Ināra Petruseviča
Ināra Petruseviča: – Ja gribat jautāt, kā man iet, varu atbildēt uzreiz ar vārdiem, ko teica mans dēls, kad viņam bija četri gadi: “Kāpēc jautājat, kā man iet? Es tāpat zinu, ka man iet labi. Tāpēc nevajag jautāt, kā nu man iet.” (smejas) Viņš jau ir pieaudzis, bet es joprojām to atceros un pilnībā piekrītu (smaida).
Rotko centrs: – Skaidrs! Ar galveno esam tikuši galā, atliek parunāt par detaļām, kas arī veido šo interesanto “man iet labi”.
IP: – Esmu atvērts cilvēks, neprotu noklusēt vai slēpt, tāpēc gan jau visu izstāstīšu (smaida).
RC: Jums patīk strādāt vienatnē? Vai tomēr nekaitētu arī zināma kompānija?
IP: Patiesībā es varu dažādi. Jo mums ir bijuši plenēri, kur vienā telpā strādā vairāki mākslinieki. Tu vienkārši saproti, ka tev piešķir šos divus metrus un tā ir visa tava radošā telpa. Bet, ja uzmanību novērš mājās, tā jau ir cita lieta. Savā teritorijā tomēr gribas spēlēt pēc saviem noteikumiem. Šeit galvenais ir distancēties nevis no kairinājumiem, bet drīzāk no kārdinātājiem (smejas). Man ļoti patīk runāties, piedalīties aizraujošās norisēs. Piemēram, braucienos, kad piedāvā apskatīt neparastu ezeru vai mežu… Un tad ieslēdzas iekšējā balss: “Nekas, nekas, gan paspēšu! Atgriezīšos, man būs vēl četras stundas, tad arī pagleznošu!” Bet pārbraucot jau esmu nogurusi, un viss tiek pārcelts uz nākamo dienu (smejas). Un tad nākamajā dienā es stingri neatbildu ne uz telefona zvaniem, ne piedāvājumiem… Iezīmējas skaidrs darbadienas plāns, un vairs nekur nav jāmētājas.
RC: Esat procesa vai rezultāta cilvēks?
IP: Procesa.
RC: Jūsos ir komersanta stīga?
IP: Nē, esmu no radošajiem. Ja būtu tendēta uz komerciju, es daudz saudzīgāk saglabātu savus darbus, atbildīgāk strukturētu. Vēl pirms 20 gadiem būtu sākusi strādāt ar mērķi nopelnīt. Paturētu ļoti daudz savu gleznu, kuras eksponētu kādā lielā muzejā ar tālāku mērķi pārdot. Bet iznāca tā, ka es iegrimu jaunradē un visi darbi uzreiz nez kur izklīda. Protams, bija finanšu bonusi, reizēm pat ļoti patīkami. Bet tā nebija mērķtiecīgi plānota akcija.
Vai arī, piemēram, kad piedalījos Marka Šagāla plenērā Vitebskā, man piešķīra vienu no godalgotajām vietām un skaistu statueti – katrā ziņā bija ļoti patīkami.
Lai sevi popularizētu, ir vajadzīgi sakari. Jāauž vesels tīkls, jāzina, kur to izkārt un cik daudz “medījuma” varēs noķert. Tai pat laikā uzskatu, ka māksliniekam nav jābūt izsalkušam un visu aizmirstam, nav jādzīvo bez gluži elementārām lietām! Tad ir grūti nodoties jaunradei un tīri emocionāli atrasties uz viļņa. Tas ir mans personīgais viedoklis, jo es pieturos pie vienkāršas koncepcijas: gribu, lai ļaudis ar manu mākslu dzīvo. Vai nu tā būtu atklātne, soma, krekliņš ar maniem zīmējumiem vai glezna. Bet kā gan citādi? Jo, ja gadās neizdevusies diena, tu taču gaidi, lai tā beidzas, vai ne? Lai tas viss ātrāk pāriet! Mēs taču vienalga gaidām posmu, kad varēsim piedzīvot pozitīvas emocijas, vai nav tiesa? Neviens taču negrib, lai mokas un ciešanas turpinās mūžīgi. Bads drīkstētu būt tikai informācijas laukā! Ieraudzīt ko jaunu, veikt kādu personīgu atklājumu, apjaust, uz ko vēl tu esi spējīgs. Izziņas slāpes – lūk, to es atzīstu. Tāds bads ir kolosāls.
