Rotko Centrs: Esat vienīgā Latvijas māksliniece, kas darina litofānijas*?

Ilona Romule: Jā. Un arī vienīgā šīs tehnikas pasniedzēja pasaulē. Litofānija bija izplatīta 18. gadsimta Eiropā un tad laimīgi izzuda. Tolaik gan process bija ļoti sarežģīts: litofānijas veidoja stiklā ar vasku un zemgaismojumu – tā meistari tūliņ redzēja, kas vēlāk iznāks no porcelāna. Skatīts pret gaismu, vasks šķita caurspīdīgs, kas sniedza priekšstatu par galarezultātu. Karaļu portreti, pastorālas ainas – tās visas bija litofānijas. Katru plāksni darināja gadu! Bet es taisu “uz aklo”, un tas prasa kolosāli daudz laika. Kā visas manas tehnikas.

 

RC: Kā nonācāt pie šīs sarežģītās tehnikas un sava personīgā stila?

IR: Patiesībā nejauši. Biju redzējusi Ķīnas litofāniju – virsma tiek iegriezta, reljefs veido telpiskumu. Reljefs nāk uz āru kā pozitīvs. Izgaismojot no iekšpuses, tas kļūst negatīvs – gluži kā fotogrāfijā. Proti, izcilnās vietas kļūst vizuāli tumšākas. Bet gribas jau otrādi! Sākumā arī veidoju reljefus. Izskatījās skaisti – vāzēs, lampās… Bet portretā deguns kā biezākā daļa kļūst tumšs. Tas nederēja. Tāpēc izlēmu darīt otrādi – ar reljefu uz iekšu. Un… notika brīnums! Turklāt reljefam jābūt ļoti zemam, burtiski pusotru milimetru. Ja starpība ir lielāka, iznākums ir vienkārši melnbalts. Bet, ja grib visas ēnas un nianses, tas ir smalks darbs… Un tā reiz kāds no maniem Amerikas draugiem, liels mākslinieku un viņu daiļrades pazinējs, sacīja, ka tur šī tehnika esot ļoti izplatīta. To drukājot 3D printeriem, pēc fotogrāfijām, trīs milimetru reljefā. Kā roku darbu gan ne. Tur viņam jautāja, vai viņš nepazīstot kādu, kurš darina litofānijas ar rokām, autortehnikā. Un viņš uzrakstīja man. Sāku “guglēt”, kas no maniem darbiem būtu tā litofānija (smejas). Un atklāju, ka tieši ar to arī nodarbojos! Izrādās, biju izgudrojusi riteni, nemaz nezinot, ka tas ir ritenis.

RC: Jums patīk izaicinājumi? Vai tāpēc ķeraties pie vissarežģītākā?

IR: Mans tētis ir perfekcionists. Kokgriezējs, kļuvis par juvelieri. Mamma – gleznotāja. Tā nu es dzīvoju, vērojot smalku un precīzu darbu it visā. Jau bērnībā spēju ilgi un rūpīgi darboties.

 

RC: Pastāstiet par savām darbnīcām Ķīnā un Ungārijā. Kā tur nokļuvāt?

IR: Dzjindedžeņas pilsēta Ķīnā ir porcelāna dzimte un porcelāna mākslinieku Meka. Stundas brauciena attālumā atrodas Gaolinas kalns ar porcelāna izejvielu iegulām un rūpnīcām, jo porcelāns prasa rūpnieciskus apstākļus, tā ir rūpnieciski ražota lieta. Tas nav māls, kuru var lipināt mājās. Piemēram, jaunajās valstīs – Amerikā, Izraēlā, Austrālijā – porcelāna rūpnīcu nemaz nav. Ķīna šobrīd aktīvi piesaista ārvalstniekus. Savu vēsturisko porcelānu ražo vienkārši lieliski, taču paši neko vairs neizgudro, tikai atkārto, atražo, kopē. Savukārt ārzemnieki rada pasakainus autordarbus, turklāt milzīgā skaitā. Dzjindedžeņā ir daudz rūpnīcu, ap četrsimt – mazas un lielas ražotnes vai vienkārši darbnīcas. Ļoti iespaidīga ir rūpnīca, kur ražo septiņmetrīgas vāzes. Turklāt ar rokām. Pēc “nosēšanās” krāsnī paliek metri pieci. Un šīs stabveida vāzes var sastapt visā pilsētā. Tur pat laternu stabi, miskastes un luksofori ir no porcelāna… Un viss ir apgleznots! Zemes kā tādas tur faktiski nav – iecērt zemē lāpstu, un uzraksi porcelāna gabalus. Sākumā strādāju starptautiskā studijā, kur daļa darbu bija jāatstāj. Pēc tam darbojos universitātes paspārnē – tur ir studenti no visas pasaules; manā studijā bija vieta četriem cilvēkiem. Tagad strādāju rūpnīcā. Jo man vajag tā, lai var atgriezt krānu, un porcelāns tek kā krējums. Tā ir pareizi! Lai nav jāpērk veikalā trīs piecu litru tilpumi. Arī Ungārijā, Herendā, strādāju rūpnīcā ar Eiropas labāko porcelānu. Tur notiek roku darbs, top kolekcionāru iecienīti mākslasdarbi, nevis masveida produkcija.

