Oksana Vronska: Vai redzat to darbu pa labi?

Rotko Centrs: Jā.

OV: Kas tur attēlots?

RC: Hmm… Kosmonauts?

OV: Mans dēls virtuvē dzer ūdeni no caurspīdīgas krūzes.

RC: Ak tā…

OV: Kosmonauts, Gagarins – ko vien vēlaties… Cilvēki apaudzē sižetu ar kaut kādām asociācijām, bet atbilde ir virspusē, ar mani viss ir daudz vienkāršāk.

RC: Jūsu radītie darbi biežāk ir rūpīgi pārdomāts projekts, vai arī emocionāls uzplaiksnījums?

OV: Es droši vien sekoju situācijai – kļūstu par tās dalībnieci un nekavējoties gribu to izkliegt, par to pastāstīt. Ja, piemēram, nonāku kalēju festivālā, bet turpat blakus glezno akvarelisti, kā lai nepaņem rokā otu un nesāk darboties? (smejas). Starp citu, ar akvareli man tā arī sanāca – spontāni. Nebiju domājusi, ka tik cieši ar to saaugšu.

RC:  Vai atceraties darbus, pēc kuriem pirmoreiz sajutāties kā māksliniece?

OV: Bet es joprojām nespēju tā par sevi pateikt (smejas).

RC: Bet ir taču darbi, ar kuriem jūs īpaši lepojaties?

OV: Jā, bet es tos mīlu tikai radīšanas brīdī. Jebkuru darbu, kuru esmu attiecīgajā posmā pabeigusi, es uz laiku nolieku malā. Pēc pāris dienām vai nedēļas meklēju rokā un skatos – ja man joprojām patīk, esmu mierīga. Un nekad nedomāju, kāds būs šī darba tālākais liktenis. Ja tiek atklāta un aizvadīta izstāde – super. Ja ne, darbs guļ un gaida savu īsto stundu. Un ir arī tādi, kas top un rodas man nezināmā veidā, bet ar tiem es atpūšos, laikam var sacīt tā. Un, kad darbs ir gatavs, manī ieslēdzas tāds bērnišķīgs skopums – man negribas to dāvināt, pārdot vai sūtīt uz izstādi.

RC: Kādi ir jūsu personīgie darba kvalitātes kritēriji?

OV: Manī sēž šis tārpiņš, kurš grib, lai nebūtu koncepta, lai ļaudis nesaprot, ko tieši es gribēju pateikt. Lai viņiem ir iespēja piekārt manu darbu tā, kā viņi paši to jūt un redz. Un, ja mana glezna pie viņiem karājas kājām gaisā – man patīk! Un es domāju – esmu paveikusi to, ko gribēju. Un nemaz nesaprotu, ja manu darbu slavē un saka “o, skaisti!”, mani tas neiepriecina. Drīzāk otrādi (smejas). Jo uzslava tomēr ne vienmēr ir mākslinieka gaidītā reakcija. Man patīk, ja darbu vienkārši klusiņām nopērk – tātad kaut kas ir aizķēris, atbalsojies cilvēka dvēselē…

 

RC: Vai atceraties savu pirmo pārdoto darbu?

OV: Jā. Tā bija eļļas reprodukcija uz kartona. Tolaik vēl mācījos skolā. Atnesu savus 25 latus un noliku mammai uz ledusskapja ar vārdiem: “Mammu, es tagad pelnīšu un drīz no tevis aizbēgšu!” (sirsnīgi smejas).

RC: Un ko mamma?

OV: Mamma saprata pareizi, jo man bija ļoti laimīga bērnība (smaida). Tāda, ka var gandrīz pārplīst aiz laimes! (smejas) Biju tik pārpilna ar patiesām, nemākslotām emocijām: priecājos, mīlēju, kļūdījos. Varēju staigāt pa piecstāvenes jumtu, sēdēt tētim klēpī un palīdzēt stūrēt milzu KAMAZ automobili, kad viņš strādāja toreiz topošās Daugavpils HES būvniecībā un veda smiltis no šodien visiem labi zināmās Ruģeļu ūdenskrātuves…  Man tas viss patika! Un tad tētis devās aizsaulē, un manā dzīvē uz ilgu laiku iestājās klusums. Līdz es satiku savu vīru. To, ka viņš ir mans cilvēks, es sapratu pēc atbildes uz manu jautājumu. Pavaicāju, kāds ir viņa mērķis. Un viņš sacīja, ka grib savu darbnīcu. Un man tas tā patika! Nevis uz ārzemēm, nevis kādu īpašu darbu vai pabeigt noteiktu izglītības iestādi. Bet darbnīcu, kur īstenot savas idejas – pagaidām miglainas, bet savas un savā teritorijā! Tas bija drosmīgi, jo tobrīd es biju floriste, bet vīrs strādāja rūpnīcā. Mēs sapratām, ka divtūkstošo gadu sākuma apstākļos mums trūkst informācijas – par festivāliem, par māksliniekiem… Mēs zinājām, ka tai sulā ir “jāvārās”, ka vajadzīgs noteikts paziņu loks. Bet kā tur nokļūt? Un vienkārši ķērāmies pie darba.

