daudz pacietības… Man pacietību nevajag. Man tā ir meditācija, absolūta svētlaime. Es glāstu keramikas sienas un radu kārtību no haosa. Šīs darbības palīdz savaldīt manu pārmērīgo jūtīgumu. Turklāt, kļūstot vecākai, mani darbi kļūst arvien ideālāki. Kad biju jaunāka, vēl studente, mēdzu atstāt šuves un pieļaut greizas līnijas… Toties tagad ir iestājies posms, kad viss ir caurcaurēm izgludināts (smejas). Šobrīd ir tā, pēc tam – gan redzēs.

Arī Rotko darbos ir līdzīgi – viss ir pietuvināts minimālismam. Bet ir tik daudz sīku, ārkārtīgi smalku variāciju. Viņš prata būt ļoti daiļrunīgs ar pavisam nelieliem līdzekļiem. Prata iet dziļumā, nevis plašumā. Gandrīz kā pētnieks. Viņa daiļradi var salīdzināt ar niršanu ūdenī, ar nolaišanos dzelmē.

RC: Simpozijs ilgst divas nedēļas – ar to pietiek, vai tomēr ir par maz?

RŠ: Zinot, ka man ir tikai divas nedēļas, es atbraucu ar sagatavēm. Tāpēc nebija spriedzes, ka kaut ko nepaspēšu. Attiecīgi radošā ziņā jutos viegli un brīvi, ļoti dabiski. Bet ne jau vienmēr viss rit, kā plānots. Reiz naktī (kad mani parasti piemeklē daždažādas interesantas idejas un galvā veidojas tēli), man radās doma, ka gribu pārcelt Rotko gleznu savā keramikā (smaida). Simpozija atklāšanā mums uzdāvināja konservu bundžas ar Marka Rotko mākslas centra garu – tāda oriģināla dāvaniņa. Un tas mani tā uzjautrināja! Es attaisu bundžu ar Rotko garu, un tas nāk pār mani, nesot līdzi visu, kas saistīts ar viņa pasaules izjūtu. Bet ir vēl viena lieta – te ir mākslinieka oriģināli! Un var pavisam vienkārši iedvesmoties no Rotko gleznām, nodibināt kontaktu, pieskarties ģēnijam, “aprunāties” ar izcilo mākslinieku. Un radīt pašai savu mākslasdarbu. Tā taču ir unikāla iespēja! Un vēl es nodomāju – varbūt esmu sajukusi prātā no simpozija laika svelmes? (smejas). Bet galu galā man izdevās.

 

RC: Kā sākās jūsu ceļš keramikā?

RŠ: Skolā biju ļoti laba matemātiķe, man pat ir fizikas olimpiāžu medaļas. Literatūrā gāja grūtāk. Un es sapņoju stāties arhitektos (mani vecāki ir arhitekti). Manā izpratnē arhitektūra ir daiļrades veids, kurā pastāv simbioze starp eksaktajām zinātnēm un radošumu. Un mani ļoti saista šis “divi vienā” elements. Taču izrādījās, ka mamma iebilst! Tie vēl bija padomju laiki, tāpēc iespējas darboties brīvi un radoši arhitektūrā nemaz nebija. Un otrs – sievietei arhitektūrā ir ļoti grūti izsisties. Mamma teica tā: “Tu visu mūžu pildīsi tehniskus darbiņus kāda cita uzdevumā, taisīsi rasējumus un veiksi visa veida rutīnas darbu. Pēc tam iesi uz būvlaukumu, kur vajadzēs strīdēties ar strādniekiem par nepareizi izpildītu uzdevumu. Jo pat ar nevainojamu rasējumu viņi NE-MŪ-ŽAM neuztaisīs pareizi! Kam tev to vajag?” Savukārt keramika manā dzīvē ienāca ļoti savādi. Jo es nealku nodarboties tieši ar to. Skolā, ceturtajā klasē, skolotāja mums nolasīja, ko var apgūt pēc stundām, fakultatīvi. Es klausījos, klausījos… un sapratu, ka neko negribu. Līdz pēkšņi atskanēja “keramika”, un tad bija tāds klikšķis – o! Labi, iešu uz keramiku! Un kopš tā laika keramika vienmēr ir bijusi kaut kur paralēli, blakus. Es aprunājos ar mammu, un viņa sacīja: “Māksliniekam, keramiķim vai grafiķim, ir iespēja veidot savu darbu no idejas līdz gatavam izstrādājumam, no A līdz Z. Tu esi pats sev saimnieks. Neviens būvuzņēmums neveidos to, ko tu būsi izdomājusi, un tu nebūsi no viņiem atkarīga.” Un es nospriedu – kolosāli! Zinot savu pedantismu, man šķita – ideāli!

