Māris Upzars

Rotko Centrs: Kurā brīdī saprotat, ka glezna ir pabeigta?

Māris Upzars: Intuitīvi. Principā, ir ideja, un, ja tu redzi, ka tur vairs nav, ko pielikt, tad glezna ir gatava.

RC: Cik laika var aizņemt darbs pie gleznas?

MU: Apmēram pusgadu.

RC: Tie ir vairāki darbi vienlaikus?

MU: Nē. Viens. Visu reizē es neprotu. Koncentrējos uz vienu domu, strādāju pie tās. Kad jūtu, ka glezna ir gatava nākt gaismā, es tai vienkārši palīdzu.

RC: No kurienes nāk gleznu temati?

MU: Tā ir cilvēka iekšējā pasaule. Un tai nav jābūt konkrētai. Mēs taču esam universāli, nedomāju, ka cilvēki tik ļoti atšķirtos.

RC: Vai jums pasūta gleznas?

MU: Nē, strādāju savam priekam. Jaunībā draugi pasūtīja portretus, bet tas ir kas cits.

RC: Kad izvēlējāties šo stilu?

MU: Es neizvēlējos, vienkārši sajutu, ka tas ir mans. Jau sen, uzreiz pēc akadēmijas. Absolvēju deviņdesmit septītajā, bet jau deviņdesmit devītajā sāku strādāt šajā stilā. Jo uzreiz pēc akadēmijas, iesākumā, ir ļoti grūti – kāds visu laiku kaut ko iesaka (smejas), klāsta, kā vajag.

RC: Jūs ieklausāties vai arī darāt pretēji?

MU: Nēēēē, ieklausos gan. Es taču nedomāju, ka būtu gudrāks par visiem (smejas). Cilvēki ir dzīvojuši, strādājuši, uzkrājuši pieredzi un ir gatavi dalīties – es saku paldies.

RC: Vai atceraties pirmās emocijas pēc sastapšanās ar Marka Rotko darbiem?

MU: Pirmās sajūtas bija savādas… ko lai tagad dara?… Bet tad ātri sapratu, ka tā vienkārši ir valoda. Jo ja kāds pasaulē runā latviski, tas nenozīmē, ka man nav tiesību darīt tāpat. Vienkārši man iznāks pa savam, es citādi paudīšu savas domas un emocijas. Padomju laikos iespēja ko tādu redzēt bija ierobežota, tāpēc Rotko daiļrade arī atstāja tādu iespaidu. Lūk, kad pēc divtūkstošā gada beidzot grāmatā ieraudzīju Rotko gleznas, bija šī savādā sajūta – ko lai tagad dara? Bet nekas briesmīgs. Vienkārši turpināju gleznot.

RC: Vai atceraties, kā gājāt pie sava pirmā darba pašreizējā stilā?

MU: Atceros. Mani ārkārtīgi iespaidoja Šekspīra traģēdija “Vētra” par Prosperu un Arielu. Es to tā spēcīgi izjutu un pacentos izprast abu varoņu jūtas un emocijas. Tās ir tik spilgti, tik satriecoši attēlotas! Sajūtas bija ļoti spēcīgas, biju šī daiļdarba apburts. Tās ir patīkamas atmiņas – par šo izpēti.

RC: Vai atceraties savas daiļrades sarežģītāko posmu, kad šķita, ka skrienat ar pieri betona sienā?

MU: Protams, arī tā ir bijis. Bet saka jau, ka visbriesmīgākā krīze ir arī visjaudīgākais laiks. Kad tu meklē izeju no izveidojušās situācijas un, protams, atrodi. Uz tā perioda darbiem šodien skatos kā uz ļoti labiem (smejas). Un esmu ļoti apmierināts, ka tāds laiks ir bijis. Protams, ka smags, bet arī labs. Izjuka mana pirmā laulība, un pienāca brīdis nopietniem lēmumiem. Bet es saņēmos un tos pieņēmu.

RC: Ar ko sākas darbs pie gleznas?

MU: Ir jāsaprot, kas man šajā brīdī ir vissvarīgākais. Kas ir tā vērts, lai ar to strādātu. Atrast šo tēmu. Jo tam ir jābūt kam ļoti, ļoti nozīmīgam.

RC: Vai jau sākumā zināt, kā gleznai beigās jāizskatās, vai arī tas ir ceļojums nezināmajā?

MU: Ja runājam par gleznu, kuru redz skatītājs, es vienmēr zinu, kā tā izskatīsies. Protams, tā var nedaudz mainīties. Un es to pieņemu ar pateicību. Bet principā jau zinu, kāda tā būs. Neesmu tik drosmīgs, lai ļautos liktenim un zemapziņai (smejas). Dievinu māksliniekus, kas iegrimst nezināmā dzīlēs un smeļ savu mākslu no turienes. Es tā nevaru, es baidos (smejas).