 

RC: Un Jūsu darbnīca Rīgā – kāda tā ir?

IR: Nekāda (smejas).

 

RC: Kā to saprast?

IR: Kādam tur jāievieš kārtība! (smejas) Man dzīvoklī ir viena istaba darbnīcai. Un tur ir maz vietas. Tāpēc mājās es tikai apgleznoju. Man, starp citu, ļoti palīdzēja Rotko centrs – te, rezidencē, varēju apgleznot no Ķīnas atvestos lielformāta darbus. Nekur citur nebija iespējas. Un tas bija mans radošākais laiks.

 

RC: Jā, mēs atceramies, tas bija ilgs, juveliera cienīgs darbs…

IR: Un daudz laikietilpīgāks par litofāniju! Ar zemglazūru vēl ir tiesības kļūdīties, bet bez tās… Vajadzīga maksimāla koncentrēšanās.

 

IR: Esat ļoti mierīgs un līdzsvarots cilvēks?

IR: Es? (brīnās)

 

RC: Darot tādu darbu – kā gan citādi?

IR: Nēēē. Tāpēc arī neapgleznoju tik daudz, cik varētu. Un man bija jābrauc šurp rezidencē, lai to izdarītu. Mājās viss novērsa uzmanību – papīri, dokumenti, atskaites… Briesmīgi! Tas vienkārši beidz mani nost. Es nevaru pusdienu ņemties pa kanceleju un pusdienu radīt. Tas nav reāli. Mani laikam drīz pakārs vai ieliks cietumā, bet es vienkārši nevaru (smejas).

 

RC: Kopš 2001. gada esat Ženēvas Starptautiskās keramikas akadēmijas biedre, vairākus gadus bijāt tās valdē, rīkojat seminārus un meistarklases visā pasaulē, un tie ir pienākumi, atbildība, atkal jau – dokumenti… Kā tas viss “sadzīvo” ar mākslu un radošo procesu?

IR: Man nav ģimenes, un tā ir apzināta izvēle. Ilustrācijai – māsas piemērs. Viņa bija ļoti talantīga grafiķe. Sākotnēji, pēc studijām, talanta viņai bija vairāk nekā man. Talanta, ne ambīciju. Tāpēc viņa izvēlējās ģimeni. Nāca bērni… Ja man būtu bērni, es būtu ideāla mamma. Es ar viņiem nodarbotos. Taču esmu māksliniece. Kā māksliniece arī dzīvoju un ar citiem īpaši nerēķinos. Ne visiem tas patīk. Ja tā dzīvo vīrietis – tas ir normāli, bet ja sieviete – viņai netiek piedots, un vīrietim sāk nepatikt. Kad esmu ar kādu kopā, es gatavoju, mazgāju… neko citu vienkārši nevaru darīt. Nespēju strādāt paralēli! Tāpēc man vienmēr ir bijušas “viesattiecības”. Kādu laiku esmu blakus, tad attālinos un strādāju. Citādi neprotu. Un visi mani kursabiedri, kas pārtrauca nodarboties ar mākslu un pievērsās ģimenei, atgriežoties, kad bija izaudzinājuši bērnus, palika iepriekšējā līmenī. Un strādā tāpat kā astoņdesmitajos. Diemžēl tā ir. Ir bijis šis milzīgais tehnoloģiskais lēciens, bet viņi nav ceļojuši, neko nav redzējuši. Arī vēlme apgūt jauno vairs nav tāda, kā agrāk. Savulaik apguvuši noteiktu tehniku, viņi baidās izmēģināt citu. Vairs nav jaunības degsmes, kad var ar galvu mesties nezināmajā.

