– Uz kara fona un tai sekojošā krievu tēmas nolieguma – vai jūtat izmaiņas publikas interesē par savu krievu avangarda kolekciju? Un kā tas ietekmē kolekcijas attīstību?

– Vispār izstādes rīkot ir ļoti sarežģīti. It sevišķi plašās aprindās nezināmam kolekcionāram, kura kolekcijā nav krievu avangarda “pirmo vijoļu”. Tagad, ņemot vērā karu, šo jautājumu pasaule uztver vēl jūtīgāk. Nesen mums bija liela izstāde Tallinā, kur galvenais akcents bija nevis krievu māksla kā tāda, bet gan mans vectēvs, krievu avangarda kolekcionārs Jakovs Rubinšteins. Ar uzsvaru uz ukraiņu un ebreju izcelsmes māksliniekiem. Šodien ir grūti pateikt, kā viņi sevi identificēja, jo daudzi ir aizsaulē. Šodien pavisam noteikti turpinās pētījumi, un daudzus māksliniekus vairs nesauc par krievu, bet gan par ukraiņu avangardistiem. Piemēram, mūsu kolekcijā ir mākslinieks Solomons Ņikritins. Ebrejs, kurš piedzima un mācījās Ukrainā, bet tad devās uz Maskavu, kur strādāja, ieguva atpazīstamību un arī nomira. Daži ukraiņu mākslas zinātnieki raksturo viņu kā ukraiņu avangardistu, citi – kā krievu. Mans vienīgais uzdevums kā kolekcionārei ir šos darbus publiski izstādīt. Gan darbi, gan mākslinieki ir to pelnījuši. Bet, dabiski, viegli tas nav.

– Pastāstiet par savu vectēvu – slaveno kolekcionāru Jakovu Rubinšteinu. Vai ģimenē saglabājušies interesanti nostāsti par viņa aizraušanos?

– Zinu, ka vecvectēvs un vecvecmamma, kurus nekad neesmu satikusi, 1904. gadā pārcēlās no Polijas uz Pēterburgu. Un tā nebija līdzvērtīga savienība. Jo vecvectēvs bija tirgotājs, pirmās ģildes komersants. Kas arī deva iespēju izbraukt aiz nometinājuma joslas robežām un apmesties Pēterburgā. Savukārt vecvecmamma nāca no tā dēvētajām hof juden jeb galma jūdu aprindām (piez. – ebreji, kas aizdeva naudu Eiropas karaļgalmiem un citām augstdzimušām ģimenēm un vispār kārtoja viņu finanses). Viņas ģimene dzīvoja Austroungārijā – tur bērni mācījās valodas, klausījās mūziku u. tml. Studēja Sorbonnā, Ljēžā. Izglītību ebreju ģimenēs vienmēr turēja augstā vērtē, daudz tajā ieguldīja. Gan laiku, gan naudu.

Vectēvu pazīstu drīzāk kā opapu, nevis kolekcionāru. Man bērnībā negāja viegli. Viņš bija ļoti augstsirdīgs, ar izteiktu pieklājības kodeksu, un tas man tīri intuitīvi bija labi saprotams. Bet viņš bija ļoti noslēgts cilvēks, ar vaļsirdību neizcēlās un kuram katram dvēseli nerādīja. Piemēram, ģimenē ļoti svarīga bija labas manieres: pareiza stāja, runa un galda kultūra. Atceraties glāzes ar metāla turētājiem? Lūk, ja es, maisot cukuru, ar karotīti nejauši pieskāros glāzes maliņai un tā notinkšķēja, vectēvs varēja uz mani tā paskatīties, ka aiz kauna vai zemē jālien (smejas). Tomēr deviņu desmit gadu vecumā tas īpaši neuztrauc – kādas vēl manieres! (smejas) Atceros, pie viņa mēdza iegriezties dažādas slavenības. Piemēram, atceros akadēmiķi Kapicu, ārzemniekus, kas padomju laikā šķita nenormāli stilīgi un netipiski. Un bija šīs bezgalīgās sarunas par gleznām, kas tobrīd mani sevišķi neinteresēja. Man tā visa bija par daudz: “Lūk, šī nedraudzējas ar šo, šīs jāpārkar… Nē, nē, nē, te ne, bildei pārāk maz cieņas… Jāpiekar tā, lai var redzēt!” Bezgalīgas sarunas, kas mani nesaistīja.

– Tātad tas nebija vectēvs mūsu ierastajā izpratnē?

