Rotko centrs: Pateicamies par iespēju baudīt Šapiro daiļradi – divdesmit seši Jūsu kolekcijas darbi ir kļuvuši par mūsu pavasara sezonas naglu.

Šmuels Tacs: Paldies, ka ļāvāt dalīties ar šo lielisko glezniecību. Zināt, ir daudz muzeju, kas atrodas nelielās pilsētās un kļūst par mākslas mīļotāju Meku, piesaista apmeklētājus no visas pasaules. Kad stāstīju paziņām, ka braucu uz Daugavpils Rotko centru, man jautāja – kāds šai pilsētai sakars ar Marku Rotko? Viņš taču ir amerikānis!? Kā tad, tāpat kā Šapiro un Šagāls – francūži (smejas). Bet protams! Rotko no šejienes aizbrauca desmit gadu vecumā: te viņš piedzima un bērna un pusaudža gados uzsūca galveno – šīs pieredzes kļuva par viņa turpmākās daiļrades pamatu. Ja Rotko Dvinskā dzīvoja līdz desmit gadu vecumam, Šapiro devās uz Harkivu mācīties zīmēšanu sešpadsmit gados, un tā jau ir vesela dzīve! Visspilgtākie iespaidi par pasauli tomēr sakņojas bērnībā. Kāzas, kas vēlāk kļuva par zīmīgu sižetu Šapiro daiļradē, viņš noskatīja šeit! Tā viennozīmīgi nav Parīze. Šis ebreju kāzu kolorīts nāk no šī apvidus, pavisam noteikti!

 

– Vai atceraties, kā pie Jums nonāca Jūsu pirmā Žaka Šapiro glezna?

– Pašu pirmo – kā šodien atceros – ieguvu pēc izsoles Jeruzalemē. Tobrīd atrados Viļņā un pētīju izsoles katalogu. Darbs man ļoti iepatikās. Zvanīju Antanam Andrijauskam – akadēmiķim, kurš sarakstījis grāmatu par lietuviešiem Parīzē un ar kuru šobrīd jau esam draugi. Viņš paskatījās un sacīja – pērc, turklāt ātri! Par katru cenu! Draugs zināja, ka Šapiro bijis saistīts ar nu jau pasaulslaveno mākslinieku Haimu Sutinu – Šapiro Parīzē ieradās 1925. gadā, bet Sutins tur dzīvoja jau kopš četrpadsmitā. Viņi bija pazīstami un ļoti cieši saistīti. Lūk, tas arī bija mans pirmais Šapiro. Tobrīd, godīgi sakot, vēl nesapratu tā vērtību. Jau pēc tam sāku iedziļināties izpētē. Viss sākās ar kādu draugu, kurš atbrauca ciemos uz Ņujorku un parādīja man grāmatu, kur aprakstīts “Spiets” (fr. “La Ruche”: starptautiska trūcīgu mākslinieku kolonija Monparnasas apkaimē, Parīzes dienvidrietumu daļā – piez.). Grāmata bija rakstīta franciski. Šapiro kopā ar citiem trūcīgiem māksliniekiem no mūsu apvidus arī tur dzīvoja un vienīgais uzrakstīja grāmatu. Viņš raksta skaisti, literāri, kā īsts rakstnieks! Žēl, bet par savām gleznām nav stāstījis: “Manā vietā runā daiļrade. Mani cienītāji visu sapratīs paši, bez skaidrojumiem”. Ne Sutins, ne Šapiro saviem darbiem reizēm pat nedeva nosaukumus. Abi sevi pārstāvēja paši un bija nekam nederīgi aģenti un menedžeri. Atšķirībā no, teiksim, Pikaso. Nemācēja un negribēja laist savu mākslu “tautās”. Piemēram, Sutins, šodien ir izreklamēts un populārs. Bet Šapiro ne. Un deviņdesmit astoņus procentus Šapiro darbu savai kolekcijai esmu iegādājies tieši Eiropā, nevis Amerikā.

 

– Kurā brīdī sākāt kolekcionēt?