RC: Jums ir mīļākā tēma?
IP: Es nestrādāju pēc šablona. Man nepastāv vienas tēmas plūsma. Mainās dvēseles stāvoklis, mainās arī tēmas. Un man vienmēr gribas eksperimentēt. Kad veidoju savas personālizstādes Dānijā, galerijas īpašniece teica: “Ināra, reizēm man šķiet, ka tavas izstādes taisa dažādi mākslinieki – tik ļoti tās atšķiras!” Bet man tā gribas, lai pašai nav garlaicīgi! Nespēju sevi iedomāties vienā tēmā vai virzienā. Protams, tas ir zināms risks. Jo šaurās sliedēs viss ir skaidrs, un, ja jau “iet tā lieta”, kālab meklēt ko citu? Bet manā gadījumā es vienmēr šaubos – “aizies vai ne”.
RC: Nav baiļu, ka tēmas reiz beigsies? Ka Ināras Petrusevičas ideju banka būs izsmelta?
IP: Par to neesmu pat domājusi… Tikai tad, ja es pārslēgtos uz ko pilnīgi citu (aizdomājas).
RC: Bet varbūt nevajag?
IP: Pagaidām negrasos (smejas).
RC: Vai mīlat risku un izaicinājumus?
IP: To gan (smejas). Piemēram, tas, kā pavadīju aizgājušo ziemu, ir visai daiļrunīgi. Rudenī aizbraucu ar domu, ka tas nebūs ilgi, bet iznāca līdz pavasarim. Viss sākās pērn, pandēmijas gadā. Iepazinos ar lielisku cilvēku un sarunās dzima šī doma – aizbraukt uz pāris mēnešiem uz Austriju, kalnos. Un vēlāk, kad visu aiztaisīja ciet, bija jāatbild uz jautājumu – vai vispār ir vērts braukāt šurpu turpu? Un es paliku uz visu ziemu. Jozefs ir fotogrāfs iesācējs, kurš vēl tikai sper savus pirmos soļus, un es izlēmu viņu atbalstīt un iedvesmot šajā iecerē. Rezultātā mums tapa kopīga izstāde!
RC: Vai ilgojāties pēc dzimtenes?
IP: Nē, neilgojos. Jo man virsū uzgāzās kalni (smejas). Pievilka gluži ka magnēts… Mēs dzīvojām augstu kalnos, un, kad tu no rīta mosties un to visu redzi… Te, Daugavpilī, jau esmu pieradusi pie savas ielas, pie skata aiz loga, pie šīs pilsētas. Tā man ir ļoti, ļoti mīļa! Bet gribējās svaigus iespaidus! Turklāt tur es kurināju krāsnis – gluži tāpat kā te, mājās. Un tas bija viens no pavedieniem, kas atgādināja par manu dzīvokli un darbnīcu (smaida).
RC: Acīmredzami māksliniekam tas ir nepieciešams – nomainīt vidi.
IP: Jā, tas ir vajadzīgs visiem! Izrauties no ierastā un iepazīt jauno. Un, es domāju – ja cilvēks grib pārmaiņas, viņš tās noteikti sarīkos.
RC: Neviens no ceļojuma neatgriežas tāds, kāds bijis. Kas jūsos ir mainījies pēc tik ilgstošas prombūtnes?