RC: Vai esat kontrolieris?

MU: Jā, jā (smejas). Cenšos nebūt, bet – jā. Tā ir. Vienkārši uzskatu to par kārtību. Arī dzīvē. No otras puses, man patīk negaidītais (protams, ja tas ir patīkams). Tas vienmēr ir zināms pārsteigums.

RC: Vai jums ir stāsts par kādu neparastu gadījumu, kas saistīts ar jūsu gleznas iegādi?

MU: Jā, ir (smejas). Reiz aiznesu darbu uz izstādi. Bet tur bija palikušas iepriekšējās izstādes gleznas, tās vēl nebija paguvuši aizvest. Un uz šo iepriekšējo izstādi atveda pircēju, itālieti. Bet viņš pievērsa uzmanību manam darbam un to nopirka! Turklāt samērā lēti. Aizveda mājās, bet sieva viņu sabāra un lika sūtīt gleznu atpakaļ. Viņai tik ļoti nepatika (smejas). Viņš atsūtīja. Galeriste izbrīnījās – tā vēl nekad nebija gadījies. Pagāja laiks, un tad kādā no izstādēm tas, kurš toreiz bija atvedis itālieti, šo manu gleznu nopirka. Turklāt trīskārt dārgāk! Sākumā pats nespēju novērtēt, tā bija pārāk svaiga. Bet ar laiku glezna “nostāvējās”, un es sapratu – tik slikta tā nemaz nav. Bet principā manus darbus pērk reti. Mums nav īpaši daudz labi situētu un izglītotu cilvēku, kuri tās pienācīgi novērtētu. Tie, kas var atļauties, izvēlas tērēt naudu kam lietišķākam – mājām, jahtām, helikopteriem. Bet māksla… tā viņus neinteresē. Savukārt ļaudis, kas spēj novērtēt mākslu un ļoti gribētu iegādāties, nevar to atļauties (skumji smaida). Bet reizēm es gleznas dāvinu, vienkārši atdodu. Kad jūtu, ka cilvēkam tas ir ĻOTI vajadzīgs. Un daru to ar prieku. Uzskatu, ka gleznām jāatrodas pie tiem, kam tās ir patiešām vajadzīgas.

RC: No kā tad Jūs pārtiekat?

MU: Strādāju Dabas muzejā, tas ir mans ikdienas darbs.

RC: Kāpēc neesat aizgājis tikai un vienīgi daiļradē?

MU: Mīlu kārtību, kā jau esmu teicis (smejas). Nespēju dzīvot cerībās, ka kādudien kāds kaut ko nopirks. Un tas ļoti ietekmē daiļradi. Ja mākslinieks ir atkarīgs no pircēja, māksla kļūst par komerciju. Nākas nodot savas idejas un domas un iet pieprasījuma, pasūtījuma pavadā. No otras puses – darbs ir veids, kā būt dzīves straumē, kā sajust dzīvi, saskatīt to. Saprast citus cilvēkus un visu, kas ar viņiem notiek.

RC: Un kāpēc Dabas muzejs?

MU: Tas bija viens no manas bērnības mīļākajiem muzejiem (smejas).

RC: Jums ir īpatnēji sociālie tīkli – feisbukā līdzās daiļrades tēmai ir daudz humora, Odesas anekdošu.

MU: Jā, jā! Meita baras, saka – tu esi pazīstams mākslinieks, un cilvēkiem jāpazīst tevi no tās puses; mākslinieka profilam jābūt nopietnākam. Bet es nepiekrītu – arī tas esmu es, vēl viena manas dzīves šķautne, un man tā ir svarīga. Tā ir kā parole maniem domubiedriem, sava veida kods (smaida). Man ir vajadzīgi labi joki, bez humora dzīvē neiztikt! Grupā “Odesa joko” dažreiz nav nekā īpaša, bet reizēm tu sēdi un smejies (sirsnīgi smejas). Varbūt tāpēc ļoti gribu paviesoties Odesā.

RC: Vai Latvijā jums ir sava spēka vieta?

MU: Tā ir Liepāja. Tur mazāk jūt cilvēka iejaukšanos, vai arī tā ir tik pārdomāta, ka nav pamanāma. Un arhitektūra… tik mīlīga (smaida). Mēs ar sievu cenšamies braukt ārpus sezonas, kad ir mazāk tūristu. Piemēram, Jaungadā.

RC: Jūsu meitas arī ir talantīgas?

MU: Protams! Abas – mākslinieces. Vecākā ir ļoti gudra, pabeigusi otro maģistratūru – krāsu dizainu Zviedrijā. Pati atrada programmu un apguva zināšanas. Viņu ļoti saista krāsas tēma. Bet jaunāko es saucu par ģēniju – viņa prot uzzīmēt visu! Labprāt nodarbojas ar tekstila apdruku.

