Rotko Centrs:  Pastāstiet par savas daiļrades periodiem, kurus atceraties īpaši spilgti.

Jaroslavu Perško: Pats sākums, kad uzreiz ķēros pie lielformāta darbiem. Tie parasti labi “strādā” sabiedriskās vietās. Tā savulaik uztaisīju septiņus metrus augstu objektu – kolonnu, kas šķietami balsta debesis, – Nikolaja Kopernika Universitātes (manas alma mater) bibliotēkas pagalmam Toruņā. Jau toreiz sapratu, ka ar priekšmetisku domāšanu vien nepietiek. Ir jādomā telpiski ap priekšmetu – par to, kas atrodas blakus, par objekta mijiedarbību ar apkārtni, lai pamanītu, kā tie “sarunājas”.

Bija vēl samērā savāds periods, kad gadus desmit ar mākslu nenodarbojos vispār. Tam, ko tad darīju, principā nebija nekāda sakara ar mākslu. Es vienkārši atlēju svešu darbu kopijas savā darbnīcā. Šobrīd šķiet savādi, tomēr tā nebija tukša laika šķiešana. Pēc tam atkal pievērsos daiļradei, pamazām sāku atgriezties, jo jutu vajadzību izteikties. Līdz tam samērā ilgi nekā sakāma nebija un nemaz arī negribējās, mākslas vietā bija liels tukšums. Pēc desmit klusēšanas gadiem pamazām atsāku piedalīties izstādēs. Un man paveicās – mani atcerējās. Jo, kad cilvēks uz desmit gadiem pazūd, parasti visi par viņu aizmirst. Tobrīd jau biju mainījies un gana pieaudzis, lai stāstītu savu stāstu.

RC: Kāpēc tieši instalācija?

JP: Jo (tīri) figuratīvajā mākslā ir pārāk maz emociju. Mani vada vēlme izzināt mākslas un īpaši tēlniecības medija iespējas un dalīties atziņās ar skatītājiem. Rosināt skatītāja maņas un “saslēgt” viņu ar apkārtni. Gribu, lai cilvēks burtiski iegrimtu mākslā.

RC: Rotko centra mākslas telpa, pats Rotko kā mākslinieks un viņa idejas Jums palīdz?

JP: Zināt, tā arī nespēju sev atbildēt – kas tad īsti ir Rotko fenomens? Viņa radošais ģēnijs ir grūti tverams un izprotams, varbūt pat pārmēru jaudīgs. Ir grūti būt šīs vietas cienīgam. Šīs bailes var būt arī graujošas.

RC: Tā ir atbildības nasta?

JP: Jā, turklāt liela. Bet esmu tas, kas esmu – ja saku, ka nezinu, tas tā arī ir. Necenšos mānīties. Saprast par katru cenu. Mēģinu izmantot Rotko elementus: gaismas klātbūtni gleznā, tās auru vai dvēseli. Tikai man tā ir pilnīgi cita forma. Divdesmitajā gadsimtā nav bijis daudz mākslinieku ar tik dziļu ietekmi uz cilvēku. Tādu, kas pieskaras mūsu būtībai.

Cilvēks pēc dabas ilgojas pieskāriena savai iekšējai būtībai. Ilgojas augstākas būtnes pieskaršanās. Un šie pieskārieni, šie sarunas mēģinājumi, dāvā transcendentālu pieredzējumu. Rotko izdevās pieskarties neaizsniedzamajam – tam, ko ir grūti aizsniegt un ietērpt vārdos. Izdevās sajust. Domāju, tas mums ar Rotko ir kopīgs – es cenšos operēt ar “vieglām” formām, kas neprasa no skatītāja īpašu izpratni vai zināšanas. Tikai atvērtību mirkļa pieredzējumam fizisko sajūtu līmenī.

RC: Šobrīd iekārtojat savu instalāciju Rotko centrā. Vai tas ir process ar savā ziņā neparedzamu iznākumu?

JP: Vēl nezinu. Vēl neesmu ieraudzījis, kā viss darbosies. Bet jūtu, paredzu, ka strādās.

Man patīk nezināmais – tas palīdz turpināt radīt. Citādi ir garlaicīgi. Tad jau labāk iet pastaigāties vai sēņot, nekā darīt lietas, kurās praktiski neko nesaproti. Neizzinātais provocē izpēti. Tas ir ceļš – tu nezini, kur tas ved, taču turpini braukt.

Veidojot izstādi “Titāni dejo”, gribēju radīt telpisku instalāciju, kas ļautu uztvert skaņu kā fizikālu matēriju; rosināt emocionālu stāvokli, kas līdzinātos Rotko gleznu estētiskajam pieredzējumam. Gribētos, lai skatītāji tāpat kā es pamana Rotko darbu procesuālo dabu, turklāt bez burtiskām atsaucēm radošo risinājumu formā. Mana instalācija ir kas vairāk par gailošiem neona stieņiem.