 

RC: Savos braucienos pa pasauli jums ir bijusi iespēja salīdzināt dažādu valstu keramiku, šo to noskatīt…

RŠ: Ziniet, Lietuvā keramiku drīzāk pieskaita lietišķajai mākslai. Esmu daudz ceļojusi un redzējusi, kā ir citviet – Amerikā, Ķīnā tā ir cienījama māksla. Ķīnā tas vispār ir kaut kas neiedomājams! Viņiem ir pavisam citas tradīcijas. Agrāk par Ķīnu domāju tādā aspektā, kāds ir pārstāvēts pie mums – plaša patēriņa preces veikalos. Bet, kad ieraudzīju viņu keramiku “dzīvajā” Ķīnā, biju tik izbrīnīta… Mēs te nemaz neredzam, ko viņi tur dara.

RC: Vai dalāties noslēpumos ar citiem keramiķiem?

RŠ: 2019. gadā savā pēdējā braucienā uz Ķīnu viens lielisks scenogrāfs, senās literatūras pazinējs, kaligrāfs un keramiķis man atklāja kādu interesantu lietu: “Zini, keramikā glazūra ir piecdesmit procenti no tava mākslasdarba. Un neviens tev nepateiks recepti, jo tad visi sāks liet vienādi, tāpēc zudīs unikalitāte un interese. Kālab taisīt līdzīgi?” Tad nu es arī no saviem studentiem neprasu līdzību, neprasu kopijas – lai katram ir sava rozīnīte. Es necenšos lauzt viņu iedabu, bet ļauju tai strādāt. Bija man viena studente no kategorijas “divas rokas, un abas kreisās”. Un viņa to ļoti pārdzīvoja… Bet es padomāju un teicu – tas ir tavs pluss. Pat es tā nevarētu. Savā ziņā es viņu pat apskaudu – cik viņai viss dzīvīgi sanāk, tik gleznieciski. Un viņai tas jāizmanto! Jo mēs esam saistoši nevis ar līdzību, bet ar atšķirību! Tehnikas ziņā es dalos, man nav žēl. Un arī ar mani dalās – tas ir normāli. Ja tas cilvēkam palīdz tīri tehniski – kāpēc ne? Tomēr ir arī dažas personīgas iestrādnes, teiksim, glazūras, kuras gribas atstāt sev pašai, un arī tas ir labi, vai ne? (smaida).

 

RC: Vēl jūs esat pazīstama kā Viļņas izstādes “Tase” kuratore. Kā tas ir – strādāt ar citiem māksliniekiem? Zinot visu “virtuvi” un “aizkulises” un saprotot, kādu trauksmainu pieķeršanos mākslinieks jūt pret savu veikumu, kā tas ir – piedāvāt un popularizēt svešus darbus?