– Es nāku no mazpilsētas Lietuvas provincē. Man bija bērnības draugs, kurš septītajā klasē devās mācīties uz Viļņu. Kad pats izlēmu aizbraukt no Lietuvas, man bija divdesmit pieci. Pirms aizbraukšanas iegriezos galvaspilsētā atvadīties. Draugs jau strādāja par mākslinieku. Norunājām veselu stundu, un pēkšņi viņš atnesa manu portretu! Tobrīd neatcerējos, ka viņš būtu to zīmējis… Vaicāju – tu visu laiku to glabāji? Jā! Un šodien šis portrets ir manā krājumā, tas kļuva par pirmo priekšmetu kolekcijā. Draugs atgādināja, kā mēs mēdzām kopā pastaigāties un kā es jau toreiz interesējos par mākslu. Interesējos, bet negleznoju. Jā, man nebija dotību ne mākslā, ne sportā. Tāpēc kļuvu par fizioterapeitu, lai tuvotos šīm profesijām no otras puses (smejas). Mani pacienti ir slaveni sportisti un mūziķi, un man prieks, ka spēju palīdzēt. Zemapziņa ievirzīja jomā, kur strādā ar rokām, nevis mūzikā vai glezniecībā. Un mani konsultanti atzīmē, ka man piemīt zināma gaume. Es taču neesmu mācījies, bet izsolēs zemapziņas līmenī vienmēr pievēršu uzmanību darbiem ar vērtību. Es izpētu katalogu un pieņemu lēmumu. Pēc tam zvanu profesionālam konsultantam un lūdzu novērtēt. Tehniskās nianses neizprotu, tomēr kaut kā sajūtu gleznas vērtību. Zināt, kad savulaik ieraudzīju kāzas, kas šobrīd ir jūsu ekspozīcijā, uzreiz sacīju – pirkšu par katru cenu! Arī biznesā mēdz būt ļaudis bez klasiskas izglītības, bet ar sava veida “ožu”. Viņi zina, kā nopirkt lēti, bet pārdot dārgi. Varbūt tā ir arī man – ja reiz esmu izlēmis pirkt, tas droši vien ir tā vērts.

 

– Kā Jūsu kolekcija papildinās – pēc ģeogrāfiskā principa, laika vai arī pēc loģikas “patīk – nepatīk”?

– Redziet, sākumā bija lietuvieši. Mani tautieši. Pats esmu lietuvietis un savas zemes patriots. Taču vēlāk sapratu, ka tas ir par plašu. Bija jāsašaurinās, jāpāriet no kvantitātes uz kvalitāti. Haims Sutins bija pirmais, kuram pievērsos, bet bija bailes “nepavilkt” finansiāli. Esmu vienkāršs roku darba darītājs; kur lai es ņemtu tādu naudu? Izlēmu pirkt vai nu nekustamos īpašumus, vai vērtspapīrus, vai gleznas. Apstājos pie Sutina – tas vienmēr būs Vārds ar lielo burtu. Un tā kādā izstādē Ņujorkā man iepatikās glezna. Tas bija portrets. Sāku pētīt tā vēsturi (kas man, starp citu, ļoti patīk). Izrādījās, glezna bija pirkta Ņujorkā 1932. gadā, un to iegādājies Džordžs Geršvins. Bet viņš taču ir lietuvietis! Jā, dzimis Amerikā, taču viņa tēvs nāk no Kauņas. Lūk, viņš pirka Sutinu, jo arī Sutins ir lietuvietis. Geršvins agri aizgāja aizsaulē, un glezna nonāca pie viņa māsas Frānsisas Geršvinas, kura apprecējās ar citu lietuvieti – pianistu Leopoldu Godovski. Pēc kāda laika Godovska mazdēls kļuva par manu pacientu. Gleznu ar tādu vēsturi, kura man turklāt arī patika, biju gatavs pirkt par katru cenu! Atradu naudu un iegādājos savu pirmo Sutinu. Taču apetīte, kā zināms, rodas ēdot (smejas). Šapiro man jau bija. Arī citi lietuvieši. Tad arī izšķīros, ka svarīgāk ir pirkt Sutinu, nevis dzīvokļus.

 

– Jūs interesē tikai Haims Sutins un Žaks Šapiro?

– Ne tikai. Ir divdesmit vārdu, kuriem sekoju. Viņu gadījumā labi orientējos izsoļu cenās. Kāda paziņa, kas darbojas izsoļu jomā Viļņā, pēc mana jautājuma par Sutina gleznu cenām smējās – kāpēc jautā? Tu taču zini labāk par mani. Katra glezna, kas parādās tirgū, nonāk manā redzeslokā. Es saprotu, kad cena ir adekvāta un kad “uzpūsta”.

 

– Vai kādai gleznai ir neaprasts iegādes stāsts?

– Jā, ir, un pavisam nesens. Gleznu “Spiets” nopirku pērn Kijivā, jau kara laikā. Un ir prātam neaptverami, kā viss izdevās… Turklāt otra puse uzņēmās visas piegādes saistības. Zināt, Ukrainā joprojām ir spēkā likums, ka gleznu izvešanu saskaņo ministrija. Bet viņiem izdevās. Neticami.