IP: Esmu kļuvusi drosmīgāka un pašpārliecinātāka. Agrāk man ne prātā nebūtu nācis, ka varu darboties izstādes kuratora lomā! Tikai tagad patiešām saprotu, kā tas ir – organizēt ekspozīciju. Pārdomāt gleznu izkārtojumu, sienu moduļu izvietojumu, gaismu. Kā uzsvērt fotogrāfa darbus, lai nevilktu deķi par daudz uz savu pusi, bet gan pastiprinātu viņa izstādes daļu. Jo man jau tāpat ir labi, esmu pašpietiekama un varu būt vienkārši fons viņa darbiem. Galu galā – tā ir viņa pirmā izstāde, viņa debija. Un viņš ļoti kautrējās pirmo reizi parādīties šādā veidolā. Es ļoti gribēju, lai cilvēki nevis vienkārši iziet izstādei cauri un aizskrien kā vēja plēsti, bet lai uzkavējas ilgāk. Pārdomāju katra krēsla novietojumu iepretim fotogrāfijai, katru detaļu, lai viesus “aizķertu”.
Vietējie mākslinieki bija skeptiski noskaņoti – “nav īstais laiks, neviens nenāks… nē, nē, ne tagad…” Bet es teicu – mēs to darīsim un būsim pirmie! Kaut vai desmit cilvēkiem. Izstādes atklāšanai bijām paredzējuši trīs stundas, taču pavadījām tur trīsreiz ilgāk. Izstādi nosaucām “SCHRITT FUR SCHRITT” (SOLI PA SOLIM). Pirms tam jau biju gājusi kalnos un sajutusi, cik burvīgs var būt ziemas kāpiens pa kupenām, kad apavi ar katru soli kļūst arvien smagāki, bet tu ej uz mērķi un tevi pārpludina sajūsma un prieks pateicībā par grūtā ceļa veikumu. Laikam šī asociācija arī iedvesmoja mani piedāvāt tādu nosaukumu.
RC: Un kā jums patika rezultāts? Kāda ir pēcgarša?
IP: Mēs abi visus pārsteidzām! Viņš ir skaņu režisors, fotogrāfija ir tikai viņa aizraušanās. Abi jūtamies lepni un gandarīti (smaida).
RC: Rodas iespaids, ka esat sabiedrisks un atvērts cilvēks, kurš ap sevi pulcē domubiedrus.
IP: Jā, mājās mums vienmēr ir bijis daudz cilvēku, man ļoti patīk ciemiņi.
RC: Tāds kā radošais burziņš?
IP: Gan mākslinieki, gan mana budistu kompānija.
RC: Kādā veidā budisma filozofija ir klātesoša jūsu daiļradē un vispār dzīvē?
IP: Tas ir pasaules uzskats, kuru var pārbaudīt paša pieredzē. Par to, ka lietas un parādības mūsu dzīvē ir savstarpēji saistītas. Ka mēs visi esam saistīti. Jo tas, ko mēs uztveram un kā mēs to uztveram, ir atkarīgs no mūsu prāta stāvokļa. Tā ir mācība par to, kāds viss ir patiesībā. Īpašs prāta stāvoklis, kad tu esi sevī izkopis vislabākās īpašības ne tikai sevis paša, bet visas Dzīvības labad. Un vispatīkamākais ir tas, ka visu mūžu tu paliec māceklis, pašpilnveidē “griestu” nav. Mēs mācāmies, lai uz visiem laikiem paliktu stāvoklī, kur vairs nav nekādu grūtību vai baiļu. Mēs mācāmies prieku, bez ciešanām.
RC: Jūsu gleznas un zīmējumi ir izdomāta pasaule?
IP: Nē, nav, varat iedomāties? Katrā darbā ir kāds stāsts no manas vai manu draugu dzīves. Aiz katra tēla stāv konkrēti cilvēki. Un jūs ļoti pārsteigtu atklājums, kas patiesībā ir tās vai citas gleznas prototips! Bet to es nestāstīšu (smejas). Ja, piemēram, zīmējumā attēlotas vistiņas (“Randiņš”), tie nav iespaidi par vistām, ko kādreiz esmu redzējusi. Tas ir pārītis manu paziņu. Un šie cilvēki zina, ka esmu viņus zīmējusi. Bet mēs vienojamies, ka tas būs mūsu noslēpums (smejas).
