Rotko centrs: Vai jums ir savs rituāls, bez kura nekad nesākat darbu?

Lilija Zeiļa: Tā īpaši nē. Mans rituāls ir labi izplānota un pārdomāta shēma. Ideja, ko un kāpēc darīšu. Grūtāk ir sākt (smaida). Bet, tiklīdz ir iesākts, viss kļūst vienkārši un saprotami.

RC: Jūsu izvēle nodarboties ar keramiku bija tik apzināta, ka pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma iestāties Rēzeknes mākslas skolā Jūs gājāt vēlreiz.

LZ: Pēc vidusskolas doties uzreiz uz ražotni negribējās, bet akadēmijā (Latvijas Mākslas akadēmija – piez.) iestāties bija nereāli – tur cilvēki stājās piecus sešus gadus! Ļoooti prestiža iestāde. Mūsu, mākslinieku, bija daudz, kritēriji – sarežģīti un stingri. Rēzeknes mākslas skolā arī bija liels konkurss, un es netiku, jo man bija viens vienīgs četrinieks! Tas izrādījās liktenīgs (smejas). Protams, biju sarūgtināta. Un izlēmu pēc gada mēģināt vēlreiz. Vecākiem neteicu. Tik vien kā – labi, stāšos devītajā klasē. Bet pēc devītās slepus atkal gāju stāties – un izdevās! Atzinos tikai pēc tam. Nē, vecāki neiebilda. Paps, pat strādādams pagalam nemākslinieciskā specialitātē, dvēselē bija mākslinieks. Bet, kā jau praktiskas dabas cilvēks, ieteica iet dekoratoros: „Zīmēsi plakātus – darbs vienmēr būs!”

Bet šī doma mani neaizrāva – mācību praksē rūpnīcā redzēju, kāds tad īsti būs mans darbs (gludināt karogus un rakstīt lozungus), un izlēmu – nē. „Tikai ne to!” teicu gan sev, gan citiem, un gāju citu ceļu.

Manas domas un laiku jau tobrīd aizņēma darbs mākslinieku studijā Ķīmijā (Daugavpils apkaime), sestajā stāvā, kuru vadīja rīdzinieki – Kārlis un Inta Dobrāji, Arnolds Auziņš, Valda Mežbārde… Viņi bija kā būtnes no citas planētas, ar satriecošām idejām, citādu skatījumu, tādi viegli. Tā bija maksas studija, tur gatavoja iestājeksāmeniem augstskolā, lai ietu kaut kur tālāk. Daugavpilī pamatā gatavoja Muhinas mākslas institūtam Ļeņingradā. Tā kā Baltijas republikām bija garantētas stabilas kvotas, tas bija drošāk, tur jau varēja startēt. Savukārt mūsu akadēmijā izredžu bija mazāk. Kārlis Dobrājs deva padomu – stājies uzreiz Muhinas skolā, kāpēc velti mocīties? Bet, nē, es gribēju mācīties šeit, Latvijā.

RC: Kas no šī laika studijā ir Jūsos saglabājies tā pamatīgi un uz palikšanu?

LZ: Tā bija ļoooti laba grupa, un es biju viena no jaunākajām. Pasniedzēji bija kā svaiga gaisa malks, ne tādi kā mēs, pārējie. Viņi nemācīja kā skolā, viņiem bija nopietni paņēmieni, tādi kā akadēmijā. Viss ļoti saprotami, strukturēti. Tas man ļoti palīdzēja, stājoties Rēzeknē.

Katrs viņu vārds, tā spēja saskatīt to, kas nesagatavotam cilvēkam uzreiz neatklājas… Atceros mūsu plenērus. Atceros savu sašutumu: „Kāpēc zīmēt šo pelēko, drūmo namu?” Un tad Kārlis Dobrājs sacīja: piever acis un ieraugi to saulainu, dzeltenu. Un šo purvaini zilo krāsu… TĀ pateikts, ka var domāt un atcerēties līdz mūža galam… Kaut visiem tiktu tādi pasniedzēji! Ikvienu, kam bija vēlme, viņi prata iemācīt zīmēt! Un tad augstskolā bija viegli. Man pat neticēja, ka tie ir manis pašas darbi (kurus zīmēju studijā) – nonāca pat līdz konfliktiem (smejas). Lauza mani, jā. Centās piezemēt (smejas).

RC: Un tomēr kāpēc keramika? Tas taču ir smagi pat tīri fiziski, bet Jūs esat sieviete…

LZ: Man par to ir stāsts – par to, ka podnieka amats tomēr ir sievu darbs. Piemēram, dienvidos. Reiz kādai ekskursantu grupai no Turcijas, kas bija atnākusi uz mūsu Māla centru (Daugavpils māla mākslas centrs – piez.), piedāvājām padarboties ar podnieka virpu, turklāt tieši vīriešiem. Viņi atteicās – tas neesot vīru darbs. „Vīri apdedzina, gatavo materiālu. Bet pašu podu, pašu trauku taisa sieviete.” Tā, lūk.

RC: Apdedzina, gatavo materiālu… Un kā Jūs tikāt galā ar šo „nesievišķīgo” daļu?