RŠ: Sākotnēji tā nebija izstāde ierastajā vārda izpratnē. Mēs vienkārši izsludinājām ziņu, ka pieņemam tases, un keramiķi vienkārši nesa mums savējās. Tur pat nebija atlases. Bet tad mēs spriedām tā – lai sasniegtu noteiktu līmeni, ir vajadzīgs konkurss. Un vēl mums ne prātā nenāca, vai mēs kādu popularizējam. Vienkārši darījām un cauri. Jo keramiķiem ir tik maz izstāžu! Un, ja paši neparūpēsimies par popularizēšanu, tā arī paliksim ceļmalā. Tāpēc, jā, mēs to darām arī paši sev (smaida). Mums ir sava interese. Bet, kā ir teicis kāds psihologs (un, manuprāt, pareizi!) – lai ko mēs darītu, mēs to darām galvenokārt sev pašiem. Pat tad, ja kādam palīdzam, netiešā veidā mēs palīdzam sev. Un tad nevajadzētu sev melot, ka darām to cita dēļ. Nē! Mēs sagaidām, ka tā vai citādi saņemsim atpakaļ enerģiju, kuru ieguldām citos. Pa ceļam mēs iegūstam arī ko sev. Un tas ir dabiski. Tu dari sev, tu dari arī citam. Tā tas darbojas. Tā ir arī ar izstādēm, ko rīkoju citiem – tas ir arī man pašai.

RC: Jums kā māksliniecei mēdz būt jautājumi vai lūgumi kuratoram?

RŠ: Vislielākais konflikts vienmēr ir par to, kā un kur mans darbs ir novietots (smejas). Un pat šeit (Rotko centrā – piez.), kad atbraucu un ieraudzīju savu izstādi, savu kubu, pēkšņi sapratu, cik jūtīgs ir mākslinieks un cik daudz nozīmju viņš ieliek tajā, ko dara. Tobrīd domāju – kāpēc izvietots tieši šādi? Bet nesāku burkšķēt, vienkārši devu sev laiku: pagaidi, nestreb karstu, apdomā labi. Nekad nevajag mesties iekšā pa galvu pa kaklu. Devu sev divas trīs dienas klusuma, lai netaisītu te teātri. Tad aprunājos ar kuratoriem, uzmanīgi ieminējos, ka mans redzējums bija citāds. Bet viņiem bija sava koncepcija, viņi tikpat uzmanīgi izskaidroja savu lēmumu. Un es atstāju, kā ir. Tas nav vienkārši, it nemaz ne. Es vienkārši paļāvos uz viņu bagāto pieredzi un profesionalitāti, ļāvu viņiem vaļu un nenožēloju. Tāpēc vienmēr ir šis konflikts – visi grib pašā vidū, vislabākajā vietā (smejas).

 

RC: Un kā kuratore – ko sagaidāt no mākslinieka?

RŠ: Lūdzu, nes tikai tos darbus, kuriem pavisam noteikti tici. Nes tikai to, ko mīli. Un vēl – uzticies man. Un uzticies līdz galam, vai labāk nenāc nemaz. Tā būs godīgi. Jā, darba gaitā mēs varam vienoties, bet, lūdzu, bez ultimātiem.

 

RC: Visā mākslasdarba radīšanas ciklā – no idejas līdz lielajam finālam – kurš brīdis ir visnozīmīgākais?

RŠ:Tādi ir vairāki. Pirmkārt, kad nāk skaidrība, pašas idejas dzimšana. Lipināšanas process nav īpaši patīkams, tas ir sīks rutīnas darbs. Otrs brīdis – tā pati meditācija, objektu glāstīšana. Un tad – rezultāta gaidas. Vai nebūs ieplaisājis, vai būs līdzīgs iecerei. Gandrīz kā dzemdībās – tu gaidi rezultātu. Tobrīd vēl nevar zināt, vai būšu savaldījusi materiālu, vai arī tas būs savaldījis mani.

 

RC: Kas pirmais nāk prātā sarežģītos brīžos, kad gribas atsākt kustēties un iet tālāk?

RŠ: Agrāk es ticēju, ka pastāv viena patiesība, bet tagad saprotu, ka mēdz būs dažādi un viss ir nosacīts. Arī citādam viedoklim ir tiesības uz dzīvi. Šī izpratne dāvā lielu iekšēju brīvību.