Tā ir taisnība – esat inženieris?

 

– Jā, man ir tehniskā izglītība, pabeidzu savas dzimtās pilsētas Lodzas Politehnisko universitāti. Esmu diplomēts sakaru inženieris. Manā licejā bija fizikas un matemātikas virziena klase, un šķita loģiski turpināt iesākto. Tas deva garantētu un stabilu ceļazīmi uz pieaugušo pasauli. Taču vienubrīd nospriedu, ka tas nav īpaši interesanti – līdz mūža galam būt inženierim, jo kur tad bērnības sapņi?

– No kurienes šie sapņi nāca? Kur fizikas un matemātikas zinātņu bērns “inficējās” ar mākslu?

– Mammas brāļi, mani tēvoči, viesojoties pie vecākiem, mēdza atvest molbertus un otas… Šī krāsas un terpentīna smarža – tur ir tāda burvestība, tāda ķīmija! Mani pārsteidza, kā uz sākotnēji tukša audekla pēkšņi varēja tapt glezna. Tad arī aizrāvos ar zīmēšanu.

Mākslas akadēmijā bija sagatavošanas kursi. Un es aizgāju vienkārši pazīmēt, lai vismaz daļēji īstenotu savu bērnības sapni kļūt par mākslinieku. Nodarbībās kļuva redzams, ka man sanāk. Nodomāju – kāpēc nepamācīties? Un pierakstījos vakara nodaļā, kur studēju trīs dienas nedēļā – piektdienās un brīvdienās. Piecus gadus. Laika gaitā sapratu, ka mani aizrauj tieši grafika. Turklāt akadēmija man piedāvāja pasniedzēja vietu.

– Vai atceraties brīdi, kad nāca apjausma par piederību radošajai videi?

– Droši vien ne (smejas). Esmu samērā kautrīgs – nevarētu teikt, ka piederu šai izsmalcinātajai sabiedrībai, salonu apmeklētājiem, apgarotiem māksliniekiem. Nejūtos piederīgs bohēmai (smejas). Tā kā man ir inženiera izglītība un darbs, kas prasa citādas prasmes, nevis brīvu radošu lidojumu, neesmu pilnībā iegremdēties šajā pasaulē.

– Inženieris un mākslinieks vienlaikus – kā tas darbojas praksē?

– Strādāju ar lielformāta darbiem un izmantoju savu tehnisko domāšanu: izspriežu, kā panākt foršu rezultātu ar eksakto zinātņu palīdzību. Būtībā veicu inženiera darbu. Jo lielie formāti prasa nedaudz citātu pieeju, nekā mazie. Kad tie jau ir pie sienas, var atkāpties un izpētīt, kas nu ir sanācis. Un tad es “ieslēdzu” mākslinieku, kurš darbu novērtē: “Okei, šis ir labs.” (smejas)

– Darbu būtiskās sastāvdaļas jūs strukturējat tā: pārdomāta kompozīcija, krāsa, līnija, plakne. Kas ir jūsu galvenā prioritāte?

– Krāsa un kompozīcija. Faktiski tās ir radniecīgas. Savukārt formāts ietekmē krāsas uztveri – krāsa nebūs tik tīra un pievelkoša, ja formāts būs mazs. Tam jābūt lielākam, lai strādātu mērogs. Piemēram, Rotko, viņa lielie darbi – ar kādu jaudu tie iedarbojas uz skatītāju! Kompozīcijā nav runa tikai par vienu darbu, tā var būt arī izlase… Grūti pateikt. Tas ir kā jautāt, kura roka ir svarīgāka – labā vai kreisā?

– Kas jūs iedvesmo?

– Ja globāli, tad sākotnēji Marks Rotko bija ārkārtīgi jaudīga pieredze un iedvesmas avots. Manos pirmajos darbos – pamatā drūmos un tumšos – bija daudz līniju, tie izskatījās citādi, nekā tagad, un atgādināja Marka Rotko darbu kalkus. Ar laiku sāka parādīties krāsa. Rotko ietekmes periods pagāja, un darbos iezagās vairāk matemātikas, ģeometrijas, kompozīcijas un strukturālas uzbūves. Sāku intensīvi izmantot līniju rastru. Agrāk bija tāda avīždrukas tehnika – punktētā. Tajā lietoja rastrgrafikas attēlus, kur no sīkiem punktiņiem veidojās bilde. Tieši tāpat zīmējumu var veidot arī no līnijām. No līniju kopām, kur tās savstarpēji pārklājas, tiek izkārtotas ar nelielu nobīdi vai dažādos leņķos, vai, piemēram, te treknākos, te šaurākos blokos. Rezultātā top attēli ar interferenci. Nedaudz līdzīgi ainai, ko iegūstam uz ūdens virsmas, kad sākam mest tajā akmentiņus. Parādās viļņi, kas klājas cits citam virsū un veido rakstus. Un tu tos pēti. Kā tie mijiedarbojas, kā ietekmē mani, kad kustos, kāda veidojas krāsa un kā tā mainās. Varētu teikt – mani iedvesmo stāvoklis, ko gribas rezumēt vārdiem “kā būtu, ja darītu tā?”, un tā ir īsta prāta vētra. Turklāt katrs nākamais darbs nedrīkst līdzināties iepriekšējam. Tāpēc, darbus uzlabojot, nākas domāt, kā īsti mainīt, lai viss saslēgtos un veidotos saspēle.

