Rotko Centrs: Izstādei ir nosaukums “Labāk nebūs”. Vai tiešām nebūs?

Arvids Martinaitis: Vienmēr gribu pārsteigt ar ko jaunu, sapurināt skatītāja apziņu. Šis salikums ir vārdu spēle. Protams, būs labāk! Un vēl viena nozīme – ka labākas, interesantākas izstādes par šo vairs nebūs, ka šī ir vis-vis-vis (smejas). Bet arī tā nebūt nav! Mēs ejam uz priekšu, un noteikti būs vēl citi, interesantāki un intriģējošāki notikumi.

RC: Šobrīd mums nav daudz iemeslu smiekliem, bet izstādē jūs ļaujat cilvēkiem sajusties laimīgiem. Jūsu humors un ironija – no kurienes tie mantoti?

AM: No vectēva. Tēvs bija īsts gleznotājs, bet vectēvs – akvarelists un karikatūrists. Un reiz plenērā kāda Lietuvas žurnāla redaktors sacīja, ka manas bildes pēc rokraksta līdzinoties vectēva darbiem. Pat vairāk nekā tēva manierei. Humors un karikatūra ir kaut kur ļoti tuvu. Un es to mantoju.

RC: Šķiet, bērnībā bijāt īsts palaidnis.

AM: Tieši tā (smejas). Ne aiz ļauna prāta, bet šādas tādas ziepes esmu savārījis. Padomju laikos ar sliktām sekmēm neļāva mācīties tālāk un kāpt augstāk, tāpēc nācās censties. Rezultātā man ir izglītība skalā no profesionāli tehniskās skolas līdz akadēmijai. Turklāt visur iegūtas glezniecībai noderīgas prasmes. Sākumā mācījos par krāsotāju-apmetēju, turpat pabeidzu vidusskolu, pēc tam koledžā par restauratoru, un tad iestājos Viļņas Mākslas akadēmijā gleznotājos.

RC: Ar tādiem radošiem radurakstiem Jums noteikti jau bērnībā patika zīmēt.

AM: Ne gluži (smejas). Tēvs bija slavens mākslinieks, un viņa klātbūtnē man bieži vaicāja, vai man patīkot zīmēt. Uz ko es diezgan asi atbildēju – nē! Bet, kad tēvs četrdesmit septiņu gadu vecumā aizgāja mūžībā, sāku izmisīgi meklēt ar viņu saikni. Bet kā lai to atrod? Tikai caur zīmējumu vai glezniecību. Un, lūk, mācoties par krāsotāju, jau biju izlēmis, ka gribu būt mākslinieks. Un iestājos koledžā. Gribēju tikt restauratoros, bet tur ņēma tikai pēc devītās klases, savukārt man jau bija pabeigta vidusskola. Un es izspēlēju viltīgu gājienu – iestājos dizaineros un pēc tam lūdzu, lai pārceļ uz restauratoriem. Jā, tā drīkstēja!

RC: Sulīgas krāsas, īpašs triepiens un tekstūra – jums acīmredzami patīk eļļa.

AM: Varbūt te izpaužas “krāsotāja” pagātne – drosmīgs triepiens un neprātīgas krāsas (smejas). Un īpašā tehnika. Ir tāds paņēmiens – strādāt tikai ar špakteli. Bet es neaprobežojos ar eļļu, man patīk arī akrils un akvarelis.

RC: Darbs ar eļļas krāsu ir samērā laikietilpīgs, prasa pacietību.

AM: Esmu viltnieks – izmantoju “celtnieka” gadu zināšanas. Bieži lietoju būvniecības krāsas, jo tās ātrāk žūst. Tiesa, ir grūti strādāt briesmīgās smakas dēļ, šausmīgi “bliež pa galvu”. Bet pandēmija iemācīja ar to cīnīties: maska uz sejas un… tik traki nemaz nav. Arī sāncenšu ir mazāk.

RC: Jūs taču neesat tikai gleznotājs.

AM: Mazliet gleznoju, pasniedzu fotogrāfijas pamatus. Gadus divpadsmit trīspadsmit rīkoju izstādes kā kurators.

RC: Ļoti blīva slodze…

AM: Jā. Bet daudzas lietas man jau ir apnikušas (smaida). Droši vien tāpēc, ka mainās audzēkņu kvalitāte. Viņi ir citādi, viņu pieeja un attieksme pret jaunu zināšanu apguvi mani vairs neiedvesmo. Telefoni, datori… nepārprotiet, tas nav nekas slikts! Bet trūkst kaut kā dzīva un patiesa. Lūk, piemērs – mēs zīmējam kluso dabu pēc uzstādījuma. Bet audzēknis nofotografē un zīmē no telefona (smejas). Kas tā par modi… Saku, lai aplūko objektu, tas taču ir tepat, acu priekšā! Ir arī totāla vienaldzība: tu sities vai nost, centies iekustināt un tad domā – bet kāpēc?… (parausta plecus). Gribas mest visu pie malas. Bet vasara paiet, un es jūdzos atkal iekšā. Gribu vairāk laikmetīgās glezniecības, pielāgoju programmu, sitos, bet iznāk atkal ar pieri sienā… Protams, visi tādi nav. Gadās cilvēki, ar kuriem patiešām gribas strādāt. Parasti tie, kas nāk pie manis uz sestdienu kursiem. Pēc noklusējuma motivēti. Bet tik un tā daudzas lietas man jau ir apnikušas, gribas padzīvot sev.