 

– Visazartiskākais brīdis kārtējās gleznas iegādē – kāds tas ir?

– Man bija pacients – miljardieris. Liels mākslas kolekcionārs. Protams, viņš pirka par pavisam citu naudu. Reiz man atzinās, ka jūt azartu tieši pirkuma brīdī, bet vēlāk interese noplok. Man tā nav – es izbaudu arī pēc tam. Ar pirkumu nekas nebeidzas.

 

– Jūsu kolekcijas gleznas ceļo. Vai ir darbi, kas nav pametuši Jūsu mājas un nekad arī nepametīs?

– Ir trīs Šapiro, kas karājas manās mājās pie sienas un kurus es noņemšu tikai gadījumā, ja kāda iemesla pēc pārvietošu visu kolekciju. Arī šo pašportretu (viens no Rotko centrā eksponētajiem darbiem – piez.) es nebūtu sūtījis. Tas vienkārši nenāca no manām mājām, tāpēc iegriezās šeit (smaida).

 

– Kādi varētu būt pārvietošanas iemesli?

– Es apzinos, ka man ir septiņdesmit seši gadi, un nav zināms, cik ilgi vēl varēšu gleznas baudīt. Nāks laiks, kad būs jāizvēlas, kur tās turpinās dzīvot pēc manis. Jāizšķiras, kur būs to nākamās mājas. Kad sūtu darbus uz muzejiem, vienmēr vēroju, kā uz tiem skatās, vai sajūsminās, ko raksta… Izvēlos tām vietu.

 

– Pēc kāda principa ir veidojusies šī izstāde?

– Viss ir vienkārši – tās ir mana Lietuvas krājuma gleznas. Tās, kas bija te, blakus. Kaimiņos.

 

– Atklājiet filozofiju, domu vai darbību, kas Jūs iedvesmo.

– Dzīvē mani iedvesmo draudzene Inese. Šodien viņa par Šapiro zina vairāk par mani, lai gan agrāk pat nezināja, kas viņš tāds ir (smejas).

Man ir paveicies un reizē arī ne: es ārstēju ļaudis ar rokām. Arī pašam ir jābūt veselam, labā formā. “Ķermeņa uzlabošana” ir mana tehnika; arī pašam atbilstoši jādzīvo. Pat tagad, intervijas laikā, es koncentrējos uz elpošanu – es to kontrolēju un saprotu, kā tieši elpoju. Daudz domāju par mūziku un mākslu. Manā guļamistabā nav ne Haima Sutina, ne Žaka Šapiro. Bet salonā ir. Līdz ar vēl citiem māksliniekiem. Un man patīk pastaigāties pa salonu, apsveicināties, pateikt viņiem “labrīt”. Es brokastoju gleznu kompānijā. Lūk, piemēram, Tereškovičs. Labs krievu muižkungs, deva Sutinam pajumti, kad tas ieradās Parīzē. No šī akvareļa strāvo liels miers. Es ar to dzīvoju visu laiku. Arī darbā tas palīdz. Manā praksē ir piecas telpas, un pie sienām nav zāļu reklāmas plakātu, kaulu vai nebeidzamu diplomu, kā ierasts citiem Amerikas ārstiem. Vakarā pabeidzi kursus, uzreiz diploms pie sienas! Kurš tad lasīs, ka tie ilguši vien divas stundas (smejas). Tikmēr man ir gleznas! Veselas divdesmit piecas. “Zivs” un “Rakstvedis”, kas šobrīd skatāmi Rotko Centrā, arī atradās vienā no darba telpām. Ir arī foto dāvinājumi no Rastropoviča, Barišņikova.

Ir citu radošu personu fotogrāfijas… Bet pamatā – gleznas. Kad pabeidzu ārstēt ar rokām, vedu pacientu uz citu telpu, lai turpinātu ārstēt, tikai nu jau ar mākslu. Bez maksas. Saku: “Izvēlies gleznu, kas patīk, un skaties. Gribu, lai domā tikai par to, nevis par saviem parādiem vai to, kur ir tava sieva.”

Gideons Krēmers man uzdāvināja divdesmit plates, citi mūziķi arī dalās, tāpēc pie manis skan klasiskā mūzika. Ir mīļākās kompozīcijas, bet tā vienmēr ir klasika. Protams, skan arī Čurļonis. Man patīk Šostakovičs, bet viņš nepiestāv manas klīnikas iekārtojumam un gleznām. Ļoti patīk Mālers, bet arī viņš nepiestāv. Manām gleznām vajag Ravēlu, Debisī… Gleznas man ir kā bērni – par tām varu runāt bezgalīgi. Spējiet tik apturēt (smejas).