Rotko Centrs: Vai uzreiz izvēlējāties savu radošo rokrakstu?

Milena Piršteliene: Akadēmiju pabeidzu ļoti sen, pirms vairāk nekā 20 gadiem. Tolaik Lietuva atguva neatkarību. Mēs iznācām nekurienē, un bija jāmēģina saprast, ko ar šo zināšanu bagāžu iesākt. Keramiku novārtā neatstāju, bet izstādēs piedarījos tikai epizodiski. Keramiķi taču nereti vienkārši taisa traukus. Nodarbojas ar lietišķo mākslu, atrodot kompromisu tajā, ka lietišķais un vizuālais ir savstarpēji saistīti. Bet tad man apnika. Sapratu, ka vai nu sevi jāpārveido, vai arī tas viss jāizbeidz. Kad mācījos akadēmijā, man taču bija pavisam cits stils. Biju jauna, orientējos uz popārtu. Un, kad pienāk laiks atgriezties pie nopietna darba, tu vispār vairs nesaproti, kas esi. Un ir jāmeklē sevi no jauna. Tāpēc man bija svarīgi atrast pašai savu tehniku. Jo keramikā ir daudz iespēju. Ar porcelānu ir viens, bet, ja ņem raupjas masas un augstas temperatūras, jau pavisam kas cits. Bet mani vienmēr ir saistījis fotogrāfisks zīmējums. Diemžēl akadēmijā nebija iespējas mācīties, tāda kursa vienkārši nebija. Izmēģināju dažādas tehnikas – gan ar porcelānu, gan ar dažādiem dedzinājumiem… Bet nepameta sajūta, ka tā neesmu es. Un, lūk, pirms septiņiem astoņiem gadiem kādai grupas izstādei izlēmu pazīmēt ar pigmentu. Pusotru mēnesi veidoju vienu vienīgu darbu (keramikā sākumā eksperimentē ar dedzinājumu un skatās, kas sanāk, tāpēc tik ilgi). Lūk, tieši tad sapratu – beidzot ir atradies tas, kas man keramikā patīk! Un pēc tam, kad atrodi savu stilu, vienkārši ej šo ceļu tālāk. Tāpēc mana karjera keramikā ir gara, taču šajā virzienā strādāju nesen.

RC: Vai šo stilu ir iespējams pilnveidot, vai arī, jūsuprāt, tas jau ir nostabilizējies un pašpietiekams, un ar to var mierīgi dreifēt tālāk, nepretendējot uz uzlabojumiem.

MP: Protams, nevar apstāties vienā punktā. Piemēram, pirms kāda laika sāku zīmēt ūdeni, un vienlaikus ar ideju radās šaubas, vai man izdosies. Biju droša, ka noteikti nespēšu! Esmu keramiķe, zīmēšana man tik labi nepadodas, lai ķertos pie ūdens. Taču izlēmu pamēģināt. Trīs dienas sēdēju, zīmēju, dzēsu, vēlreiz zīmēju… Un pēkšņi kaut kas aizķērās, un es sapratu – izdodas! Pirmais darbs šajā stilā ir jūras horizonts. Es zīmēju ūdeni un pārliecināju sevi, ka nekur nesteidzos. Nāku uz darbnīcu, ieslēdzu mūziku un zīmēju. Nesanāk? Nekas traks. Atnākšu citudien un pazīmēšu tad. Tā parādās jaunas lietas, un katra ir tiltiņš uz nākamo soli.

RC: Mīlat ūdeni?

MP: Es no tā baidos. Un mani nakts murgi bieži ir saistīti ar ūdeni, it kā es slīktu. Turklāt nevis peldus, bet totāli – ar visu māju. Es slīkstu. Un tā, ka ļaunāk nevar būt (sirsnīgi smejas). Nezinu, no kurienes tas nāk. Patiešām nezinu. Droši vien iepriekšējā dzīvē būšu noslīkusi. Manās acīs ūdens ir maģiska matērija. Caurspīdīga, bez noteiktas formas. Tas ir un vienlaikus nav… Kaut kas pilnīgi brīnumains un neloģisks. Un tas ir visur! Arī mēs paši sastāvam no ūdens… tas ir tik savādi. Un es nekad par to nebūtu iedomājusies, ja ne sapņi. Vispār bieži esmu domājusi, kāpēc mākslinieki izvēlas tādu vai citādu tēmu. Apbrīnojami, bet tā nu tas ir – ja kaut kas skar tavu zemapziņu, tas ir tas, kas tevi patiešām satrauc. Kaut kas ļoti dziļš, viņpus saprāta robežām. To nav iespējams izskaidrot.

Mūs ieskauj tik daudz neizprotamu lietu. Piemēram, iztēle – vieniem tā ir, citiem ne. Dzirde – vieni dzird, ja velk šķībi, citi ne. Vieni redz krāsas, citi ļoti maz. Un, kad atrodi ko kaut ko savu, tu saproti, ka neesi velti meklējis un tērējis laiku. Jo māksliniekiem bieži uzmācas domas – ko es vispār daru?… Radīt skaisto – tas ir talants. Kā muzikālā dzirde. Tā ir dāvana. Ne visi to prot. Turklāt ir svarīgi būt personiski klātesošam.

