– Jūsu jaunākā izstāde Rotko centrā rosina loģisku jautājumu: no kurienes nāk tēma? Šīs fantastiskās kukaiņveidīgās būtnes.

– Viss notiek organiski: ienāk informācija, es kaut ko izlasu… Kukaiņi taču ir vesela civilizācija ar stingru iekšējo kārtību. Runā, ka dažas kukaiņu sugas izdzīvotu pat kodolkarā vai cita veida konfliktā, kas noslaucītu no zemes cilvēci. Nevaru nepieminēt arī rakstnieku Viktoru Peļevinu. Jaunībā mani ārkārtīgi ietekmēja viņa grāmata “Kukaiņu dzīve”. Kāpēc dievlūdzējs? Jo viņā ir melnais un baltais. No vienas puses – tas lūdzas, ir viscaur skaists un smalks. Bet tad tu uzzini, ka tas ir teju asinskārākais dzīvnieks pasaulē. Man patīk neviennozīmīgais. Patīk pustoņi. Tajos ir vairāk jēgas un vietas interpretācijai. Un mīmikrija. Ļaunums, kas izliekas skaists un vienkārši gaida, vilina savos tīklos. Dzīvē to redzam vai ik uz soļa: politikā, populismā… Visi rādās tik labi un skaisti. Kā brīnišķīgi ziediņi. Bet panāc tik tuvāk un redzēsi īstu plēsēju.

– Jūs pētāt ļaunuma dabu, apzināti preparējat tā būtību, stājoties aci pret aci. Tā ir drosme vai aizsardzība?

– Jā, domāju, tas ir aizsardzības mehānisms – nosaukt ļaunumu vārdā, lai tas vairs nešķiet tik briesmīgs. Tas ir pirmais solis pretim uzvarai. Bailes ir visiem. Visus palaikam moka bezmiegs vai murgi. Bet ja tu nespēj paskatīties tam visam acīs, nekad nekļūsi patiesi nobriedis. Pat pasakas māca cīņu ar bailēm – kāpt tumšā pagrabā, atkārtojot: “Es nebaidos, nemaz nebaidos…” Savā ziņā tā ir baiļu vārdošana. Kā tad, kad lauku sievas, vārdotājas, atkārto savas senās mantras – noteikti virknētus vārdus, kas palīdz cilvēkam uzveikt bailes. Pasakām laikam vairs neticu (smejas), bet ticu, ka ļauno ir iespējams apvārdot. Savukārt drosme… nezinu (smejas). Laikam mēģinu būt drosmīga.

– Darbs, ar kuru iepriekšējā biennālē ieguvāt Martinsona balvas zelta godalgu, iemiesoja jūsu pārdzīvojumus pēc tuvinieka zaudējuma nedziedināmai slimībai. Šī tēma joprojām ir klātesoša?

– Jā, taču tā vairs nav centrālā tēma, bet viena no vairākām. Pēdējā laikā ir darbi par globāliem notikumiem – pandēmiju, nu jau arī karu. Piemēram, izstādē skatāmā “Brūce” pirms kara izskatījās pavisam citādi. Bet ar pilna mēroga karadarbības sākumu Ukrainā tajā parādījās asiņu lāses, tā sāka asiņot. Vispār, kad notiek tādas lietas, es nespēju abstrahēties un veidot minimālistiskus vai optimistiskus darbus.

– Vai atceraties savu radošā ceļa sākumu, kad izvēlējāties keramiku? Kā tas bija?

– Nesen atradu vienu no saviem senākajiem darbiem, kuru veidoju pirms stāšanās augstskolā. Tā bija sirēna. Pa pusei sieviete, pa pusei putns. Tātad mitoloģija bija jau tolaik. Un manā diplomdarbā “Ceļš” bija divpadsmit skulpturāli tēli no dažādām kultūrām. Tēli, kas izsauc bailes un ir jāuzveic: himēra, nāve, tumsas eņģelis… dažādi. Tā nu iznāk, ka nekur tālu no šīs tēmas neesmu tikusi (smejas).

– Jūsu mīļākais tēls, pie kura strādājāt īpaši azartiski un aizrautīgi.

– Noteikti galvkājis. Senās viduslaiku kartēs zemi reizēm attēloja kā galvkāji. Šis tēls mani savulaik iedvesmoja, un es izbaudīju gan darba gaitu, gan rezultātu.

– Ja būtu iespējama pārdzimšana, kuru no tēliem Jūs būtu gatava pielaikot?

– Noteikti kādu no spārnaiņiem!

– Ir darbi, kas tādu vai citādu iemeslu pēc tiek atlikti?

– Jā, gadās, ka darbs tiek atlikts uz diviem trim gadiem un gaida savu īsto brīdi. Pēc tam pēkšņi viss nostājas vietās un tas iegūst galīgo veidolu. Piemēram, jaunās izstādes centrālā figūra. Sākumā tā bija viena un šķita pašpietiekama. Pat prātā nenāca likt neko klāt! Bet tad parādījās trijotne, un tai radās nosaukums. Dēvēju viņas par “karalienēm” vai “valdniecēm”. Lai gan viņas sēj “ļaunuma olas”, sejas ir visnotaļ simpātiskas. Varbūt tā es cenšos ar viņām izlīgt un sarunāt? Varbūt tas ir mans triks, kā apvārdot ļaunumu (smejas).