– Gribējās, lai vectēvs, piemēram, iemāca braukt ar riteni vai dzimšanas dienā uzdāvina ko interesantu, nevis kārtējo gleznu. Tobrīd man nebija viegli. Bet pārejas vecumā mums izveidojās ļoti sirsnīgas, konfidenciālas attiecības, un es daudz viņam stāstīju. Jo viņš bija ļoti vieds, ļoti ieturēts – prata runāt ar mani mierīgi, bez liekām emocijām. Un man tas ļoti patika. Jo vecākiem ar mani trūka pacietības, viņi bija šķīrušies, nereti gadījās skandāli… Ar vectēvu bija pavisam citādi. Krāt viņš sāka piecdesmitajos gados pēc Staļina nāves kopā ar savu otro sievu Tatjanu Sergejevnu, un drīz vien atklājās, ka viņam piemīt kolekcionāra godkāre. Piemēram, Dudakovs stāsta, ka reiz viņi apmainījušies ar darbiem – viņš iedevis Rubinšteinam Pāvelu Kuzņecovu, bet vectēvs viņam – Kazimira Maļeviča zīmējumu. Vectēvs aizgājis, bet tad atgriezies un sacījis: “Vaļera, zini? Piemet vēl simt rubļu, tomēr Maļevičs.” (smejas).

– Kolekcionēšana Jums ir gēnos, vai arī tā vienkārši gadījās, ja jau nāca tāds mantojums?

– Bija posms, kad mani tas īpaši neinteresēja. Es mācījos, mainīju dzīvesvietas un valstis, pārceļoties no Amerikas un Izraēlu, no Izraēlas uz Vāciju… Kolekcija atradās Lietuvā un gaidīja savu zelta stundu. No padomju telpas un pieredzes man palikusi kopumā negatīva pēcgarša: krievu valoda, padomju realitāte, VDK, mana vecmāmiņa, kas vairāk nekā divdesmit gadus nodzīvoja izsūtījumā – to visu biju nolikusi vienā kaktā ar gleznām un negribēju cilāt. Bet, kad pārvedu darbus uz Vāciju un iestājās zināms pārdomu posms, nāca sapratne, kas ir labi un kas – slikti, kas ir interesanti un kas ne. Tad arī sāku vērt vaļā mapes (tas viss glabājās mapēs), celt ārā no kartona kastēm neierāmētus zīmējumus un apzināties, kas esmu un no kurienes nāku. Nāca apjausma, kā tas bija mani ietekmējis bērnībā un cik ļoti es patiesībā biju to visu uzsūkusi. Process bija pakāpenisks, viss nenotika uzreiz. Bet, kad tomēr notika, es sapratu, ka bez tā visa vairs nespēju dzīvot.

– Un ko Jūs jūtat, kad iegādājaties gleznas?

– Atvainojiet, varbūt primitīvs piemērs (smejas). Man ir paziņa. Kad reiz tiekoties apvaicājos, kā iet, viņa parādīja (tipisks pēcpadomju konteksta piemērs) nesen dāvanā saņemtu Gucci (vai Prada?) somiņu, un kā viņai mirdzēja acis! Lūk, varu teikt, ka man tieši tāpat zaigo acis un pārņem milzu prieks par kārtējo kolekcijas jaunieguvumu. Nesen iegādājos kāda mākslinieka darbu, kura zīmējums bija kolekcijā vēl no vectēva laikiem. Man tas šķiet vienkārši satriecoši!

– Daudzos avotos ir ziņas, ka Jums no vectēva palikusi tikai ceturtā daļa no milzīgās kolekcijas. Kur tad pārējais?

– Jā, tā ir neliela daļa. Bet lieta ir samērā banāla – mans vectēvs un tēvs ļoti mīlēja sievietes. Tāpēc…

– Meklējiet sievieti?

– Jā, diemžēl. Un tā, pa gabaliņam vien, daudz tika zaudēts. Tomēr esmu vienīgā, kas ar to nodarbojas. Ieguldu laiku un personīgos līdzekļus, lai saglabātu un eksponētu vectēva kolekciju. Lai viņa vārds nezustu nebūtībā. Atskaitot mani, neviens to negrib un nespēj, jo esmu vienīgā mazmeita. Vairāk neviena nav.

– Darbus izstādāt vairākās vietās vienlaikus vai arī ikreiz koncentrējaties vienai izstādei?