RC: Māksliniekus mēdz dēvēt par manipulatoriem. Kā jūs komentētu provokatīvo mākslu?

MP: Tai, protams, ir sava loma un vieta. Reizēm tā ir vienkārši pretīga, lai izsauktu riebumu. Tad ir arī tāda, kas met pie malas vizuālo un piespiež domāt. Tur nepaliek nekā klasiska. Vai arī cits piemērs. Nesen biju izstādē par videospēļu tēmu. Tur bija man pilnīgi nezināma pasaule. Es neko nesapratu! (smejas) Maldījos starp objektiem, un tas man atgādināja situāciju, kad dzirdi nezināmu valodu un neko nesaproti. Pat ar anotāciju ne. Jā, ir universālas lietas, kas ir skaidras katram. Bet ir arī šauras, specifiskas… Ļoti savāda sajūta – tu izmisīgi gribi saprast, bet nesaproti! (smejas)

RC: Kādas emocijas slepeni cerat izsaukt skatītājā?

MP: Tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Droši vien pati pirmkārt pievēršu uzmanību tam, kas satrauc mani personīgi. Esmu secinājusi, ka mūs uzrunā tie mākslasdarbi, kas ir mums personīgi saprotami, jo skar mūsu pašu pieredzi. Kāpēc vienu mākslasdarbu priekšā kāds raud, bet cits vispār nesaprot, kas notiek? Mēs vienkārši atrodam mākslā sevi. Un tas ir svarīgi – tu neesi viens. Ir cilvēki, kas jūt un pārdzīvo to pašu. Tas ir tik saviļņojoši – apzināties, ka tev ir domubiedri, tādi paši kā tu (smaida).

RC: Jūsu sižeti ir smelti realitātē vai iztēlē?

MP: Dažādi. Mūsu iztēle ir kaut kas nereāls. Galvā viss ir daudz vērienīgāks, noslēpumaināks, kustīgāks. Bet darbā paliek tikai atblāzma – iemiesota taustāmā lietā, kam ir noteikti rāmji. Galvā viss ir daudz foršāk (smejas).

RC: Kā atnāk tēmas?

MP: Nereti tās ir sagadīšanās. Reizēm veidoju skices, reizēm ķeros uzreiz pie lietas. Pēc tam uzlaboju. Sajūtu, ka esmu noķērusi kaut ko aiz astes, un sāku ritināt tālāk. Kā, piemēram, parādīt laiku? Kā izteikt keramikā? Un radās doma, ka tās būs riņķveida formas, kā apļi uz ūdens virsmas. Mirklis. Mirkļa spēks. Es izdomāju pati savu simbolu valodu.

RC: Jums ir ideja, līdz kuras īstenošanai tā arī neesat tikusi?

MP: Atceros, kad biju maza un gulēju slima, skatījos uz segām un spilveniem, bet redzēju kalnus, ainavas… Ieslēdzās iztēle. Bērniem vispār piemīt spēja mazās lietās saskatīt lielo, gulēt un fantazēt. Zīmēt savu pasauli no tā, ko redz. Lūk, arī man gribas radīt no saviem iespaidiem. Nezinu, vai sanāks (smejas). Bet kaut kas no šīm bērna novērošanas spējām ir saglabājies. Es, piemēram, ļoti bieži saskatu sejas koka šķiedru struktūrā. Piemēram, kādas Viļņas baznīcas koka durvīs es redzu velnu! Un nebeidzu brīnīties – vai tiešām viņi to neredz? Tik savādi! (skaļi smejas).

RC: Vai veicat pasūtījuma darbus?

MP: Man viss ir vienkārši: ja pašas projektu nav, varu mierīgi aizbraukt uz darbnīcu un uztaisīt vāzi. Jo keramika ir ļoti taktila un patīkama nodarbe. Un es vienkārši izbaudu procesu, man tas nav darbs. Gatavošanās izstādei arī nav darbs, drīzāk viegls uzdevums. Ne vienmēr gribas ko smagu. Gribas, lai dzīve būtu vieglāka. Un tad tu ņem un taisi vāzi (sirsnīgi smejas).

RC: Šis šķietamais izpildījuma vieglums – kas aiz tā stāv?

