Rotko centrs: Kā jūs raksturotu mākslinieku Eimuti Markūnu, ja skatītos uz sevi no malas?

Eimutis Markūns: Ai… tas ir sarežģīti… tik interesants jautājums man vēl nav uzdots… Iedzināt mani stūrī (skaļi smejas). It kā neesmu kautrīgs, bet ir grūti. Nu ko… es teiktu, ka tas ir pieredzējis, dzīvē un daiļradē daudz pieredzējis cilvēks. Viņš nekad nebūs bargs pret saviem studentiem un pret cilvēkiem vispār. Un iespēju robežās dalīsies, paskaidros, izdāļās sevi. Skopulis viņš nav, pavisam noteikti.

RC: Simpozija izstādei un Rotko centra kolekcijai atlasīti četri jūsu darbi – Silvas Linartes simpozija rezultāts. Kas ļāva sasniegt tādu radošo ražīgumu?

EM: Strādājot citā, neierastā vietā, nevis savā studijā, vienmēr zināma loma ir ārējiem apstākļiem, apkārtnei, cilvēkiem, videi kā tādai. Arī kolēģi ir sava veida loterija. Tas allaž ir pārsteigums – kas būs tev blakus. Režīms, saprotams, arī mainās. Acīmredzot šoreiz viss sakrita nevainojami (smaida). Bet manas mākslinieciskās izteiksmes būtība nav mainījusies. Nekas sevišķi nedūrās acīs, netraucēja. Strādāju savā stilā, īpaši neeksperimentēju, lai saglabātu atpazīstamību (smaida). Nemetu kūleņus un netaisīju neko absolūti jaunu, lai vēlāk nav jāmin, kurš ir autors.

RC: Kāds visu mūžu attīsta sevi vienā virzienā, kādam citam daiļrade ir pastāvīgi meklējumi. Jūs, kā izskatās, piederat pie otrajiem.

EM: Kad vēl mācījos institūtā (tagad – akadēmija), man bija žēl studentu, kas nonāca tādā profesoru ietekmē, ka tā arī neatrada savu personīgo rokrakstu. Tā galīgi nav mana metode. Vienmēr esmu jutis, ka jāmeklē savs ceļš. Lai gan man paveicās ar dzīves skolotāju, no viņa patiešām bija, ko pārņemt. Profesors ar autoritāti, zinošs, bezkompromisa cilvēks, ja runājam par audzēkņu sekmēm. Varēja vienā mierā izmest tevi no institūta! Bet studenti viņu mīlēja, ļoti, un cienīja.

Mainos es pats, mainās formas, arī mākslas formas. Piemēram, pie manis var atnākt ideja, kuru nespēju izteikt gleznieciski, bet instalācijā spēju. Vienkārši izvēlos atbilstošu izteiksmes valodu, dažādus rīkus.

Es augu kā mākslinieks, auga mana dzīves pieredze, vizuālā pieredze. Radošā ceļa sākumā īsti nebija, kur gūt spēcīgus iespaidus, redzēt lietas savām acīm. Tad sāku abonēt poļu, ungāru un vācu mākslas žurnālus. Tur varēja sekot tendencēm. Vāroties tikai savā sulā, izaugsmi un progresu var negaidīt.

RC: Tad glezniecība vai vitrāža?

EM: Ar vitrāžām un glezniecību sāku nodarboties vienlaicīgi, pēc institūta absolvēšanas. Gleznotāji sauca mani par vitrāžistu, kurš izstāda arī gleznas. Savukārt vitrāžisti teica – gleznotājs, kurš darina vitrāžas. Tā īsti mani negribēja pieņemt nedz vienā, nedz otrā cehā (smejas). Bet es gribēju iet savu ceļu, nevienu neklausīt un meklēt ko savu.

Glezniecība bija pirmajā vietā, vitrāžas otrajā. Bet deviņdesmitajos viss mainījās. 1992. gadā Kauņā jau rīkoju savu personālizstādi. Sākumā tie bija mazformāta darbiņi, pēc tam lielāki, pēc tam 3D. Tad kaut kā dabiski nonācu pie vēlmes veidot instalācijas. Un izdevās! Man sāka dziedāt slavas dziesmas, cildināt (smejas).

RC: Piedzīvojāt savu slavas minūti un dzirdējāt vara taures?