– Darbos ir konkrētu cilvēku vaibsti?

– Jā un nē.

– Kuram tad ir bijis tas gods tapt iemūžinātam mākslasdarbā?

– (smejas) Man mājās stāv visnotaļ liela izmēra darbs – “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Pusei rūķu ir konkrētu cilvēku vaibsti. Mans dēls bērnībā. Un citi paziņas.

– “Modeļi” vienmēr ir lietas kursā?

– Reiz kāda draudzene tā sazīmēja savu vīru – o, no kurienes? Pag, kur tu viņu noliki? (smejas)

– Kā Jūs aprakstītu savu darbnīcu?

– Tā nav gluži tāda, kā varbūt biju sapņojusi. Tomēr prieks, ka tā vispār ir. Puspagrabā, ar maziem lodziņiem augšā, taču griesti ir augsti. Tas ir jauki.

– Kāds ir galvenais nosacījums, lai darbs ritētu ražīgi?

– Darbnīcā jābūt kārtībai (smejas).

– Cik ļoti Jūs iegrimstat darbā? Normējat laiku vai arī mēdzat aizmirst par pulksteni?

– Gribētos nākt no rītiem un iet mājās vakaros kā jebkurā citā darbā, bet man tā nesanāk. Vēl ir labi, ka nav pārāk agri jāceļas, var nākt uz vienpadsmitiem un strādāt līdz septiņiem astoņiem vakarā. Pēdējos četrus gadus, kopš sāku vadīt keramikas studiju, kas ir nācis ar lielu sabiedriskā darba slodzi, laika vienkārši nepietiek. Galvā riņķo ieceres – vajadzētu vēl šo un tad to… Izstāde Rotko centrā bija ieskicēta lielāka, bet man tīri fiziski pietrūka laika… Nesen bija divas lieliskas izstādes Korejā, oktobrī brauksim uz Aveiru Portugālē – esmu nepārtrauktā kustībā!

– Vai spējat atslēgt telefonu un nozust, atslēgties no visa un visiem?

– Nē, neesmu mēģinājusi (smejas). Man laikam sāktos panika (smejas).

– Kā vislabāk atjaunojat spēkus?

– Galvenokārt ceļojot. Vismaz reizi gadā. Ideālā gadījumā divreiz, ja izdodas nokārtot.

– Pasīva atpūta tālu no burzmas un kņadas?

– Nē, nekad. Pasīvi neatpūšos nekad, man vajadzīgi iespaidi. Vienreiz mūžā gan šāda pieredze bija, un es nesapratu, kā tā var. Teiksim tā – nepatika (smejas). Nē, man patīk gūt jaunus iespaidus, jaunas zināšanas. Protams, atgriežos atkal nogurusi. Un tomēr tas ļoti atsvaidzina.

– Jums ir divi bērni. Radošuma gēns nodots mantojumā?

– Meita iestājās Mākslas akadēmijā, grafiķos. Taču nezinu, kā ies tālāk. Man tomēr šķiet, ka tas īsti nebūs viņai. Dizains – jā, katrā ziņā. Bet viņai jau gribas… Ai, vienas galvassāpes (smejas).

– Kur meklējat radošo bagātinājumu?

– Nevarētu sacīt, ka, piemēram, rokos internetā, meklējot iedvesmu. Mūsu MO (modernās mākslas muzejs Viļņā – piez.) ir labas izstādes. No lietuviešiem patīk Audrjus Janušonis. Vēl Milena Piršteliene, ļoti.

– Ir viedoklis, ka īsti satriecošu darbu var radīt tikai vienatnē, brīvā lidojumā, un ka mākslas šedevru tapšanu vienmēr pavada satricinājumi un lielas problēmas.

– Nē, nē. Dzīvē jau tā pietiek problēmu un satricinājumu, kādēļ lai būtu vēl jāpaliek vienai?

– Vai ir kāds, kura vārdu labprāt atceraties, domājot par savu radošo gaitu sākumu?

– Aldona Šalteniene. Mana skolotāja. Mācīja neilgi, bet viennozīmīgi ietekmēja ar saviem darbiem.

– Kā mēs varam “sarunāties” ar laikmetīgo mākslu? Kā iemācīties to redzēt un pieņemt?

– Domāju, pie tās jāatgriežas atkal un atkal. Pirmais iespaids varētu būt “es arī tā varu, kas tad tur liels”. Tomēr jo vairāk redzi, jo vairāk ar laiku sāc saprast. Youtube ir lieliskas izlases par laikmetīgo mākslu – var klausīties, braucot mašīnā vai darot mājas darbus. Cilvēks nepiedzimst ar visas pasaules zināšanām, arī tas ir jāmācās. Pastāvīgi.

– Kurš dzīves likums jūsu pieredzē vienmēr nostrādā nevainojami?

– Jo skaidrāk formulēsi, ko vēlies, jo lielāka varbūtība, ka tas piepildīsies.