Rotko centrs: Šodien mākslas centrā ir iekārtota jūsu izstāde “Tūkstoš sapņu jūra”. Kāpēc šī tēma, zemūdens fotogrāfija, jums šķita interesanta kā projekta materiāls?

Andress Ādamsons: Savulaik kaut kur redzēju ko līdzīgu. Nodomāju – ļoti interesanti, derētu pamēģināt. Un, šķiet, neko tādu neviens vēl nav darījis, es domāju – zemūdens fotostudiju. Jā, ir akvalangistu foto, bet tas ir kas cits, tā ir reportāža. Mani nesaista. Man ir interesanti kontrolēt gaismu, modeļu izvietojumu, mainīt vidi…

RC: Tīri tehniski uzdevums nav no vienkāršajiem.

AA: Jā (smejas). Sākumā bija sarežģījumi. Nebija speciālā ekipējuma. Draugs palīdzēja sastiķēt risinājumu ar plastmasas maisiņu, lai objektīvu varētu iegremdēt ūdenī. Kancelejas preču veikalā nopirku aizspiežamu plastmasas maisu, tādu cieši aiztaisāmu. Bet objektīvam mans draugs, kuram, starp citu, ir zelta rokas, pieriktēja datora detaļu – tādu kā cauruli papildu ūdensnecaurlaidībai. Un tā, ar visu šo ekipējumu, jau varēju uz neilgu laiciņu iegremdēties ūdenī. Protams, baidījos, ka ūdens tomēr tiks cauri, uztraucos par fotoaparātu. Un ūdens tika cauri (smejas). Nedaudz vēlāk atradu solīdākus maisus – patiešām ūdensnecaurlaidīgus. Un arī zibspuldzēm. Jo bija vajadzīgs arī asistents, kurš turētu zibspuldzes uz “makšķeres” (īpašs statīvs – piez.). Atradu tērpus – šo to teātrī, šo to paziņu garderobēs. Piemēram, sarkanā kleita ir no teātra. Dažas meitenes vilka savējās.

RC: Un kas ir modeles?

AA: Manu draugu un paziņu meitas. Sākumā meklēju meitenes ar gariem matiem – tie ļoti skaisti izskatās ūdenī, veido dažādas formas. Un vieglas, gaisīgas kleitas. Bet izrādījās, ka arī triko ir visnotaļ interesanti!

RC: Un akts?

AA: Starp citu, arī esmu mēģinājis. Nē, tas nav man.

RC: Kāpēc?

AA: Nezinu (smejas). Pārāk atklāti un acīmredzami. Ļoti grūti iegūt estētisku bildi. Varbūt vaina ir modelēs, nezinu. Nē, mani saista cilvēka ķermeņa iespēju robežas, tā spēja modelēt formu. Bet, domāju, tur tiešām ir robeža. Jā, ir dejotāji vai vienkārši ļoti atraisīti, lokani cilvēki. Un tie fantastiski izskatās, jo zina, ka ir skaisti un nekautrējas to izrādīt. Un eksperimentēt. Ja ir kaut mazākais stīvums – viss. Vairs nekas nesanāk.

RC: Kas mēdz sagādāt grūtības projekta izstrādē?

AA: Termiņi. Un tāda mēroga komunikācija kā, piemēram, projektā “100 mājas Pērnavā”. Nepārtrauktos vietu meklējumos, pārrunās ar cilvēkiem es vienkārši “izdegu” un zaudēju interesi. Tas ir smagi.

RC: Jūs strādājat ar cilvēkiem, dabas objektiem. Kas jūs saista, piemēram, ziedos?

AA: Ā, šī tēma mani saistīja pirmajā “kovidpavasarī”. Pasaulē jau ir visdažādākās augu fotosērijas. Es neesmu pirmais. Bet savulaik ieraudzīju vienu, kur fonā bija fotogrāfija. Tik forši! Kopēt negribējās, bet radīt ko skaistu gan. Studijā ne, tas jau ir darīts pirms manis. Un es gāju laukā, pļavā. Noliku melnu dēli aiz augu slāņa un sāku ķert dabisko gaismu. Dievinu orhidejas – mūsu, ziemeļu. Un citus, pat visparastākos augus, arī nezāles – tās ir tik interesantas! Šo sēriju nosaucu “Hortus Dei” (Dieva dārzs). It kā mēs visi būtu augi dieva dārzā.

RC: Jums ir arī abstrakcijas un minimālisma formāts…

AA: Tiek uzskatīts, ka katram māksliniekam vajag savu tēmu, kuru tas izvēlas un turpina attīstīt. Bet mani tas nesaista. Tāda pliekana sajūta. Vispār manas daudzšķautņainības galvenā priekšrocība ir tas, ka es vienmēr atradīšu, kam pieķerties. Vienmēr var atrast izstādi un telpu, kur parādīt tādus vai citādus darbus. Un kāds ir teicis, ka eklektika ir interesanta. Tāpēc esmu izlēmis, ka tas būs mans stils (smejas).