EM: Jāāā, un tas ir ļoti bīstami (smejas). Ja tevi novērtē nopietns mākslas zinātnieks, jomas eksperti – tā ir viena lieta. Un pavisam citādi tiek uztverts prastu skauģu un konkurentu vērtējums.

RC: Tikāt galā?

EM: Domāju, jā (smejas).

RC: Vai esat dumpiniecisks vienpatis?

EM: Kopš bērnudārza laikiem esmu stāvējis par savu pārliecību! Pat tad, kad mani ar knaģi uz deguna lika kaktā par sliktu uzvedību, es nespēju samierināties. Ar lepnumu, caur sāpēm, iedomājos, ka knaģis ir deguna turpinājums un… paliku kaktā pie sava. Es galīgi neesmu nedz kolektīva, nedz pūļa cilvēks. Iecirtīgs. Nē, sadarboties es protu, mūks vientuļnieks neesmu, nedomājiet (smejas).

RC: Jūs arī fotografējat.

EM: Kā mūzikas gammās, trenējos ar konkrētiem tēliem. Lai neviens nevar sacīt: “Ā… viņš jau tikai ar abstrakciju…”

RC: Skatoties uz jūsu agrīnajiem foto no morga, nodomāju – lūk, epatāžas mīļotājs. Tā ir?

EM: Ā, tie ir no studiju laikiem akadēmijā, kad mums bija kurss pie anatomijas profesora. Visiem, kas vēlējās, viņš piedāvāja apmeklēt anatomikumu. Savācāmies nelielā bariņā un devāmies preparēt līķi.

RC: Kāpēc?…

EM: Negribējās strādāt kā Dīreram – ziņas par cilvēka anatomiju smelties tikai un vienīgi literatūrā. Man tuvāka ir Leonardo da Vinči pieeja – nonākt pie visa pašam, praktiskā ceļā. Ieraudzīt cilvēka uzbūvi nevis bildē, bet dzīvē. Vispusīgi izstaigāt izziņas ceļus, izprast dabu daudz dziļāk un pamatīgāk. Šī pieredze ir tā vērta.

RC: Jūsu mīļākā tēma.

EM: Mana māksla nav saistīta ar vienu vienīgu darbību vai filozofiju. To ietekmējis Kamī un Sartra eksistenciālisms. Migels de Unamuno, spāņu rakstnieks un domātājs. Ikvienam no maniem darbiem – vai tā būtu glezna, fotogrāfija vai instalācija – ir sava doma un saturiskais piepildījums.

RC: Esat drosmīgs cilvēks?

EM: Reiz biju bokseris (smejas). Lietuvas valstsvienības kandidāts. Zarasos niru ar galvu pa priekšu no desmit metrus augsta torņa. Bet iestājos mākslas institūtā. Manuprāt, drosmīgi.

RC: Kā nonācāt līdz performancei?

EM: Jau pieaugušā vecumā Vācijā ieraudzīju apvienības “The Kipper Kids” (Mārtins fon Haselbergs un Braiens Rauts – piez.) performanci ar svina lidmašīnu un atcerējos, ka mēs to bijām darījuši tepat Zarasos, Lietuvā! Mums bija sarūsējusi lidmašīna, kuru staipījām apkārt. Es pat “demonstrēju” paštaisītu filmu – uzmeistaroju kinoteātri, pats sazīmēju bildes un tik laidu rulli pēc ruļļa…

RC: Jums ir performances ideja, kurai vēl nav sanācis pieķerties?

EM: Ideja ir, bet pagaidām nogaidu kā tāds mednieks. Ir jānostabilizējas koncepcijai, jāsakrīt labvēlīgiem apstākļiem utt.

RC: Jums ir svarīgi, lai ideja būtu simtprocentīgi jūsu, vai arī esat gatavs aizņemties domu citur?

EM: Jā, neiebilstu attīstīt kāda cita domu (smaida). Viss sākās ar poļu mākslinieku, ar viņa uzaicinājumu: “Brauc, taisīsim performanci!” Līdz tam uz performancēm biju skatījies no malas un uzskatījis, ka tas nav mans lauciņš. Taču izlēmu pamēģināt un, skatos, iet tā lieta! Protams, performances žanrā ir savs trumpis – tiešs kontakts ar cilvēkiem šeit un tagad. Viennozīmīgi stress. Bija gan šaubas, gan uztraukums. Taču izdevās, atsauksmes bija labas.