RC: Tad jau jebkurš iznākums, lai kāds tas arī nebūtu, var tikt ietērpts koncepcijā, ko “piekabina” darbam?

JP: Tā gluži nav. Ja nesanāk, tas jāpieņem ar pazemību un tā arī jāsaka – neizdevās. Jāatzīst sakāve. Mums visiem ir sava pieredze, savi kāpumi un kritumi, bet mēs vairāk vai mazāk saprotam, kas būtu darāms – zinām, kas jādara, lai sasniegtu mērķi, pat ja tā virziens nav skaidri saskatāms. Bet, ja ir zināšanas un dabas dotas spējas, tu aptuveni nojaut, kur tēmēt.

RC: Kādu atgriezenisko saiti cerat sagaidīt?

JP: Noteikti nevēlos šokēt vai provocēt. Gribu rosināt dziļu pārdzīvojumu. Protams, kāds neko īpašu nesaskatīs un vienkārši paies garām. Savukārt tie, kas nāks atvērti, uztverīgi un jūtīgi, būs apmierināti.

RC: Cik ļoti laiks ietekmē skatītāju?

JP: Domāju, laiks maina cilvēku, bet ne pamatlietās. Jūtas tiek modinātas neatkarīgi no zināšanām, tās dzimst atvērtībā un uztverīgumā. Gadās, ka (apzināti vai ne) no savu emocionalitāti zaudējam vai no tās tīšuprāt atsakāmies, jo domājam, ka tas darīs mūs noturīgākus. Bet, ja jūtīgums saglabājas, tad mākslas pamatfunkcija joprojām ir uzburt iespaidu un saviļņot. Tad sākas refleksija par to, kāds ir tās atstātais nospiedums dvēseles dzīlēs. Kad ir notikusi šī iekšējā atbalsošanās, tu sāc domāt un analizēt: kāpēc tā un ne citādi?… Un noslēgums var likt aizrauties elpai. Un tu, ievilcis dvašu, sāc vārdos neaprakstāmu iedziļināšanos.

RC: Kāds ir Jūsu ceļš ārā no tukšuma?

JP: Par mākslu domāju kā par reliģiju: to var uztvert vai neuztvert garīgi, taču manā attieksmē pret mākslu vienmēr ir dziļa atbildība. Jo māksla ir tik dažāda – ir tāda, kas uzjautrina un izklaidē. Bet es neko tādu nedaru. Ja kādubrīd nav, ko teikt, neko arī nedaru un neeksponēju. Un tāpēc radošo klusumu, kas mani piemeklēja pagātnē un toreiz šķita tik satricinošs, varu nosaukt arī par svētīgu. Savā ziņā tā bija attīrīšanās.

RC: Pastāstiet par savu darbu izstādes “Jaunais garīgums” kontekstā.

JP: Tur ir zināma saikne ar to, ko daru, kas ir ļoti godīgi un personiski. Kā minēju iepriekš, mana darba nosaukums ir “Titāni dejo”. Tas, protams, ir aizguvums no Grieķu mitoloģijas, kur par titāniem dēvēja milzu dievības, kas simbolizēja dabas postošos spēkus. Savā darbā tīšām attēloju tos ļoti trauslā medijā – neona stieņos. Tie nedaudz atgādina skeleta kaulus un šķiet viegli traumējami. Neapšaubāmi, tā ir apzināta atsauce uz Eiropas kultūras un filozofijas šūpuli, jo es jūtu, ka mūsdienu sabiedrība cenšas bēgt no šīm vērtībām, kas ir bijušas mūsu cilvēcības un civilizācijas pamats un veidotājspēks gadsimtiem ilgi. Tajā pašā laikā, ja paskatās pagātnē, tur allaž ir bijis šis domas, idejas un rīcības duālisms – kas ir ļaunais un kas ir labais (ja runājam pavisam vienkārši). Nedomāju, ka mani ir tiesības tiesāt mūsdienu sabiedrību, un neesmu drošs, vai man izdosies rosināt kaut nedaudz vispārcilvēciskas refleksijas par šiem jautājumiem. Bet, ja spēšu nedaudz “iepauzēt” skatītāju, kaut vai uz pāris minūtēm, un mudināt padomāt par ko personiski svarīgu un jēgpilnu, būšu vairāk nekā apmierināts.

RC: Kādas pārmaiņas laika plūdums un notikumu gaita ļauj atrast sevī pašā?