RC: Un tas būtu?

AM: Vienīgi glezniecība.

RC: Un tikai? Vai iedvesmo arī kas cits?

AM: (smaida) Kādu laiku gribēju strādāt sporta zālē par treneri. Tā ir mana aizraušanās, un man ļoti patīk. Arī darbs, tikai sportā. Tieši manā gaumē!

RC: Piekritīsit, ka priekšplānā šodien izvirzās performance?

AM: Ir vajadzīgs viss! Performance tomēr ir divcēlienu gabals. Pāris gadu, un visi būs veiksmīgi aizmirsuši (ar retiem izņēmumiem).

RC: Mīļākā tēma gleznojot.

AM: Esmu universāls – cilvēks, klusā daba, ainava.

RC: Kuram formātam dodat priekšroku?

AM: Man patīk lielformāta darbi.

RC: Kas tajos piesaista?

AM: Mazos tu taisi un taisi, taisi un taisi, bet kaut kas tik un tā nebūs īsti līdz galam. Ar lielajām gleznām man tā nemēdz būt. Uzglezno un uzreiz esi apmierināts, turklāt uz ilgu laiku.

RC: Un kad mēdzat būt neapmierināts ar savu darbu? Radošās mokas Jums nav svešas?

AM: Gadās, pēc gada vai diviem skatos uz vecajām gleznām, un man nepatīk, gribas pārtaisīt. Reizēm pārtaisu ar. Vai arī izmetu. No desmit darbiem atlasi parasti iztur viens. Bet to, vai glezna ir izdevusies vai ne, nosaku pēc sajūtām. Karu pie sienas un gaidu. Ja divas nedēļas karājas un izsauc diskomforta sajūtu, zinu, ka neies cauri.

RC: Kādos gadījumos darbus dāvināt?

AM: Kad iemīlos (smejas). Bet vispār dāvinu reti. Svētkos, ja jūtu, ka cilvēkam tiešām patīk.

RC: Kurš ir Jūsu autoritāte mākslas pasaulē?

AM: Mans tēvs. Žēl, ka neizdevās ar viņu pastrīdēties, aprunāties par glezniecību. Viņš dzīvoja īstu mākslinieka dzīvi, sevi netaupīdams. Bija ļoti labs, pat pārāk. Un ļaudis to izmantoja. Viņš atstāja ļoti daudz gleznu, tiešām daudz darbu. Strādāja vecajā eļļas tehnikā. Gleznojas desmit gleznas uzreiz, lai krāsa žūtu pa apli. Man patīk Rotko. Viņš ir atšķirīgs. Patīk viņa krāsu tīrība, harmonija. Lai gan mīlu arī disharmoniju, haosu un nelīdzsvarotību.

RC: Vai gadās, ka Jums galvā ir viena doma, bet kritiķi ierauga ko pavisam citu?

AM: Kad darbu sāk preparēt kritiķi, reizēm nevari beigt brīnīties – nopietni?! Jo tu vienkārši biji emociju varā, kā spērienu dabūjis, vienkārši gleznoji, neiedziļinoties jēgās un nozīmēs.

RC: Ar ko jūs piesaista plenēri?

AM: Dievinu plenērus! Dažādi cilvēki, stāsti, pieredzes. Gaisā sprakšķ neparedzamība un avantūrisms. Bet vienlaikus ir arī grūti – tie taču ir mākslinieki! Piemēram, atbrauca ebreju mākslinieki no Izraēlas, kur pandēmijas laikā viņiem nebija atļauts iet tālāk par trīssimt metriem no dzīvesvietas. Bet nu viņus izlaida, tad nu šie mašīnā iekšā un aiziet – metas kopā ar draugiem un izbraukā Lietuvu krustu šķērsu. Un, protams, noķer “deltu”, aplipina mani un kuratoru. Laimīgā kārtā cits neviens necieta. Bet visi draudzīgi sēdējām karantīnā. Mēs ar ģimeni bijām plānojuši aizbraukt uz Liepāju, bet, kad beidzot drīkstēja, sākās lieti. Un es nozvērējos plenērus vairs nerīkot (smejas).

RC: Kā izjūtat pēdējo mēnešu traģiskos notikumus Ukrainā?

AM: Karš iedarbojās graujoši. Kad cieš un mirst nevainīgi cilvēki, vienkārši nolaižas rokas…

RC: Kādas domas un darbi palīdz turēties virs ūdens?

AM: Ukrainā notiekošais izsauc dusmas, aizkaitinājumu, niknumu. Tāpat kā daudzi mākslinieki, mēs esam meklējumos – kā atrast izeju, kur novadīt spriedzi, kā paust savu nostāju caur daiļradi, kā atbalstīt cilvēkus grūtā brīdī. Šobrīd daudziem darbs ir kā zāles. Visi ir satriekti un izmisuši. Tāpēc ir jāturas un jādara viss, kas no mums atkarīgs, lai pasaule nesabrūk pavisam.