Jānis Kupčs
Rotko Centrs: Vai pēc pārcelšanās no Rīgas uz Latvijas provinci jūsu mākslinieka dzīve ir mainījusies? Kā tieši?
Jānis Kupčs: Redziet, Latvijai mēs esam province, bet no Londonas Ventspils izskatās pavisam citādi (smejas). Ir savi plusi un mīnusi. No vienas puses – par mani ir piemirsts. Esmu pārstājis apgrozīties bohēmas tusiņos, attiecīgi – mani sākuši retāk atcerēties. Taču, protams, es vairāk skatos uz plusiem. Dzīve ārpus galvaspilsētas piedāvā tik daudz radošu tēmu un iedvesmas! Tas ir pavisam cits ritms, citas domas un koncentrēšanās. Nav jēgas vai iemesla nožēlot, jāpaļaujas uz sevi un sev jāuzticas.
RC: Kāpēc Ventspils?
JK: Ievai (piez. – dzīvesbiedre, māksliniece, dzejniece Ieva Rupenheite) tur jūras krastā ir mājiņa. Un brīdī, kad nebija darba, bet gribējās pārmaiņas, mēs izlēmām pārcelties. Spriedām, ka mājai nedrīkst ļaut stāvēt tukšai un aiziet postā. Tad atradās arī darbs.
RC: Par izstādi mūsu mākslas centrā – nevēlaties dot skatītājiem dažas iepriekšējas norādes? Kā to pareizi baudīt un ar ko sākt?
JK: Ai, es pat neesmu drošs, vai vispār pareizi gleznoju! (smejas). Varbūt pagalam nepareizi. Vienkārši jāiet un jāskatās, bez īpašas gatavošanās. Dažam varbūt vajadzēs manu viedokli, tekstus. Kādam to vajag, bet man pašam tas bieži vien traucē. Patiesībā es pat nosaukumus nerakstītu. Lai cilvēks pats ierauga, piedomā, sasaista redzēto ar savu pieredzi.
RC: Tomēr nedaudz paveriet priekškaru.
JK: Ja skatītājam vajag, esmu gatavs. Te ir trīs epizodes – Cietsirdīgās romances, Zudušie ciemi un Kuģu vēderi.
RC: Interesanta koncepcija kuģu tēmas risinājumam…
JK: Šim nolūkam vācu ostā ienākošo kuģu fotogrāfiju kolekciju. Iedomājieties pilsētas ielu gar kuģu ceļu, pa kuru virzās milzu kuģis. Tu stāvi un skaties uz kustīgo sienu, un tā ir tik tuvu! Sagribējās iemūžināt. Agrāk būtu bijis viegli – kuģu bija daudz, un tā bija ierasta, ikdienišķa aina. Tagad es fotografēju un tad gleznoju pēc fotogrāfijām.
RC: Tas nav mums ierastais, stereotipiskais kuģa attēls. Esat izvēlējies neglīto “patiesību”.
JK: Jā, ja godīgi, tie nav skaisti. Kad kuģis ir tukšs, zem ūdenslīnijas paveras nebūt ne tā jaukākā aina: jūras ūdens un laika zobs liek dzelzij izskatīties pagalam nepievilcīgi. Jā, tās nav pastaigu jahtas. Skaidrs, ka ne. Vienkārši, līdzko sāc skatīties uz kuģi kā uz topošu gleznu, ir pavisam cita sajūta. Rau, parādās koncepcija, kuru tu noformē, izstrādā. Viss top skaidrs, un gleznot ir viegli. Galvenais – nekas jau nav jāizdomā, vienkārši jāierauga!
RC: Tāpat dzima arī “Zudušo ciemu” tēma?
JK: Jā. Šeit bija doma saprast, kas noticis ar savulaik dzīviem ciemiem un vai tie maz vēl pastāv, vai arī ir palikuši tikai kartē iezīmēti punkti. Pats veidoju maršrutus un, bruņojies ar fotoaparātu, braucu ekspedīcijās. Vācu iespaidus. Kopumā ņemot, ir daudz tādu vietu, kur savulaik kūsāja dzīvība, bet nu tās ir pilnīgi tukšas. Mežs, lauks, meliorācijas pēdas… Un vairs nekādu ciemu.
RC: Jūsu koncepcijas ir balstītas reālos pētījumos!
JK: (Smejas) Galvenais – atrast šo diedziņu, un tad darbs kļūst daudz saistošāks. Tas ārkārtīgi motivē! Plenēri gan man tā īsti neiet pie sirds, atgādina skolu, kur dots noteikts uzdevums, kas jāpilda. Kādam tas palīdz, man ne. Ātrumā varu ko “uzbliezt”, bet īsti jau neaizķer.
RC: Pasūtījuma darbs nav jūsu iecienīts formāts?
JK: Nav gan, jo tā arī strādāju – ir ideja, koncepcija, un tad aiziet! (smejas).
RC: Darbs tikai iedvesmas režīmā – varen drosmīgi!
JK: Pasūtījumi mani neinteresē. Varbūt, ka daru nepareizi, jo katru dienu nesēžu un negleznoju. Bet es nevaru! Vajag, lai ir interesanti!