Pirmais materiāls, kuru paņēmām rokās, nez kāpēc bija koks. Nez kur Čerepovas katakombās (Daugavpils apkaime – piez.) noīrējām telpu un vienkārši sākām strādāt. Līdz kādā no gadatirgiem es satiku savu skolotāju, kurš vaicāja – bet kāpēc jūs nemācāties? Pastāstīja, ka Rīgā ir organizācija “Auseklis”, kur varot apgūt kalēja arodu. Iedeva mums Viļņa Vinceviča kontaktus, un mēs braucām turp. Meistars apskatīja manas skices, uzzināja par Edgara prasmi darbā ar instrumentiem un teica, ka mums esot divi ceļi: “Varat strādāt kopā – Oksana zīmē, Edgars īsteno skices metālā, un jūs tā skaisti, tandēmā ejat pa dzīvi. Ir vēl cits ceļš – jūs būvējat darbnīcu, kur strādās cilvēki, organizējat plūsmas darbu, un tas ir jūsu bizness. Un tad ir vēl trešais variants – nedarīt neko.” Protams, mēs atsaucāmies pirmajam! Un, lūk, kopš tā brīža sākās nu jau mūsu kopīgā meistarības apguve. Mēs nokļuvām šajā vidē un sapratām, ko mēs gribam, kas mums jāattīsta un kurp jāvirzās. Mums abiem bija interesanti! Vispār es bezgalīgi cienu sava amata meistarus. Man patīk, kad cilvēks nevis veltīgi sadedzina savu dzīvi, bet kaut ko sasniedz un ar to dalās. Un es pie šiem cilvēkiem tiecos, mācos no viņiem.

RC: Vai pati saprotat, ka esat talantīga?

OV: Zināt, par to man nāk smiekli – cik žēl, ka nav tādas profesijas kā “ātrā mākslas palīdzība”, jo te laikam ir mans talants (smejas). Man ir grūti cilvēkiem atteikt, un es varu gandrīz uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt tos, kam esmu atsacījusi pasūtījumu. Ja kādam vajadzīgs grils, es zīmēju grilu. Vajag lustru – es zīmēju lustru, vajag glezniecību – lūdzu! Bet dvēselē esmu simtprocentīgs grafiķis. Lūk, tā lieta gan ir mana! Bet pārējais man vienkārši “pielīp”, un es neprotu palaist to vaļā. Vai arī negribu? Nezinu (smaida).

RC: Grafika?

OV: Jā. Vienmēr ar īpašu saviļņojumu izvēlos tai laiku, jo skaidri saprotu, ka nevaru uz stundiņu ieskriet, aši padarboties un atkal aizskriet. Man ir jāapsēžas, jāpagudro, jāizdomā, jāsacer, jāpārguļ ar šo domu un tad jānāk sagatavoties un uzreiz arī izdarīt. Es nevaru atlikt, lai pabeigtu vēlāk – vajag visu un uzreiz.

RC: Vai ģimene pieņem šādu “atšķelšanos no grupas”?

OV: Jā, man ir ģimene, un ar to ir jārēķinās. Ir vesela kaudze pienākumu, kas… vienkārši ir! Un savā dzīvē esmu pieļāvusi šo situāciju, ka mums vienmēr jābūt kopā.

RC: Kādā ziņā “pieļāvusi”?

OV: Tā esmu izlēmusi. Ka tas ir vajadzīgs. Vajadzīgs ģimenei. Lai mēs visur būtu kopā. Nespēju iedomāties, ka varētu uz mēnesi aizbraukt un atstāt savus vīriešus… Man gribas baudīt ģimeni. To var salīdzināt ar brīdi, kad piedzimst bērns – no viņa nevar ne atrauties, gribas pastāvīgi ostīt un nelaist vaļā (smaida). Līdzīgas sajūtas manī raisa ģimene – tā ir tieši tik būtiska. Un pati ģimene šo konfigurāciju tikai atbalsta. Ja Edgars brauc uz kalēju festivālu, rīkotāji jau zina – viņš brauks ar ģimeni un ne citādi.

RC: Kā nāca pirmie panākumi?

OV: Laikam viss sākās ar Ventspils starptautiskajiem ziedu paklāju festivāliem. Es ļoti gribēju tur nokļūt, tāpēc kādudien piezvanīju un pieteicos kā floriste. Bet, tā kā man nebija uzņēmuma, nedz arī es biju slavena meistare ar īpašiem sasniegumiem, rīkotāji man maigi apsolīja atzvanīt un… pazuda… Nedēļu bija klusums, un es atkal zvanīju uz to numuru. Teicu, ka braukušu nevis viena, bet ar kalējiem! (smejas) Laikam līdzēja, jo pēc nedēļas mums atnāca uzaicinājums.