RC: Kā jūs uztaustījāt šo visiem jau labi zināmo Ināras Petrusevičas stilu?
IP: Nezinu… Pati nespēju izskaidrot. Manā uztverē tas ir kas līdzīgs gaitai, šis stils ir piedzimis reizē ar mani. Jau bērnudārzā es ļoti daudz zīmēju, tas turpinājās arī skolā. Tur mani pamanīja zīmēšanas skolotājs un teica, ka laiks sākt apmeklēt pieaugušo studiju (Ķīmijā, Daugavpils apkaimē – piez.). Tolaik tur pasniedza Ludmila Procenko. Es atnācu uz pieaugušo grupu pie cilvēkiem, kas jau skaidri zināja, ar ko grib nodarboties. Bet es biju pilnīga iesācēja, un mans pirmais darbs bija glezna “Strūklaka” – tā no Dubrovina parka. Un darbs bija ļoti daudzšķautņains – gribējās parādīt gan ūdens šaltis, gan debesis, gan dziļumu. Ar to viss arī sākās, nu jau nopietni.
RC: Ko labprātāk zīmējat – cilvēkus vai nedzīvo dabu?
IP: Nedzīvo… (aizdomājas). Toreiz, kalnos, nevaru teikt, ka būtu gleznojusi nedzīvo dabu. Es transformēju kalnu attēlus sev raksturīgā veidā. Varētu teikt, zīmēju nevis kalnus, uz kuriem tu skaties, bet kalnus, kas skatās uz tevi.
RC: Kurš mākslinieks jūs īpaši sajūsmina un iedvesmo?
IP: Tie ir ilustratori. Man jau sen ir sacīts, ka vajadzētu pāriet uz grafiku. Un tagad es skatos uz saviem dažādu periodu darbiem un redzu, ka daudz neatpaliku no īstiem grafiķiem. Tas man vienmēr ir padevies. Tagad esmu atklājusi sev mākslinieci Viktoriju Semkinu. Garā mēs esam ļoti līdzīgas, un man patīk viņas improvizācija, spontānums, kur tomēr ik detaļa ir rūpīgi pārdomāta! Man patīk Kanādas inuītu mākslinieki. Deivids Hoknijs, angļu mākslinieks, jau vecs, bet ļooooti spilgts. Ilustrators Kventins Bleiks. No mūsējiem man patīk ilustratore Nele Zirnīte. Daši Namdakovs. Kanādiete Aševaka. Tāds kokteilis! (smejas).
Kad Vīnē ieraudzīju Gustavu Klimtu, piedzīvoju īstu katarsi… Redzot to digitāli vai grāmatās, nav iespējams saprast to milzīgo sajūsmu. Viņa darbi burtiski elpo! Tie ir tik caurspīdīgi, ne tik blīvi, kā man bija licies pirms sastapšanās ar oriģināliem. Šie maigie slāņi, burtiski pieskārieni audeklam ar krāsu, kad viņš gleznoja sievietes. Šīs gleznas taču ir vairāk nekā simt gadu vecas, bet izskatās gluži kā dzīvas, tās gandrīz vai kvēlo… Dažreiz gleznās jūt laika zobu, bet viņējās ne. Egonu Šīli es pētīju centimetrus divdesmit no audekla – burvīgi…
RC: Jums gribētos ilustrēt grāmatu? Kādu?
IP: Iespējams, gribētos. Bet tas būtu tikai mans stāsts, manis pašas sacerēts. Tam ir jāatrod laiks, lai patiešām iegrimtu. Man patīk apmeklēt grāmatnīcas, un es vienmēr eju pie plauktiņa, kur stāv bērnu grāmatas – tur var ieraudzīt tieši bērnu ilustratorus. Viņi iedalās arī pēc vecuma – līdz trīs gadiem, līdz septiņiem utt. Lūk, mani visvairāk saista tie, kas ilustrē grāmatas vecākiem bērniem, tuvāk pusaudžiem. Starp citu, man jau sakrājies daudz zīmējumu uz lapiņām, kurus neviens vēl nav redzējis (smaida).