LZ: Paps man uzreiz sacīja: vienu muļķību jau esi pastrādājusi, iestājusies keramiķos, otras vairs nedari. Izej pie normāla vīra, kurš tev cirtīs un staipīs malku un palīdzēs ar mālu. Un man izdevās (smejas). Mans vīrs tad studēja fiziku, kas bija lieliski, jo viņš izprata materiālu būtību un ietekmi, kā saka, „no iekšienes”, tehniski orientējās krāšņu lietās. Jā, tagad mums viss ir no Eiropas, bet agrāk krāsns bija jāuzbūvē – un viņš to prata! Gandrīz viss, pat elektriskajās krāsnīs, agrāk bija „uz aci”. Un vēl mums vienmēr bija skaidrs dalījums – es nekad nelīdu tehniskajā bāzē. Viņš ir strādājis arī kā laborants – par glazūru zina un saprot visu.

RC: Tātad jums ir izveidojies sava veida tandēms?

LZ: Ja nav tandēma, nekas tur nebūs. Ja vīrs grib standarta režīmu ar kotletēm piecos vakarā, par keramiķi jums nekļūt. Arī tad, ja ir daudz bērnu, ir grūti radīt, tu tomēr esi pakļauts viņu režīmam. Mums ir tikai viena meita, un viņa auga zem podnieka virpas. Laimīgā kārtā par keramiķi nekļuva (smejas). Vispār keramiķiem ļoti reti veidojas dinastijas – manuprāt, tādēļ, ka tā nav nekāda vieglā dzīve (smejas). Tāpēc, ja gribat standarta komplektu – precīzu dienaskārtību, sestdien svētdien brīvu, šis nebūs tas gadījums. Bet, ja mums ar vīru ir atvaļinājums, tad tāds, kā pieklājas. Tad mēs tiešām ejam prom un veram visu ciet.

Jā… (aizdomājas). Vajag, lai to pieņem visa ģimene, citādi nekā. Tāpēc man paveicās, keramika kļuva par mūsu kopīgo lietu. Un tāda arī paliek nu jau 40 gadus.

Starp citu, ir tāds nerakstīts likums, ka keramikā iniciāļus liek abi – vīrs un sieva. Bet manējais teica – nevajag. Tie ir tavi darbi, liec tikai savu vārdu. Es piedāvāju – varbūt tomēr kopā? „Nē, tas ir tavs,” bija galīgā atbilde.

RC: Vai atceraties savu pirmo reizi pie virpas?

LZ: Jā! Un man jau pirmajā reizē viss sanāca! Un ar to arī beidzās. Pēc tam ilgi un spītīgi nekas jēdzīgs nesanāca. Un, kamēr atnāca šī centrējuma un materiāla sajūta… tas ir jāizjūt, jānoķer brīdis. Bet Rēzeknes skolā mums deva ļoti labu padomu – taisīt nevis trauku, tas ir, to, ko gribi, bet cilindru! Un tad no tā lipināt, veidot iecerēto formu – tā ir vienkāršāk un drošāk.

RC: Kuri darba veidošanas posmi ir vissmalkākie?

LZ: Dedzinājums. Bez glazūras, tad ar. Ja dedzini ar malku, tas vispār dod īpašu efektu. Tā ir uguns. Tas ir garastāvoklis un arī tas, kā strādā komanda. Un kāds negaidīts efekts no daudzām sastāvdaļām – pat līdzās stāvošs trauks var mainīt tavā darbā sākotnēji iecerēto ainu. Tad, lūk, šim „kaimiņam” rezultāts var būt vēl iespaidīgāks par tavējo! Un arī tas ir skaisti.

Tas vienmēr ir neparedzams process. Keramika nevar apnikt, jo ikreiz mēs gaidām brīnumu. Ikreiz mēs ar satraukumu atveram krāsni un skatāmies, kas nu būs sanācis. Un pat ar mūsdienu krāšņu augstajām tehnoloģijām un praktiski pilnībā izplānotu iznākumu tomēr ir vieta kam negaidītam.

RC: Vai kādreiz esat izjutusi konkurenci?

LZ: Konkurences kā tādas mums nav. Pēc iepazīšanās ar pasaules zvaigznēm festivālos vienmēr aizvedam kaut ko līdzi. Nezinu, kā citās nozarēs, bet mēs labprāt dalāmies savos paņēmienos, neko neslēpjam un nepataisām to par lielu noslēpumu. Varbūt arī ir kāda rozīnīte… (aizdomājas), bet tam īsti nav jēgas – dažreiz arī mēs paši nespējam atkārtot savus panākumus (smaida).

RC: Vai nerodas vēlme izmēģināt spēkus citur?

LZ: Dažreiz pati uz sevi baros: apkārt visi izmēģina jaunus virzienus, izvēlas jaunas tēmas, dažādo savu radošo gājumu. Bet man ir cieša pārliecība, ka jāattīsta kas viens – tas, kas padodas īpaši labi, jāvingrina šis muskulis, jātiecas pēc pilnības, jākļūst par meistaru. Jā, atzīšos, reizēm gribas kā visiem, kaut ko saķimerēt. Jā, uztaisu paraudziņus – skaisti. Bet neiet kopā ar manām „firmas” formām, traukiem… neaug kopā. Tad nu šos eksperimentus uztver ar domu „tagad zināšu, kā man nevajag” (smejas).