32 komandas 5 cilvēku sastāvā, divas darba dienas. Konkurss, un pēkšņi mēs ierindojamies sestajā vietā! Lūk, tad es sapratu, ka mēs varam! Bet nākamajā un aiznākamajā gadā mēs šajā prestižajā starptautiskajā festivālā ieguvām pirmās vietas! Tad iepazināmies ar floristiem no Vācijas, Japānas un citām valstīm. Vēlāk braucām ciemos uz Pēterburgu, kur sadraudzējās floristi un kalēji – divi tādi, varētu šķist, dažādi un nesavienojami poli.

RC: Kas jūs ir pēdējā laikā pārsteidzis un satricinājis?

OV: Mani satricina jauda. Savulaik iepazinos ar lietuviešu kalēju Vītautu Jaruti, kurš diemžēl vairs nav starp dzīvajiem. Reiz viņš nolēma aizvest mūs pie sevis un parādīt savus darbus. Ieraudzītais bija kaut kas neaprakstāms. Parastas mazpilsētas skolas pagalmā – milzu skulptūra! Kādi trīs stāvi noteikti. Turklāt taisīta no viena metāla gabala, kalta. Un tu stāvi tur, lejā, kā baznīcas pakājē. Tas mani nereāli pārsteidza – kā!? Kā tas ir uztaisīts?.. Lūk, mana kvalitātes mēraukla – ja es saprotu, kā ir darīts – labi. Bet, ja nesaprotu, tad man patīk pavisam noteikti! Tad es tur stāvēšu un centīšos atminēt ražošanas noslēpumu (smejas).

RC: Jūs pērkat citu mākslinieku darbus?

OV: Apmainos. Jā, parasti tā.

RC: Kas nosaka darba cenu un vērtību?

OV: Agrāk spriedu pēc laika un materiālu ieguldījuma. Bet tagad pēc iekšējās nojautas. Ja atļaujos noteikt tādu un tādu cenu, tātad tā es šo darbu novērtēju. Un gribu to pārdot par tādu summu. Ja nepērk, lai guļ. Mums aug dēls…

RC: Dēls ir mantojis noslieci uz radošumu?

OV: Viņam jau īpaši nebija izvēles – viņš ir uzaudzis zem kalēja vesera, midzināts ar vesera skaņām (smejas). Savā pirmajā plenērā, Lietuvā, dēls bija tikai pusotru gadu vecs. Līdz ar jaunām tehnoloģijām nāk arī jaunas iespējas. Jaunais laikmets nekautrīgi uzspiež savus noteikumus, un ir jāiet tam līdzi, soli solī, lai visu paspētu. Lūk, dēls ir draugos ar datoru, un mēs jau tagad jūtam viņa neaizstājamo roku mūsu ģimenes uzņēmumā.

RC: Jūsu sajūtas, kad esat pabeigusi ko lielu un svarīgu.

OV: Gulēt! (skaļi smejas) Nezinu, vai tās ir emocijas, bet radošajam darbam es viennozīmīgi atdodos pilnībā. Un labi saprotu, ko nozīmē “izspiests citrons” – manis vienkārši vairs nav (smaida).

RC: Vai jūtat, kad darbs nevedas un kaut kas varbūt nesanāk?

OV: Jā. Jūtu jau sākumā, ja nesanāk. Vienkārši saku sev – vajag. Ja esmu to pieņēmusi un manī ir šis “klikšķis”, tad viss būs labi. Un gadās, ka noteiktā darbā es sevi nejūtu: nav mijiedarbības ar pasūtītāja enerģiju – arī tā mēdz būt.

RC: Vai varat teikt, ka esat līdzsvarots un mierīgs cilvēks?

OV: Pavisam nesen dēls man iemācīja kliegt.

RC: Pateica, ka drīkst?

OV: Pateica, ka vajag (smejas). Sak, liekās enerģijas novadīšanai būšot labi. Pārmēru to neizmantoju, bet esmu nospriedusi – ja gadīsies brīži, lūkošu (smejas).

RC: Vai laikmetīgajā mākslā ir virziens, žanrs vai autors, kas jums īpaši patīk?

OV: Man patīk dumpinieki. Protestētāji, aktīvisti. Savākties un izšļākt! Pēdējā laikā tas man ir pielipis, nezinu, kāpēc. Piemēram, mākslinieks Vaškevičs, baltkrievs. Ir darbi, ar kuriem viņš kliedz uz visu pasauli. Grafika, instalācijas. Tāds nu viņš ir – “deg” par tautu. Arī manos darbos ir šī trauksme, šī cīņa – iņ un jaņ. Pretrunas. Nevaru teikt, ka tā arī vajag, ka tā ir labi un tā būtu jābūt. Viss ir strīdīgs un pārspriežams.

RC: Vai jums ir globāls mērķis, kuru gribētos sasniegt? Kāda augstāka ideja?

OV: Ir. Mums ir tikai viena darbnīca, un tai ir potenciāls. Bet kalējdarbnīcas mums pagaidām nav. Ļoti sapņojam par savu darbnīcu.

Un vēl gribētos, lai metālmākslas joma te attīstītos tāpat kā Lietuvā. Jo mums Latgalē patiešām ir meistari, kuri varētu konkurēt starptautiskā līmenī un darīt to godam. Mums ir daudz talantīgu cilvēku.