 

RC: Jums tikai tādēļ nav konkurences?

IR: Vēl arī tādēļ, ka šodien visu var nokopēt, apgūt ātrās tehnikas. Vai cits sēdēs stundām kā es? Un vēl man ir odziņa – es veidoju vēstījumus un stāstus. Stāstu jau nevar nokopēt, tā ir unikāla tēma.

 

RC: Jūsu stāsti ir autobiogrāfiski?

IR: Jā.

 

RC: Kura emocija primāri prasās iemūžināma porcelānā – sāpes vai prieks?

IR: Protams, sāpes. Mani darbi ir ļoti personiski, tie ir mani stāsti. Tajos var nolasīt manu biogrāfiju – tie, kas mani pazīst, to spēs. Bet vienlaikus daudzas lietas nāk arī no sapņiem, apkārtējām norisēm.

 

RC: Vai pati meklējat problēmas, lai sevi sapurinātu un piedzīvotu emociju izvirdumu?

IR: Bija posms, kad braukāju pa Itāliju, kur saskatījos klasiku. Un viss bija labi, skaisti. Arī mani darbi bija vienkārši skaisti. Negatīvā nozīmē. Nebija košuma, nebija problēmu un risinājumu. Tos būtu varējis taisīt jebkurš – vienkārši skaisti. Un es devos uz Ameriku, lai sevi “pabojātu”. Tad arī tapa hameleoni. Taču citādi visspēcīgākie darbi ir par šķiršanos, emocionāli spraigiem mirkļiem. Sākumā tu nedaudz ciet, bet tad strādā, un darbi izdodas ne gluži parasti.

 

RC: Kā Jūs ir skāruši pēdējā laika notikumi?

IR: Nesen atgriezos no Ženēvas, sava pēdējā brauciena Keramikas akadēmijas valdes locekles godā. Mans uzdevums bija sarīkot braucienu septiņiem ukraiņu māksliniekiem. Divi no viņiem bija vīrieši. Un tie jau ir sarežģījumi. Sūtījām pieprasījumu caur UNESCO. Es pilnīgi bez maksas organizēju UNESCO vakaru, turklāt ar vislielāko atdevi, tāpēc jūtu, ka savu misiju esmu pilnībā izpildījusi. Valdē mēs esam četrpadsmit, un daudz darām kopā. Bet šo projektu īstenoju pati, pilnīgi viena, patstāvīgi. Bija neizsakāms prieks, ka spēju palīdzēt. Viss tika darīts no sirds.

 

RC: Kas “aizķer” jūsu uzmanību laikmetīgajā mākslā?

IR: Mani visvairāk saista paralēlie mediji – mūzika, literatūra, arhitektūra, nevis savu “ceha” biedru darbi. Tas, protams, ir tikai mans viedoklis, bet, manuprāt, Latvijā šobrīd trūkst patiesi interesantas glezniecības. Tad jau drīzāk skatīšos fotogrāfijas. Bet glezniecībā… nav darbu, kas liktu apstāties un raisītu izbrīnu. Visbiežāk vienkārši paiešu garām. Protams, vairāk orientējos savā sfērā, tāpēc teikšu, ka Latvijas keramika diemžēl ir vecmodīga. Ļoti daudzi ir palikuši astoņdesmitajos, savos jaunības laikos.

 

RC: Un kā tad jaunie keramiķi?

IR: Tie, kas ceļo pa pasauli, rada ko unikālu. Turklāt tas nav atkarīgs no vecuma. Tāpat kā ar Pēteri (Pēteris Martinsons – piez.). Viņa darbi nekad neizskatījās vecmodīgi. Tie vienmēr bija laikmetīgi.

 

RC: Tad jau tā nav nejaušība, ka mūsu Martinsona mājā ir jūsu izstāde.