– Šeit esam mērķtiecīgi, jo tas ir Geršovs un tā ir Daugavpils – viņa pilsēta. Šis sapnis man bija jau sen – atvest viņu šurp, uz dzimteni. Šī darbu kopa jau ir izstādīta Okupācijas muzejā Rīgā, VDK muzejā Viļņā un arī Tallinā. Tāpēc gluži loģiski māksliniekam jāparādās arī dzimtajā pilsētā. Taču paralēli rit darbs pie dažādiem plāniem. Šobrīd man ir pārrunas ar Montpeljē pilsētu Francijā, jo mans vecvectēvs aizbrauca no Pēterburgas uz Poliju un vēlāk uz Franciju, no kurienes kopā ar vecāko brāli tika izsūtīts uz Aušvicu, kur abi gāja bojā. Vēlos izveidot abiem piemiņas izstādi. Kāda būs izstādes tematika, ņemot vērā, ka sabiedrības reakcija uz krievu mākslu un krievu tēmu kā tādu šobrīd ir saasināta, pagaidām ir neatbildēts jautājums. Ir divas koncepcijas: pirmkārt, mans vectēvs nebaidījās kolekcionēt padomju varas represētos māksliniekus, un, otrkārt, tie būs mākslinieki, kas dzimuši Ukrainā.

– Pastāstīsit, kā šī izstāde pie mums nonāca?

– Ļoti vienkārši un savā ziņā pat smieklīgi. Savulaik dzīvoju un strādāju Vašingtonā, Amerikā, specializējos “starptautiskajās attiecībās”. Un man vajadzēja izraudzīties ģeogrāfisku virzienu, kurā strādāšu. Tā kā runāju krieviski, izvēle loģiski krita uz Austrumeiropu. Mani interesēja Austrumeiropas okupācijas tēma un te sazēlušie sociālistiskie režīmi. Starp maniem pasniedzējiem bija Iļja Prizels, ar kuru mums izveidojās ļoti siltas attiecības. Mēs, ebreju studenti, viņa kursā bijām pieci. Reiz pasniedzējs mūs uzaicināja pie sevis Pesaha svētku vakariņās. Tobrīd vēl ar savu kolekciju nenodarbojos, tā laimīgi glabājās Lietuvā. Bet, tā kā biju ar to uzaugusi, tad, kur vien braucu, vienmēr skrēju uz tēlotājmākslas muzeju. Un, lūk, atveras durvis, mēs ienākam un… man pretī veras divi milzīgi Rotko! Es sastingstu. Un man pietiek prāta neteikt: “Cik skaistas reprodukcijas!” Kā es būtu varējusi zināt, ka tie ir oriģināli?! Un kur – pie mana mīļā profesora, sapņotāja, kurš šķita esam tik tālu no visa materiālā… Es: “Tas taču ir Rotko!” Profesors: “Jā. Un tā ir mana sieva Keita, viņa meita.” Lūk, tā sākās mana pazīšanās ar Rotko. Pēc tam, kad jau nodarbojāmies ar kolekciju, es sapratu, ka Geršovs nāk no Daugavpils, gluži kā Rotko, un viss nostājās vietās. Kļuva skaidrs kā diena, ka Solomons Geršovs ir jāved uz dzimteni.

– Kā kolekcija dzīvo šobrīd?

(mākslas vēsturnieces, izstādes “Gulaga māksla” kuratores Olgas Sugrobovas-Rotas komentārs)

– Kolekcija attīstās. Tagad ir vieglāk, bet toreiz, padomju laikos, tā bija tikai pa pusei legāla eksistence. Vienmēr bija jautājums – kur ņēmi naudu? Ar Jakova Jevsejeviča naudu viss bija skaidrs – pateicoties dalībai biedrībā “Zināšanas”, viņš daudz braukāja pa valsti kā ekonomists, un tā bija laba iespēja nopelnīt, gūt pieklājīgus ienākumus. Turklāt viņam bija tēvocis, ļoti slavens ukraiņu tēlnieks, kurš pēc nāves pilnīgi legāli atstāja pieklājīgu mantojumu. Un tad tika veikti nozīmīgi iepirkumi.