RC: Tātad ir jādod tiem dzīvība?
IP: Jā, dažiem zīmējumiem paveicas – tie sāk otru dzīvi kā sienu noformējumi. Ik pa laikam pie manis vēršas kompānijas, uzņēmumi. Piemēram, nesen taisīju zīmējumus autoservisa birojam – sanāca interesanti un ar humoru. Tur strādā tik interesanti cilvēki, ar tik netipisku pieeju. Viņi man pilnībā uzticējās un visam piekrita (smejas). Tas ir tāds azarts – kad tavi zīmējumi nonāk uz sienas un turpina dzīvot tādā formātā. Un tos redz ļoti daudz cilvēku!
RC: Ināra, jums ir audzēkņi. Vai ir iespējams uzreiz saskatīt cilvēkā talanta dzirksti?
IP: Jā. Un ir svarīgi to neapdzēst. Piemēram, vienas manas audzēknes vecāki man pateicās par to, ka es ieteicu nemācīt viņai neko jaunu, bet dot iespēju atplaukt meitenes pašas fantāzijām un prasmēm. Neapdzēst to, kas viņai jau ir, un nekrāmēt virsū ko citu – tas ir tik interesanti, izvilkt to gaismā! Tur ir kaut kas nebanāls un stilīgs. Vecāki saka – paldies, ka pārliecināji ļaut viņai dziļāk izpētīt savu apdāvinātību. Ja mamma nebūtu man klausījusi, nevar zināt, kā būtu izvērtusies pieaugušo iniciatīva apdzēst meitenes dotības. Bet viņai ir kolosāli darbi: meitene, kas nav bijusi nevienā pasaules laikmetīgās mākslas galerijā, zīmē tajā virzienā.
Vispār savās meistarklasēs es dodu audzēkņiem to, kas patīk man pašai. Reiz draudzene atzīmēja, kā man izdodas strādāt ar bērniem, un piedāvāja patrenēties ar viņas mazajiem. Tā tas arī aizgāja un turpinās jau daudzus gadus. Man patīk dot un dalīties tajā, ko protu.
Taču reizēm mani audzēkņi atveras pakāpeniski, manas darbnīcas gaisotnes ietekmē – te viņi jūtas kā mājās un arī mācās.
RC: Un kurš savulaik saskatīja talanta dzirksteli jūsos?
-IP: Pamatus ielika Grigorijs Mihejevs. Mēs ļoti daudz runājām, klājām zīmējumus uz grīdas, un es uzklausīju viņa brīžam skarbos aizrādījumus. Bet tie bija tik ļoti vietā un tik konstruktīvi, ka nevarēja aizskart. Un tas nebija aizvainojoši – viņš sacīja, ka esam kolēģi. Un es jutos pieaugusi un svarīga.
RC: Vai tagad, kad esat meistare, arī nākas uzklausīt kritiku? Vai kāds uzdrīkstas?
IP: Brālis (smejas). Nē, no tiesas. Viņš vienmēr atradīs, kā gleznu iespējams uzlabot. Es saku – pagaidi, vēl nav pabeigts! Un griežu prom. Laikam tas tādēļ, ka viņš ļoti daudz zina un prot. Tāpēc ir tik pārliecināts, ka ir eksperts arī mākslā (smejas).
– Radošas personas diena. Kāda tā ir?