RC: Esat pasniedzējs?

EM: Trīsdesmit septiņi gadi mākslas skolā, divdesmit akadēmijā.

RC: Kā kļūt par pasniedzēja Markūna mīļāko audzēkni?

EM: Galvenais – neslinkot! Pēc tam, kā daba un Dievs būs lēmuši, tā arī būs.

RC: Un ko darbā ar studentiem prasāt no sevis?

EM: Rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, nemelot, netraucēt studenta talantam, ļaut viņam augt. Nekarināt birkas, kā agrāk darīja ik uz soļa.

RC: Vai mēdzat prokrastinēt?

EM: Gadās. Jo pārtraukumiem ir jābūt. Citādi radošais darbs kļūs mehānisks.

RC: Kā aizpildāt radošos pārtraukumus?

EM: Skatos filmas, izrādes, lasu, tiekos ar draugiem – paplašinu redzesloku.

RC: Ceļot mīlat?

EM: Pamatā mana pārvietošanās ir saistīta ar izstādēm. Kā laisks tūrists īpaši neprotu. Man vienmēr ir individuālas programmas (smejas).

RC: Vai jūsu daiļradē ir bijuši “zelta periodi”? Kad rezultāts attaisnoja gaidas tūliņ un bez šaubām?

EM: Jā, ir bijuši. Tiesa, izcelt vienu posmu ir grūti. Strādāju dažādās sfērās, attiecīgi – ja nesanāk vienā, augļus aktīvāk nes otra. Tāpēc depresiju, ko izraisa darba un iedvesmas trūkums, piedzīvojis neesmu. Ja negleznojas, ņemu fotoaparātu, ņemu modeli un zīmēju, pildu vienreizēju pasūtījumu. Lūk, pirmīt uztaisīju vitrāžas vārtus studentu baznīcai Kauņas vecpilsētā. Vairākas tonnas smagus dzelzs vārtus, bez grama svina, milzīgus. Interesants darbs, vērienīgs.

RC: Kurš ir jūsu mīļākais medijs?

EM: Kad centos izvēlēties, kurai jomai pievērsties pamatīgāk, vitrāžisti sāka pierunāt – glezniecība ir glezniecība, bet vitrāža došot man lietišķu profesiju. Tā nu glezniecība palika kaut kur paralēlā plāksnē un vienmēr klātesoša. Un tāpēc Monumentālās mākslas nodaļā nodarbojos gan ar mozaīku, gan ar vitrāžu.

RC: Vai jums ir klusuma periodi? Ar ko tie ir saistīti?

EM: Laikam šie periodi ir saistīt ar tīri fizioloģiskām lietām, šo klusumu jau var attaisnot ar vecumu. Un vēl – kad meklēju jaunas formas. Atrodu un uz kādu laiku atmetu. Piemēram, grafīts. Ņemos ar to jau desmit gadus, bet nu šī ēra manā daiļradē tuvojas noslēgumam. Atradīšu ko jaunu – nodarbošos ar to. Bet, būsim godīgi, es nespētu visu laiku dancot pa apli un bez apstājas izmantot vecos paņēmienus. Tas būtu vāks (skaļi smejas).

RC: “Radošā pensija” ir paredzēta?

EM: Divi gadi vien ir līdz īstajai, un es uzreiz samazināšu apgriezienus, pavisam noteikti. Arī studija ir sava veida zārciņš. Tas brīdis, kad sāc vārīties savā sulā, neizbēgami pienāk. Ir jāizvēdinās, pavisam noteikti. Šobrīd dzīves uztveres svaigumu dod kontakts ar jaunatni. Un te viennozīmīgi ir līdzvērtīga apmaiņa – viņi dod atpakaļ tikpat, cik es dodu viņiem. Es to jūtu, šo dialogu. Reizēm mani iedvesmo pašu studentu darbi, te jau var runāt ne tikai par enerģijas apmaiņu. Tā nav spēle vienos vārtos, nepavisam.

RC: Esat samērā ražīgs mākslinieks.

EM: Tas viss nāk no turienes (rāda uz augšu); bet, jā, tāds nu es esmu! Viegli iedvesmojos, mani ir viegli rosināt darbībai. Mūzai arī ir jābūt, viennozīmīgi. Jo es taču esmu sangviniķis. Vai arī holēriķis? Ir dienas, kad klāt labāk nenākt; saime zina, kad mani labāk neaiztikt (smejas).