RC: Māksliniekiem vīriešiem ir vieglāk nekā sievietēm – viņi var ieslēgt tuneļveida redzi un koncentrēties tikai vienai tēmai vai vajadzībai, nemētājoties no viena pie otra. Viņiem nav tā jānopūlas, lai koncentrētos. Piekritīsit?
JK:Nevaru spriest (smejas). Bet arī man ir sajūta, ka nolaupu laiku ģimenei. Es nevaru atslēgties, lai nodarbotos tikai ar to, kas patīk. Patiešām. Var sacīt, ka strādāju maz. Ir pastāvīgi jāpārslēdzas. Vēlreiz jāatgriežas. Viļakā, Buša plenērā, bija īsta iespēja iegrimt mākslā. Sākumā man nebija koncepcijas. Vienkārši atbraucu, un viss kaut kā sanāca.
RC: Vai bija grūti savākt izstādi Rotko centram?
JK: Ziniet, nē. Kurators (piez. – Māris Čačka) izteica savas vēlmes. Vienīgi baidījos, ka darbu varētu nepietikt (smejas). Bet viss sanāca ļoti kompakti un vienlaikus nepārblīvēti – labi sanāca!
RC: Vai ir tēmas, kas jūs kategoriski nesaista?
JK: Es negleznoju no dabas, negleznoju ainavas. Vienkārši neinteresē. Ja atradīšu ko elpu aizraujošu – varbūt. Un vēl domāju – kāpēc es negleznoju cilvēkus? Bija viens projekts ar cilvēku. Atceraties, skolās bija padomju plakāti par civilo aizsardzību? Lūk, vienā militārās mācības stundā ieraudzīju uz sienas plakātus un savācu mājās. Tie bija par kara tēmu, karavīru ikdiena. Man bija interesanti, kā šī bilde “strādā” – kāda ir kompozīcija, vēstījums. Tā nu uzzīmēju ko līdzīgu (smejas). Galu galā tā jau ir gatava instrukcija, turklāt pieejama bez vārdiem. Vesela koncepcija!
RC: Un vairs pie cilvēkiem neesat ķēries. Kāpēc?
JK: Ēēē… tur jāatrod atslēga uz cilvēka būtību, jātiek uz viļņa. Ja vienkārši ņem un mālē, sanāks skolnieka zīmējumi.
RC: Kas ir tie “klikšķi”, kas var jūs “ieslēgt” radošam darbam?
JK:Tikai koncepcija un ātrs tās īstenojums. Un vēl trauksme, ka tavu gleznu uzgleznos cits. Tā jau ir bijis, kad atliec savu ideju, bet cits paņem un īsteno! Un jūs pat varat nebūt pazīstami – nebūt tikušies vai sazinājušies. Vienkārši viņam arī tas ienāca prātā, un viņš uztaisīja. Ātrāk par mani. Reiz Pēteris Martinsons, ar kuru kopā iekārtojām izstādi Dizaina muzejā, teica: “Idejas atnāk pie viena, pie otra. Tu īsteno tā, cits atkal citādi. Un visvairāk ir žēl, kad savējo esi palaidis garām un neesi devis tai dzīvību. Pats vainīgs.” Tāpēc jāķeras uzreiz pie lietas!
RC: Projekts, kurš izdevās tieši tā, kā bijāt gribējis.
JK: Ā, tas ir interesanti: kad esmu projektu pabeidzis, es no tā atvados. Nepatīk vilkt gumiju un atcerēties. Izdarīts un pagājis. Eju tālāk. Reiz Igaunijā uztaisīju sarežģītu ģipša formu, pārvedu līdzi – ja nu noder? Nu, lūk, tā tur stāv, aizņem vietu, un ko lai ar to dara? Man nav interesanti. Pabeigt veidot? Bet vienā upē divreiz kāpt negribas. Izmest arī žēl. Tāpēc nevaru pateikt. Savulaik paziņa jautāja: “Atceries to gleznu, no kuras visiem aizrāvās elpa?” Bet es vairs neatminu. Un kas ir tie “visi”?… (rausta plecus).
RC: Ko domājat par lauriem?
JK: Uzslavu vajag katram. Man ir svarīgi, ka manis rakstītos projektus novērtē atzinīgi. Piemēram, fondi. Kad tā nav, ir smagi. Neskatoties uz to, ka nebūt ne visi mani projekti tiek pieņemti, es tomēr tos īstenoju. Protams, viegli tas nav. Bet viss notiek.
RC: Jums ir rīki, ar ko pagriezt veiksmes ratu savā virzienā?
JK: Ideja, kurai tu tici!
RC: Filozofija, vārdi vai rīcība, kurai pieķerties kā bojai, lai atvilktu elpu, pirms peldēt tālāk.
JK: Vienkāršs rituāls, kas sagatavo darbam: iztīrīt otas, salikt visu vietās, sagatavot molbertu… Tas palīdz sakopot domas, darbojas gandrīz kā zāles. It kā vienkāršas darbības, bet tās dara visu skaidru un saprotamu. Pēc tam esmu gatavs radīt.