– Pirmkārt, pa rokai jābūt kādam saldumiņam (smejas). Jo rit aktīvs domu darbs, tiek tērēts daudz enerģijas, un man tas ir nepieciešams. Noskaņai. Un es nestrādāju no rītiem. Plus mīnus līdz vieniem daru visādas lietas, man patīk padomāt, palasīt. Un jau pēc tam ieslēdzos darbnīcā līdz vakaram. Varu strādāt vai piecas stundas no vietas. Vai arī divas trīs dienas vienkārši dzīvot darbnīcā, ja kaut kas ir aizrāvis. Bet viena lieta ir nemainīga – pastaigai laiku atrodu vienmēr! Vai nu pilsētā, vai mežā. Vai arī kā Austrijas kalnos – naktī ar lukturīti. Es daudz staigāju, svaigs gaiss man ir nepieciešams.
RC: Dāņu galerija. Ar ko sākās tik ilgstoša sadarbība?
IP: Tas bija spontāns brīdis. Uz mūsu pilsētu atbrauca Haderslavas keramiķi. Es ar viņiem iepazinos un vienkārši atklāti painteresējos – kā var uztaisīt izstādi Dānijā? Viņi apskatīja manus darbus, novērtēja, un bija ļoti patīkami, ka mani ir atzīmējuši rietumu mākslinieki, jo tolaik mēs viņiem vēl bijām postpadomju telpa. Galu galā mēs ar mākslinieku grupu piedāvājām sevi dāņu galerijai, bet pēc veiktajām sarunām tiku izraudzīta tikai es. Sākumā viņi paņēma divus darbus, gribēja apskatīt, kā izskatās “dzīvē”. Viņiem patika, un man uzreiz piedāvāja personālizstādi. Un tā pagāja ļoti labi! Bija skaidrs, ka esmu dāņu publikai interesanta, manus darbus sāka pirkt. Un nu jau 25 gadus mēs sadarbojamies.
RC: Papildus ilustrācijām vai jums ir arī abstrakti darbi?
IP: Jā, ir parādījušies. Pērnvasar atkal tiem pieķēros. Tas ir kaut kas maģisks, tu it kā glezno mūziku ar savu otu. Galva ir viegla un atslogota, un tu spēlējies ar krāsu… ir kā komponē uz audekla.
Divi darbiņi, kas šobrīd izstādīti “Legalizētajās fantāzijās” (ekspozīcija Rotko centrā – piez.), ir gleznas, kas tapušas pēc ceļojuma uz Venēciju. Šis brauciens nokrita gluži vai no debesīm. Svelmainās Venēcijas iespaidi tika iemūžināti tieši šādās krāsās.
Krāsu vienmēr izraugos nevis pēc tēmas vai noskaņojuma, bet pēc mirkļa iespaidiem. Varbūt rīt pienākšu pie tās pašas gleznas un man liksies, ka krāsa ir jāmaina. Piemēram, Venēcija tapa vienas dienas laikā, vienā elpas vilcienā. Darbi bija pilnībā pabeigti, un man nebija vēlmes neko labot, tiem vairs nedrīkstēja pat pieskarties.
Tā nenotiek vienmēr – ir kāds darbs, kurš jau 14 gadus nekādi netop pabeigts. Teicams rāmis, audekls, bet tik daudz gadu guļ un nekā. Gaida savu īsto stundu (smejas).
Vispār ir ļoti interesanti, kad man stāsta par pašas darbiem. Dažreiz stāsti ir ļoti negaidīti. Gandrīz kā ieskats manā zemapziņā. Es klausos ar lielu interesi.
Par zīmējumiem man ir skaidrs. Bet sarežģītās gleznās, abstrakcijā – tur es jau nekontrolēju ne roku, ne otu. Tāpēc citu viedoklis briesmīgi interesē.
RC: Drīkst jautāt par plāniem?
IP: Nē! (smejas) Jau esmu pamanījusi – tiklīdz sāc runāt par plāniem, šķiet, ka atveras slūžas un visu aizskalo. Enerģija izšļakstās un ir prom. Galvenais – plāni ir.
Zinu vienu – nekad neko nevajag atlikt uz vēlāku laiku. Kad – vēlāk? Kāds – vēlāk? Ja tev vairs nav 25 vai 30… Ko tur vēl atlikt? Te ir tas brīdis, dari! Tagad.