Esmu paškritiska. Dažreiz ļaudis sajūsminās, bet es nesaprotu, kāpēc. Piemēram, ja redzu defektu, kaut ko līdz galam neapdedzinātu vai pārdedzinātu, ja ir cietusi faktūra, tagad to uztver kā rozīnīti vai īpatnību. Bet man tas ir defekts, un es to redzu (smejas).

Vienvārdsakot, es neatbalstu modi „izmēģināt visu”. Pārāk daudz enerģijas atdodu darbam, un man vienkārši nepietiktu spēka, lai kvalitatīvi darītu daudzas lietas. Esmu par attīstību vienā lietā, par izcilību. Un par nepārtrauktību. Ir jādara, jādara katru dienu. Ja mēnesi nepieskarsies materiālam, rokas vairs nebūs tādas, kā bijušas. Vai arī par darbu ir vismaz jādomā (smejas). Citādi rokas kļūst nejūtīgas, un uguns jākur no jauna.

RC: Jums ir vajadzīgi īpaši darba apstākļi? Ko jums nozīmē ērta darba vide?

LZ: Man nācās sākt tik skarbos apstākļos, ka tagad man principā viss ir labi! Neesmu izvēlīga. Protams, pie laba ātri pierod – ir starpība, vai tu virpo mehāniski, vai arī virpa griežas pati ar elektrības palīdzību. Un ja piepildās sapņi un tu nonāc plenērā pie slavena meistara, tev var trāpīties vissmagākais un nepatīkamākais darbs – cauru dienu sijāt smiltis vai mīcīt mālu. Bet tev tas ir jādara un jāklusē. Tas bija tāds rūdījums! Un meistars tūliņ redzēja – te būs lietaskoks, un te ne…

Šodien keramiķiem ir manāmi vieglāk – pieejami jebkuri materiāli, turklāt jebkurā daudzumā un kvalitātē. Agrāk vajadzīgais bija jāmedī. Un tas bija vesels process – kā tikt pie izejmateriāliem. Mālu rakām paši. Šodien Eiropā ir pat vairākas visiem zināmas bāzes, kur iegādāties glazūru, nevis iegūt to patstāvīgi, un visi tur arī pērk… Bet ir daži, kas taisa paši, un tad tas jau ir pavisam cits skats, cits rezultāts.

RC: Vai laikmetīgajai mākslai ir vajadzīgs teksts?

LZ: Zināt, jā, man ir vajadzīgs. Tagad esmu sākusi lasīt. Man patīk, ka tā vairāk uzzinu. Tas, protams, ir talants – aprakstīt sajūtas, garastāvokli, ietērpt savu fantāziju vārdos. Vienubrīd man tas kļuva interesanti. Manuprāt, jā. Tāpat kā ar operu – pirms doties uz izrādi, man jāizlasa librets. Tad iecere un jēga atklājas pilnīgāk, dziļāk.

RC: Kas, jūsuprāt, ir skaistums?

LZ: Keramikā vai vispār?

RC: Kopumā.

LZ: To tā grūti izteikt… droši vien harmonija visā un visur. Droši vien tas ir nereāli un vienkārši nevar būt. Bet, ja ir panākts maksimālais tuvinājums un harmonija galvenajā… Tagad, manā vecumā, galvenais ir manu tuvinieku labklājība. Kad tā ir, tas taču ir skaisti! Šīs minūtes, šis laiks kopā ar asins un dvēseles radiniekiem… Ir, piemēram, cilvēki, kurus satieku reizi gadā. Bet šīs retās tikšanās rada šo pasakaino gaisotni, padara pasauli skaistu, un viss, kas mūs ieskauj, kļūst skaists. Un šīs tikšanās, pat ja tās ir nejaušas, patiesībā – es pat esmu pārliecināta! – tomēr kāds ir nokārtojis (smaida). Un no šo tikšanos siltuma pēc tam varu dzīvot vēl ilgi.

Vai arī, kad tu atgriezies mājās pēc ilgiem, spilgtiem ceļojumiem, piemēram, pēc Romas. Bieži dzirdu, kā ļaudis salīdzina šīs atgriešanās ar stāvokli „atkal pie sasistas siles”. Nē. Man tā nav. Es jūtu, kā ceļojumu krāsas piepilda mani un vidi. Tās atdod mums savu siltumu, gaismu, piedzīvojumu garu un dara mūsu dzīvi košāku te, mājās. Un tas kļūst redzams arī manos darbos – pavisam cits noskaņojums. Pozitīvas emocijas neļauj darbam piesūkties ar pelēcību un nīgrumu. Viss, ko tu dari to iespaidā, top skaists.

RC: Dzīve ir izdevusies?

LZ: Esmu laimīga, ka man ir izdevies atrast savu mūža darbu. Man paveicās – ne ar ko citu nekad neesmu gribējusi nodarboties. Tāpēc – jā!