RC: Kāda ir jūsu attieksme pret ideju aizguvumiem, uz kā bāzes radīt ko savu?

AA: Tas ir normāli. Jo nav jau tā, ka es tikai klikšķinu slēdzi. Man noteikti jāienes svaigs skatījums, jāizdomā kas savs, jāpavelk garāks sākotnējās idejas mūžs.

RC: Jūs esat ceļojošs fotogrāfs. Kura vieta uz zemes jūs iedvesmo īpaši?

AA: Toskāna. Man bija izstāde par šo tēmu. Strādāju tur reizes četras. Bet sākās klišejas. Savulaik ar tām sāku un, lūk, atgriezos.

RC: Ierasts, ka mākslinieki no klišejām piesargās, baidās un cenšas izvairīties.

AA: Un kas tur tik briesmīgs? Es vispār bieži sāku ar klišejām un jau pēc tam veidoju ko jaunu, interesantu un savu.

RC: Reizēm ļaujat sev arī apstāties?

AA: Protams. Arī tagad esmu atbraucis no Igaunijas bez kameras. Man ir tikai telefons, gribu vienkārši pafilmēt video (smejas).

RC: Jūs sekojat jaunumiem tehnoloģiju pasaulē, vai arī dodat priekšroku pārbaudītām vērtībām un ierastām ierīcēm?

AA: Pēc jaunumiem nedzenos. Ilgi fotografēju ar Canon kameru, tā nu sagadījās. Bet vienubrīd tā salūza, un man vienkārši nācās nomainīt aparātu uz citu. Un izrādījās, ka tam ir interesantākas iespējas, piemēram, makro režīms. Un viss. Pie tā arī paliku un mainīt pagaidām negrasos.

RC: Jums ir savi elki vai autoritātes?

AA: Daudz. Bet, jā, dažus varu nosaukt. Man patīk Vess Andersons. Kinorežisors. Kino ja arī ir sava veida fotogrāfija. Un viņam ir tāda krāsu kompozīcija! Un vispār – kadra kompozīcija. Tas viss ir ļoti interesanti. Lietuviešu fotogrāfs Virgīnijs Kinčinaitis. Viņš fotografē ar telefonu. Redzēju viņa izstādi. Protams, ja ieskatās, atšķirība ir jūtama. Bet no attāluma, tikai kompozīcija ir ļoti runājoša. Satriecoša. Es arī sāku ar telefonu, lai nestaipītu apkārt smago aparātu. Te vienkārši vajag ļoti vērīgas acis. Andrjus Repšis – ekstremāls minimālisms. Tāds ritms, stūri! Milimetru sāņus, un viss! Viss būs citādi! Esmu mēģinājis ko līdzīgu, bet tas ir ļoti grūti (smaida). Gregorijs Krūdsons – viss pārdomāts līdz vissīkākajai detaļai. Džūlī Blekmona, amerikāniete. Viņa fotografē savus tuviniekus, ģimeni. Šis tas ir inscenēts, bet manāms, ka ne vienmēr.

RC: Kas jūsu izpratnē ir fotogrāfijas kvalitātes zīme?

AA: Man svarīga ir kompozīcija. Pareizais fokuss pareizajā vietā.

RC: Pamēģināsiet aizstāvēt fotogrāfiju kā mākslas veidu?

AA: Nesen par to domāju. Manuprāt, māksla ir tajā, ka es daru, kā gribu. Nevis tā, kā gribi tu. Un mākslas pamatā tomēr ir profesionalitāte. Māksliniekam ir jāpārvalda savs materiāls. Var redzēt, ja tā ir vienkārši pašdarbība. Un tā nevar būt māksla. Tehniskā ziņā idejai un radošajai brīvībai ir jāsaplūst vienā. Esmu redzējis daudz pompozu, pārskaistinātu darbu ar kaudzēm fotošopa. Varbūt tas strādā ar tiem, kas ar šo lietu nekad nav saskārušies. Bet man ir sava robeža. “Rokdarbiem” nav jābūt redzamiem. Ja tomēr izmanto fotošopu, tam ir jābūt pamatotam un jāpastiprina darba mākslinieciskā vērtība. Bet ja fotošopa dēļ no kadra vēdī falša noskaņa… tas ir briesmīgi.

RC: Vai jums ir frāze, doma vai personiskās filozofijas pamats, kas ir jūsu drošais balsts – kā zeme zem kājām?

AA: Tiksim skaidrībā pa ceļam. Ar kaut ko ir jāsāk, bet ceļā sastaptās problēmas un uzdevumus tā arī risinu – pa ceļam. Un virzos uz mērķi. Citādi, ja visu laiku baidīsies, nekas tā arī neizdosies.