Vēl mani iedvesmo meklējumi un rezultāts, ar kuru beigās esmu apmierināts. Darbaprieks un gandarījums – tā arī ir iedvesma. Bet manā gadījumā tas nāk lēni, bieži esmu neapmierināts ar iznākumu un vēlos to uzlabot. Savukārt kritika ir mans dzinējs. Lai kādudien neapsēstos un neteiktu: “Viss, esmu tik foršs!” (smejas) Nē. Ir vajadzīgs nemiers.

– Jums kāds “elpo pakausī”?

– Jā un nē. Nu jau vairs ne. Katrs strādā savā jomā. Man, piemēram, ir lielformāta iespiedgrafika. Ar to nodarbojas vien retais. Tas ir mans lauciņš jeb mazdārziņš, kuru kopju. Jā, mēs, mākslinieki, sanākam kopā un apspriežam darbus. Un ir jābūt diplomātam, jo, ja kādam pateiksi – klau, šis ir vāji –, būs jāsamierinās, ka cilvēks vairs nebūs tavs draugs (smejas).

– Cik ilgi grasāties turpināt uzņemto virzienu? Vai tajā ir “griesti”?

– Ļoti labs jautājums, jo nezinu, kā lai atbild (smejas).

Studiju laikā mani apbūra līniju pārklājumi. Tad arī dzima šis, sacīsim, stils (lai gan man šis vārds ļoti nepatīk) – mokošos un nogurdinošos meklējumos. Tomēr ar laiku arvien ātrāk un skaidrāk spēju paredzēt rezultātu, aizvien biežāk biju apmierināts. No otras puses, pazuda degsme, radošā nemiera “degviela” sāka izsīkt, un es virzījos citur. Promocijas darbam meklēju ko jaunu un svaigu. Un man ienāca prātā kosmoss un doma, ka grafikai jābūt ne tikai plaknē uz sienas, bet arī ārpus tās – jātop par instalāciju. Caur divpusējo nospiedumu. Tad parādījās fluorescējošās krāsas.

Jā, līniju kārtojumi raisa manī milzīgu ziņkāri – bez jucekļa, vienkāršs līniju rastrs un interferencēs balstītu darbu konstrukcija. Minēt līniju rakstos ieslēptās mīklas, to mijiedarbību un uzbūves likumsakarības – tas ir bezgalīgs stāsts, jo visu nav iespējams atminēt. Tomēr šobrīd jau jūtu, ka mana aizrautība sāk palēnām gaist. Laiks pieķerties kam citam.

Pirms braukt šurp, uz Rotko centru, uzsāku, tā sacīt, pētniecisku projektu ar lentikulāro jeb lēcveida spiedi. Kā svētku atklātnēs – skaties no vienas puses un redzi vienu, no otras – pavisam cita bilde. Tomēr baidos “iestigt” vienā tēmā, kaut vai pie līnijām.

– Jūsu izstāde Rotko centrā – par ko tā ir?

– Vai, kad sākās sarunas par izstādi šeit, Rotko centrā, es, godīgi sakot, pārbijos (smejas). Tāds līmenis un atbildība! Vai būšu cienīgs? Bet vēlme un iespēja atbraukt ar izstādi ir arī sava veida kompensācija par mana radošā ceļa sākumu. Rotko bija, ir un paliek ārkārtīgi svarīga parādība manā mākslinieka mūžā. Šeit redzams tas, ar ko nodarbojos patlaban – mani jaunākie darbi. Interferenču raksti.

Apļi, pie kuriem pašreiz strādāju, līdzinās tīri ģeometriskai abstrakcijai. Tiem nav jābūt dziļiem kā Rotko gleznām, kas pieskaras skatītāja dvēselei. Mani darbi ir mana matemātika, mana loģiskā pieeja dzīvei, mans aprēķins.

Ar šo izstādi vēlos radīt iespaidu, ka māksla ne vienmēr ir dziļa. Negribu runāt par mākslu joka līmenī, tomēr ne jau vienmēr mums vajadzīgs dziļums. Glezna var būt arī vienkārši glezna. Uz kuru paskatīties un pateikt – o, nē, šī fluorescence (pat nezinu, kas tā par tehniku) nav manā gaumē – un doties uz citu zāli meklēt ko citu. Vai arī sev sacīt – šeit ir krāsas pulsācija, jauda, prieks, enerģija; man der! Šajos darbos ir kaut kas hipnotisks, spēle ar optiskām ilūzijām, krāsu sajaukšanās un pārejas. Lūk, par ko ir šī izstāde. Turklāt darbi pie mazajām sienām – rožaini sudrabotais un sudrabaini zilais – ir tieša atsauce uz lielā meistara Marka Rotko daiļradi, lai sasaistītu izstādi ar eksponēšanas vietu. Parādītu manus meklējumus par un ap Rotko.

– Vai jums ir sava filozofija, afirmācija vai vienkārši vārds, kas palīdz turpināt iet uz priekšu?

– (smejas)

– ???

– Ir viens vārds, kas tomēr nav īsti piemērots presei (smejas): “k****-k****-k****!” Poļu vārds, kuru sapratīs katrs polis un kas sarežģītā situācijā palīdzēs noņemt spriedzi. Jo sevišķi tad, ja atkārto daudzreiz pēc kārtas (smejas). Bet, ja nopietni… fizikas profesors Ričards Fainmens ir teicis aptuveni tā: “Mans uzdevums ir pārliecināt jūs nenovērsties tāpēc vien, ka jūs nesaprotat. Redziet, arī mani fizikas studenti nesaprot… Tas tāpēc, ka es pats nesaprotu. Neviens nesaprot.” Es to atceros un vienmēr attiecinu uz sevi: vispirms izvirzu prasības sev un tikai tad studentiem.