MP: Patiesībā, lai viss būtu pareizi, tehniski, profesionāli, ir vajadzīgas prasmes. Lai iznāktu viena laba vāzīte, vispirms jāuztaisa simt sliktas. Un viss ir pieredze. Mēs taču strādājam ar ļoti sarežģītu materiālu. Jo tā nu ir sanācis, ka apkārt ir daudz lietišķās keramikas. Sākot ar viena eiro krūzītēm. Un tāpēc, ka tā ir daudz, liekas, ka tas neko nemaksā. Patiesībā pat lielās rūpnīcās kāds ir zīmējis skici, kāds ir darbojies ar krāsu, ir strādājuši tehnologi. Bet šo “ēnas pusi” ļaudis neredz, tāpēc vērtību nejūt. Bet tas, kurš strādā ar mālu, to gan ienīst, gan mīl. Jo dedzinot, kad ir noiets garš radīšanas ceļš un tu esi tik tuvu mērķim, māls vienkārši ņem un plīst… Un pārņem tāds izmisums (smejas). Jā, mums ir smags darbs. Neesi izskaitļojis, neesi aprēķinājis, un še tev… Tāpēc keramiķiem viss rūpīgi jāpārdomā, lai iegūtu gaidīto rezultātu. Tieši tāpēc darba radīšana vien vēl nav nekāds varoņdarbs. Radīt un atdot ugunij, augstajām temperatūrām, apdedzināt un sagaidīt, ka viss ir labi – lūk, tas ir fināls uz goda un patiess panākums.

Visi mani darbi top ļoti lēni. Kad atnāc uz izstādi, liekas – tas jau tā ātri un viegli. Šie darbi (ekspozīcija “Ūdens” Rotko centrā – piez.) ir trīs četru gadu darba rezultāts. Jo vairāk tāpēc, ka tu tiecies pēc kvalitātes. Ja nespēj radīt masīvus objektus, ķeries pie nelieliem, bet uzlabo kvalitāti.

 

RC: Jūsu mīļākie mākslinieki.

MP: Es esmu sūklis, uzsūcu visu. Protams, ir tie, kas patīk labāk. Ceļojumos ar vīru, apmeklējot galerijas, mēs vienmēr skatāmies un iedvesmojamies. Piemēram, nesen bijām Itālijā. Un varētu domāt, ka vēlreiz iemīlēties renesansē vairs nav iespējams – nu cik var! Bet man atkal bija šoks… Šis neiespējamais skaistums, ko tādu taču ir vienkārši nereāli uztaisīt! Ja nav iespējas aizbraukt pie klasikas, iegrimstu konceptuālajā, laikmetīgajā mākslā. Piemēram, uz mani atstāja iespaidu izstāde galerijā, kas bija pilnībā aizlieta ar mazutu. Pirmais jautājums – kā to var izdarīt tīri tehniski? Tas nebija saliets bļodās vai tasēs, telpa bija pilnībā appludināta. Ekoloģijas tēma burtiski kliedz tev sejā, visas zāles applūdušas! Tikai dažas vietas ar balkoniem, kur to visu aplūkot. Un tā baismīgā smaka! Ko lai saka, runāsim godīgi, ne mazāk jaudīgi kā itāļu renesanse. Man, starp citu, patīk Anišs Kapūrs, viņa instalācijas.

RC: Vai kaut kas arī atgrūž?

MP: Ir māksla, kas kaitina. Piemēram, parādās moderna tendence, un visi metas ekspluatēt. Kad redzi to vairākos muzejos pēc kārtas, sāk tiešām tracināt. Ieraudzīt pirmavotu, idejas autoru ir labi. Bet visam pārējam vairs nav nekā kopīga ar individualitāti un personību.

Šodien ir daudz pētniecisku tēmu. Mani tas neinteresē. Piemēram, sievietes dodas uz rūpnīcu un kaut ko tur dara. Vai arī ņemas pa kafijas plantāciju un atskaitās par notikumu gaitu. Mani neuzrunā.

Tam ir vairāki iemesli, kāpēc šie projekti aug kā sēnes. Ekoloģijas, patērēšanas tēma. Kāds dara no sirds, bet kāds vienkārši seko modei.

RC: Kā šodienas tendences ietekmē mākslu un mūsu dzīvi? Kādas ir jūsu sajūtas?

MP: Pasaule ļoti strauji mainās. Klipi, klikšķi… Mēs zaudējam dziļumu. Aug negatīvisma kalni. Palasi komentārus – šausmas… tik bezsirdīgi! Interesanti, vai šie ļaudis patiešām ir tādi, vai arī vienkārši nomet nost lieko enerģiju? Manī tas rada spriedzi. Pasaule kļūst ļauna, un es nejūtos ērti. Nesen lasīju simt gadus vecas dienasgrāmatas, ko rakstījusi kāda Pēterburgas inteliģences pārstāve. Zināt? Šodien es pati rakstītu tieši to pašu, vārds vārdā! Cilvēki nemainās.

RC: Kuru patiesību esat pieņēmusi par savu iekšējo pārliecību?

MP: Ja aizkrīt vienas durvis, noteikti atvērsies citas. Būs citādi, bet tas nenozīmē, ka slikti! Mūs visus nes iespēju upe. Un tas atslābina. Nebūs tā, būs citādi. Neesmu fatāliste, bet dzīves pieredze vedina domāt tieši tā.