Šodien kolekcija papildinās, vadoties pēc noteiktiem uzstādījumiem, kas ir interesanti, bet (!) tas notiek vectēva garā, saglabājot Jakova Rubinšteina rokrakstu. Šī lēģera mape tika iegūta tāpēc, ka kolekcijā jau bija Solomona Geršova pašportrets. Šodien mēs intensīvi attīstām tieši divdesmito trīsdesmito gadu ebreju mākslas tēmu, kur ietilpst iespiedgrafika, zīmējumi un grāmatu māksla. Laiku pa laikam kolekcijā pārstāvēto mākslinieku darbu kopas papildinās ar tiešām veiksmīgiem jaunieguvumiem. Bet šeit skatītājs ieraudzīs īpašu Geršova daiļrades šķautni, par kuru zina vien retais. Geršovs “sēdēja” divas reizes, un katrreiz gandrīz visi darbi tika iznīcināti vai nozaudēti. To laiku Geršova vairs nav. Mēs pazīstam viņa vēlīno daiļradi, kad viņš bija Ļeņingradas mākslinieks. Pēc tam daiļrades pēdējā posmā, kas ilga vairākas desmitgades, viņš daudz strādāja ar ebreju tēmu, atklāja sev ebreju kultūru, savu ebreja identitāti. Arī šīs lietas ir kolekcijā. Šajā gadījumā ir ņemts viens aspekts: vēl pavisam nesen par lēģera zīmējumu mapi neviens neko nezināja. Mums ir burvīgs noformēšanas meistars, kurš ļoti smalki jūt izstādes stilu un tēmu. Un izstādē ir labi redzams šis necilais lēģera papīrs, tapešu gabali, paplukušās malas. Piemēram, meitenes “Mūzikas stundās” ir attēlotas uz tapešu gabala. Un klāt ir Geršova rokas likts paraksts. Un otrā pusē vēlreiz. Paturēti arī paša autora piešķirtie nosaukumi: “Moldāvs”, “Lietuvietis”, “Šuvēja”, “Cilvēks cepurē”.

– Ja ne kolekcionāri, daudzi mākslas darbi līdz mums nemaz nebūtu nonākuši…

– Jā, puslegālā statusā viņi saglabāja nākamībai ļoti daudz darbu. Jo, zināt, šis drausmīgais padomju reālisms, daudzie vadoņu portreti, nereti tapa, lai izdzīvotu. Bet pa vidu mākslinieki sev pašiem vai atvilktnei radīja darbus, kas ne tuvu nebija reālistiski. Sev viņi radīja savu pasauli. Citādi cilvēks iet bojā, zaudē cilvēcību. Tomēr bija arī daudz ziņotāju, tāpēc darbus slēpa.

– Taņa, kādi ir mākslas kritēriji – kas ir māksla un kas nav?

– Laikam atkārtošu vectēva vārdus, zem kuriem varu pilnībā parakstīties: vai nu darbs mani uzrunā, vai arī ne. Piemēram, kādā izsolē ieraudzīju Veras Jermolajevas zēnu portretus, un tie mani uzrunāja. Sapratu, ka vēlos nopirkt un katru dienu uz tiem skatīties, sarunāties. Bet tas ir mans subjektīvais redzējums. Ir jābūt reakcijai – riebīgi, skaisti. Ja šīs sastāvdaļas trūkst, darbam nav vērtības. Par ko tur lai runā?

– Jums ir kolekcionāra sapnis? Darbs, kuru ārkārtīgi vēlaties, bet nezināt, kā to iegūt?

– Man ir sapnis, kurš diezin vai piepildīsies. Atgūt visus darbus, kas savulaik bija vectēva kolekcijā un ir izklīduši pa visu pasauli. Nav īstas skaidrības, kur tie vispār atrodas. Ja ieraudzīšu izsolē darbu, kurš būs nācis no mana vectēva Jakova Rubinšteina kolekcijas, mans sapnis būs to atgūt. Un vēl. Savulaik vectēvs draudzējās ar Kostaki (kolekcionārs Georgijs Kostakis, apjomīgas krievu avangarda kolekcijas pasaulslavenais īpašnieks – piez.), un viņa kolekcija šobrīd ir Saloniku mākslas muzeja Grieķijā galvenais saturiskais piepildījums. Principā jau esmu uzrakstījusi muzeja direktoram par savu “uzmācīgo ideju” – veidot kopēju izstādi, kur Kostakis un Rubinšteins būtu skatāmi līdzās. Viņi bija pazīstami, nāca viens pie otra ciemos, mainījās ar darbiem. Pirms nozarē ienāca jauni vārdi, Georgijs Kostakis un Jakovs Rubinšteins bija divi lielākie kolekcionāri.

– Kas Jūs motivē un palīdz iet uz priekšu?

– Atmiņas par vectēvu. Izpratne, kāda privilēģija un laime ir piedzimt tādā ģimenē. Arī vērtības, ko tā manī ielika, mīlestība uz mākslu un tas, kā Jakovs Rubinšteins mīlēja to izrādīt citiem.