JP: Savā darbā esmu mainījis visu un vienlaikus mainījies pats. Ja paskatās, ko šo daudzu gadu laikā esmu darījis, var secināt, ka mani aizvien ir interesējis jaunais. Allaž esmu meklējis jaunas formas, ar kurām apzīmēt to, kas mani attiecīgajā brīdī satrauc. Esmu zīmējis ar smiltīm vai gaismu, šobrīd darinu neona instalācijas un nebeidzu sajūsmināties. Arvien saskatu tajā ko jaunu. Gribu turpināt ar to nodarboties, to piedzīvot. Varbūt ar laiku koncepts mainīsies un es sākšu darīt ko citu, vai arī nedarīšu neko. Jo darīt darīšanas pēc ir bezjēdzīgi. Pasaule jau tā ir piegružota ar pseidomākslu, un, manuprāt, tā nav pareizi. Es izvēlos nepiedalīties. Savulaik rīkoju ikgadēju simpoziju – četrus gadus aicināju pie sevis māksliniekus. Tie brauca, un galvenais uzdevums bija nevis radīt mākslas darbus, bet dalīties pārdomās un idejās. Man bija draugs, francūzis vārdā Patriks Bajī-Kauels, un tas bija mūsu abu projekts. Kopā izdomājām šo formu – dalīšanās pieredzē un stāstos starp draugiem māksliniekiem. Pulcēšanās, lai piedāvātu idejas un ierosinājumus. Jo lielākoties mākslinieki strādā sava ego apmierināšanai.

RC: Tas ir slikti?

JP: Vairumā gadījumu mākslinieki ir slimi. Man nepatīk. Zinu, skan skarbi, bet diemžēl visbiežāk ar mākslinieku kopienu lepoties nevaru. Skaidrs, ka te var runāt arī par zināmu iekšēju sašķeltību, jo arī pats esmu šīs kopienas daļa.

RC: Kāpēc tā?

JP: Mākslinieki caurmērā ir pārāk augstprātīgi. Nevar saprast, ko grib. Pārmēru prasīgi.

RC: Un Jūs esat citāds?

JP: Ceru, ka jā. Visu daru pats. Neko nevienam neprasu.

RC: Tātad esat savrupnieks?

JP: Šeit vēlos citēt Visocki: gribu brīvību… dejot solo…

RC: Tātad pašreiz skatāmās grupas izstādes kopējā kontekstā Jūs neiederētos?

JP: Nē. Es visus aizēnotu (smejas).

RC: Kāpēc kļuvāt par mākslinieku, nevis matemātiķi vai fiziķi? Jūsu izvēlētais materiāls vairāk sasaucas ar eksaktajām un tehniskajām zinātnēm.

JP: Patiesībā esmu pabeidzis fizikas un matemātikas novirziena klasi (smejas). Bet vispār nāku no mežziņu dzimtas, tā tas bijis paaudžu paaudzēs. Arī man bija jākļūst par mežzini (skaļi smej). Ja godīgi, loģika mākslā ir ļoti svarīga. Jo māksla iemieso īstenības tēlu. Kaut ko, kas ir ņemts no dzīves. Mākslinieciskajā procesā, autoram radot īstenības elementus, lai kaut kas kļūtu par principiāli jaunu elementu, tam ir jābūt loģiskam un organiski jāfunkcionē. Es domāju – lai kļūtu par pastāvīgu elementu mūsu realitātē. Tāpēc arī saku – ir ļoti daudz drazu, kuru principā varētu arī nebūt. Ja kaut kas pastāv, tam jābūt jēgpilnam. Un tad tā nevar būt par daudz.

RC: Ar ko, Jūsuprāt, saistāma šībrīža mākslinieku pārpilnība?

JP: Tā ir problēma, jo mākslinieks ir pasaules postītājs. Mākslinieku ir daudz, bet tur neko nevar darīt. Laiks rādīs, kas ir māksla un kas ne.

RC: Vai labprāt dalāties noslēpumos ar studentiem? Esat taču profesors.

JP: Mēģinu atbalstīt, it īpaši, ja saskatu potenciālu. Tad cenšos dalīties, cik spēju – ar visu sirdi, zināšanām un pieredzi.

RC: Un tomēr – kas ir māksla un kas ne?

JP: Mana izpratne par mākslas būtību sakņojas vienā jautājumā: vai tā izraisa pārdzīvojumu? Uzrunā un “aizķer”? Mūs ieskauj tik daudz dažādu lietu, tik daudz attēlu, ka ir grūti atpazīt kvalitāti. Daļa trāpa un ievaino – tas ir galvenais, kam pievēršu uzmanību.

RC: Vārdi, kas turpina atbalsoties sirdī. Filozofija, kas Jums ir tuva.

JP: Hemingvejs ir teicis – cilvēka diženums nav tajā, kur un kas viņš ir, bet gan tajā, ko viņš dara. Es pilnībā piekrītu.