IR: Nē, nav. Viss, kas saistās ar Pēteri Martinsonu, man ir ļoti svarīgs. Mūsu, Pētera audzēkņu, ir jau vairākas paaudzes. Viņš mums, studentiem, gādāja padomju laikā nepieejamos ārzemju dizaina žurnālus, tā atverot mums pasauli. Akadēmijā viņš pasniedza dārza keramiku un panno. Un mums viņš mācīja nevis konkrētas tehnikas, bet to, kā vispār ir jāstrādā. Atceros, kā atnācām uz kārtējo (trešo vai ceturto) nodarbību bez neviena uzmetuma… Un Martinsons teica: “Kā jūs tā… ar gariem zobiem?!” Lūk, šī frāze aizķērās uz ilgiem laikiem (smaida). Mans diplomdarbs bija sienas panno. Gribēju porcelāna rotaslietas, bet man lika taisīt šo milzi. Turklāt neviens īsti nemācīja, kā taisīt tik lielu, kā savienot gabaliņus. Mans darba vadītājs, tēlnieks, pie manis nāca vien pāris reižu. Un to man iemācīja Pēteris. Tas, ka protu uztaisīt lielus projektus, ir viņa nopelns. Mums bija daudz kopīga – pasaules uzskati, attieksme pret darbu.

 

RC: Pēteris Martinsons ietekmēja Jūsu karjeras virzību?

IR: Lēmums veidot karjeru tā, kā to darīju, nešaubīgi ir Pētera nopelns. Tā bija viņa filozofija – mākslinieks kļūst par mākslinieku, ceļodams pa pasauli, nevis beigdamies nost savā darbnīcā. Un es piekrītu – jā! Es nevarētu sēdēt mājās un strādāt, neizejot pa durvīm. Tev aug bērni, vārās putra, turpat maisās vīrs… (smejas). Un tu tā starp citu radi mākslasdarbus? Nē. Ir jālido pa pasauli, jāsatiek cilvēki, jāsarunājas. Turklāt tikties ar cilvēkiem ir galvenā prioritāte. Es runāju ar cilvēkiem, bet redzu valsti. Un ne jau pa viesnīcas logu. Vēl varu izbraukāt džungļus ar skuteri – spītējot grūtībām, sarežģītiem apstākļiem, komforta trūkumam. Man ir interesanti, kā šajos apstākļos dzīvo cilvēki, kas piepilda viņu dzīvi. Esmu apbraukājusi visu pasauli, tikai Āfrikā neesmu bijusi.

 

RC: Eksotiskāko kontinentu paturat saldēdienam?

IR: Tieši jaunībā gribējās eksotiku, un tad jau varētu mierīgi – Eiropā, Amerikā. Bet mierīgās valstis jau esmu izbraukājusi (smejas). Starp citu… Atgriežoties pie tēmas, kas mani “aizķer” un atstāj iespaidu. Tā nav māksla, bet fjordi, ūdenskritumi, dzīvnieki… apbrīnojamas lietas! Tikko atgriezos no Turkmenistānas. Protams, lasīju lekcijas, bet galvenais, kādēļ braucu, ir iespaidi. Divas dienas tuksnesī, karstie krāteri, dzīve jurtā. Pieczvaigžņu ceļojumi mani nesaista vispār! Jo piecas zvaigznes visur ir vienādas (smaida). Bet izstādes – tā ir rutīna. Paiet mierīgi, bez īpaša iekšēja satraukuma. Varu nodomāt – jā, šī patika labāk, šī mazāk… Un viss. Turklāt visi darbi man saistās ar mākslinieka personību. Tas ir ļoti svarīgi. Un, ja feisbukā atrodu interesantu mākslinieku, tūliņ gribu iepazīties. Man ir interesanti – kas viņš ir, kas par cilvēku. Parasti aiz interesantiem darbiem stāv interesantas personības. Taču ir arī otrādi – satriecoši darbi un reti riebīgs cilvēks. Bet man laikam veicas, jo draugos ir labi mākslinieki un labi cilvēki.

 

RC: Jūsu personīgā filozofija, dzīves aksioma.

IR: Dari, ko spēj, un, lai notiek, kas notikdams. Un vēl – kurš neriskē, nedzer šampanieti!

 

* Par litofānijām sauc mākslas darbus, kas veidoti no smalkām puscaurspīdīga balta porcelāna loksnēm ar dekoratīvu vai figurālu motīvu, kas iegravēts vai izliets negatīvas virsmas veidā ar zemu reljefu. Aizmuguriski izgaismotas ar mākslīgo vai dabisko dienasgaismu, porcelāna loksnes rāda pozitīvu ainu (attēlu) ar trīsdimensiju efektu.