RC: Simpozija sākumā sniedzāt aizraujošu, atmiņā paliekošu prezentāciju. Īstu aktiermākslas paraugstundu!

EM: Te būs izpaudusies mana pedagoģiskā pieredze. Jo nedrīkst mācīt infantili, gausi. Neviens neklausīsies un neko neuztvers. Tāpēc manas uzstāšanās mēdz dēvēt par “teatrālām” (smejas). Ar šo manieri esmu saaudzis, citādi mūsdienu jaunatni neieinteresēsi.

RC: Kāds, jūsuprāt, ir laikmetīgās mākslas uzdevums šodienā? Kāds pēc tās ir pieprasījums?

EM: Šodien mākslai ir jāpalīdz cilvēkam orientēties vērtību dažādībā. Un es nerunāju tikai par reliģiskajām vērtībām. Galvenais ir saglabāt cilvēcību! Un nepazust. Vispār šis ir tāds pazudušo un apjukušo laiks. Arī pats tā jūtos un pats mēģinu tikt atpakaļ gultnē, nudien. Galu galā esmu tāds pats cilvēks kā visi. Apjukums un viss, kas ar to saistīts, patiešām darbojas. Mēs attālināmies no dabas, un arī tam ir spēcīga ietekme. Tāpēc tagad ir tik svarīgi reflektēt par cilvēka būtību – kas viņš ir īsti ir? Savukārt mākslai ir jādara cilvēks labāks, jāprovocē atbilde uz jautājumu, kas viņš tāds ir un kāpēc, kādēļ? Kāda ir viņa misija? Lūk, mākslas pamatu pamats. Man, piemēram, nepatīk izklaidējoša māksla, “tā, lai skaisti”, tas nav mans formāts. Mans kredo ir tāds, ka es nedaru skaisti, drīzāk otrādi.

Savulaik intensīvi strādāju ar vitrāžām, kurās ir daudz krāsu un gaismas… bet tagad ir citas domas. Skaistumam jābūt dabiskam, nevis mākslīgam.

RC: Kāpēc cilvēki tiecas pēc izdomātā, izfantazētā un sterilā?

EM: Jā, cilvēki ir dažādi. Bet es vairāk esmu par dabisko, bez sintētikas. Kad dabas parks tiek “izvarots” un atrauts no dabas un tās iecerēm… nē. Vai arī ielas. Agrāk bija ielas, tagad vienas vienīgas puķudobes un saliņas… kādēļ?! Viss tā piekrāmēts. Kaut kāds ārprāts… Un vēl šī patērētāju sabiedrība, kas acīmredzot ir sasniegusi savas alkatības robežas, ja jau tagad cilvēki ir sākuši iepirkties uzmanīgāk un izvēlīgāk. Jo ir taču skaidrs, ko esam nodarījuši zemei. Rokam paši sev bedri.

RC: Tā ir stingra iekšēja pārliecība?

EM: Nu nav, nav cilvēkam visur jājaucas! Visur tas cilvēks ielien, visu viņam vajag! Atstājiet kaut ko neskartu, ko cilvēks nebūtu izbradājis. Atstājiet pirmatnējo, lai paliek kaut kas, ko mēs nesaprotam. Ko nevaram “izjaukt pa skrūvītēm”. Citādi visi visu grib zināt! Manuprāt, tā ir kļūda.

Apģērba dizainerus var saprast – tas ir viņu bizness. Bet šie kosmosa tūristi – lai vienu miljardieri aizlaistu kosmosā, jāsadedzina neiedomājams skābekļa daudzums! Kāpēc tas tiek pieļauts?

Visapkārt tik daudz sintētiskas, bet Lietuvā vēl ir jūtama saikne ar dabu. Mēs tik ilgi bijām pagāni, faktiski pēdējie, kurus krustneši pievērsa savai ticībai. Mūsos vēl ir šis kods no laikiem, kad uguns un koks bija svēti. Saplūšana ar dabu, savstarpējā saikne vēl ir jūtama. Diemžēl arī tā slīd projām…

Vēl manī iekšā ir bailes sākt sekot pūlim, zaudēt individualitāti. To, kas padara mūs tik atšķirīgus un interesantus. Gribētos, lai mēs nekad nezaudētu savu unikalitāti…