RC: Pēdējā laikā esat pievērsis uzmanību melnajai krāsai…

MU: Tikai desmit gadus ar to nodarbojos, nav īpaši daudz.

RC: Gribat atminēt visus melnā noslēpumus? Kādu filozofiju slēpj jūsu melnais?

MU: Vienkārši saprotu, ka cilvēka dzīvē tam vienmēr ir vieta. Jo mūsu apziņā ir milzīga telpa, par kuru mēs neko nezinām. Un es sev atradu tādu alegoriju, ka tā ir šī tumšā istaba, kur slēpjas vai nu pūķis, kurš grib mesties virsū, vai arī daiļa princese, kura mūs gaida. Tā ir gluži vienkārši neizgaismota telpa, kur kaut kas slēpjas. Varbūt ļauns, bet varbūt ļoti labs.

RC: Kādas jūtas gribat modināt skatītājos, kas uzlūko jūsu melno – ziņkāri vai trauksmi?

MU: Ziņkāri. Cenšos neuzbāzties ar saviem uzstādījumiem. Katrs pats izvēlas, ko tas viņam nozīmē. Domāju, mākslā tā arī jābūt – vienmēr jāatstāj skatītājam laiks pārdomām. Vispār es domāju, ka mākslas fakts dzimst tieši skatītāja dvēselē. Skatītāja, kurš ir gatavs veltīt tam laiku, uzmanību un pūles.

RC: …un daudz pelēkā.

MU: Jā, esmu pie tā atgriezies. Atceros, ka tīrs baltais un melnais nemaz nepastāv. Un vēl esmu sapratis, ka neko nezinu. Varbūt… kādu drusciņu. Bet lielos vilcienos… Nedrīkst iet mākslā ar gataviem uzstādījumiem un pārliecību, ka esi visgudrākais un visu zini. Acīm vienmēr ir jābūt plaši atvērtām, priekšā vienmēr ir jābūt nezināmajam, kuru vēl gribas izzināt. Tāpēc mākslā būt muļķim nav nekas nosodāms, gluži pretēji – tas atver izziņas durvis. Un ne tikai mākslā – dzīvē! (smejas) Tev nav robežu, un nekas nav neiespējams! Tev ir svērtas tiesības kļūdīties, kas, faktiski, arī ir mūsu skola. Un mums ir jākļūdās, kā citādi lai mēs izzinām pasauli un sevi?

RC: Kurš ir pirmais Jūsu darbu skatītājs?

MU: Sieva un meita.

RC: Un galvenais kritiķis?

MU: Sieva, viņa arī ir māksliniece.

RC: Vai diviem māksliniekiem ir grūti sadzīvot?

MU: Mmm… sarežģīts jautājums. Diviem cilvēkiem vispār nav viegli sadzīvot (smejas). Viņa strādā līdzīgā tehnikā, bet, ja ieskatās uzmanīgāk, tad pavisam atšķirīgi. Valoda ir līdzīga, bet viņa nav es. Anitai ir sava gleznieciskā valoda, ļoti interesanta!  Mani allaž pārsteidz tas, ko viņa dara.

RC: Kuru mākslinieku darbiem jūs noteikti nepaietu garām bez apstāšanās?

MU: No latviešu māksliniekiem dievinu Borisu Bērziņu, protams. Un Imantu Vecozolu. Viņš ir ļoti reālistisks, bet tās krāsu kombinācijas… vienmēr esmu tās apbrīnojis, tas ir kaut kas neiespējams! Vēl patīk Rūdolfs Pinnis. Mākslas skolā pat krāju naudu, lai nopirktu viņa gleznu (smaida).

RC: Un no vecmeistariem?

MU: Laikam arī šeit nebūšu oriģināls – Leonardo da Vinči, Rafaels… (aizdomājas) O-o-o! Rembrants! Protams. Jūtu, ka kāds stāv blakus un dod par sevi mājienu (smejas). Rembrants, viņš ir galvenais. Nesaprotu, kā tā varēja gleznot: no milzu audekliem līdz miniatūrām, kur nav skaidrs, ar ko bija jāpieskaras virsmai, lai tā attēlotu cilvēku – ar visām emocijām, jūtām… vienkārši ģeniāli.

RC: Kas dzen Jūs uz priekšu, kur vēršaties sarežģītos lēmumu pieņemšanas brīžos?

MU: Skaitu tēvreizi. Ļoti bieži. Man tā ir universāla formula. Esmu ticīgs cilvēks, bet neticu baznīcai kā struktūrai. Mīlu ticēt visam, katram un visiem. Bet baznīcai neticu. Ļoti žēl, bet nevaru.

RC:  Jūsu darbiem ir virsuzdevums?

MU: Gribu dot impulsu, lai cilvēks ieskatās savā dvēselē. Un meklē tur to, kas viņam vajadzīgs. Mani darbi nav kaut kas pabeigts, tie ir izejas punkts. Kā zvans pie durvīm.