Arhīvs

VALENTĪNDIENA

Vizuāls stāsts no Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekcijas par šodienu un vakardienu šodienā. Vai mēs zinām kaut ko vairāk nekā varam zināt?

KERAMIKA

SANITA ĀBELĪTE ELĪNA TITĀNE Pilnmēness – tā savu izstādi raksturojušas divas izcilas mākslinieces – Elīna Titāne un Sanita Ābelīte. Pilnmēness bija laiks keramikas rezidencei, kuras ietvaros mākslinieces dzīvoja un strādāja Daugavpils cietoksnī. Katra Elīnas Titānes un Sanitas Ābelītes atgriešanās Daugavpilī sakrita ar pilnmēnesi, turklāt arī izstādes atklāšanā viņu mākslas darbi ir pilnmēness gaismas apspīdēti.

LATVIJAS LAIKMETĪGAIS AKVARELIS

Latvijas akvareļglezniecība kļūst aizvien komplicētāka. Mākslinieku emociju atveidojums ir bagātīgi niansēts, un te būtiska loma ir gleznieciskajai kultūrai. Izstādē eksponētie akvareļi pārstāv visus šī medija vēsturiskās attīstības gaitā izkristalizējušos centienus un meklējumus. Tādēļ ir grūti šīm parādībām noteikt stingras definīcijas. Te drīzāk jārunā par robežām no un līdz. No grafiskām līdz gleznieciskām īpašībām, no lirikas līdz ekspresīvi dramatiskām iezīmēm un tā joprojām. Tādējādi, laikmetīgā akvareļglezniecība nevar tikt raksturota ar jēdzieniem, kas iekļaujas noteiktu tehnisku paņēmienu stingrajos rāmjos. Te drīzāk ir pamats runāt par akvareļglezniecību kā atvērtu un iekļaujošu jēdzienu un par tās tehnisko paņēmienu kopumu ekspresīvu emociju atveidei.

Skatoties ārpus, skatoties iekšpus

Arnis Balčus, Ieva Balode, Ieva Epnere, Romāns Korovins, Līga Spunde, Alnis Stakle Skatoties ārpus, skatoties iekšpus   Izstāde “Skatoties ārpus, skatoties iekšpus” ir sešu Latvijas mākslinieku kopizstāde, kurā iekļautie darbi pievēršas skatīšanās un redzēšanas stāvokļiem. Mākslinieki savos darbos interesējas par pieredzes, atmiņas un aizmiršanas savstarpējām saiknēm, aplūkojot tās gan kā kolektīvu parādību, gan kā privātās dzīves daļu. Kaut arī izstādē iekļautie darbi ir balstīti realitātes un tās reprezentāciju izjautāšanā, autoru darbi ir arī izteikti introspektīvi. Respektīvi, tie pievēršas mākslinieka iekšējiem stāvokļiem, medija materialitātei, pašprezentācijas jautājumiem, identitātei un pašterapeitiskām mākslas praksēm.

Haralds Jegodzienskis

Manu jautājumu ceļš Kādu idejisko pozīciju es ieņemu un kādu māksliniecisko uzskatu izvēlos, lai to paskaidrotu? Vai mākslinieciska izpausme ir piemērots medijs, lai komunicētu ar saviem līdzcilvēkiem? Kas spēj paust vēstījumu un kādēļ tas vēlas tikt komunicēts? Vai es vēlos modināt izjūtas vai uzrunāt garu, vai varbūt abus? Ja man mākslinieciski jāizpaužas, kas ir šis “es”, kas vēlas par sevi pavēstīt? Kur atrodami individuālo “sarkano pavedienu” gali, kas atspoguļo manus īstenos mērķus – attēlu un informācijas plūdu laikā?  

Krāsas

Zaļais – mežs aiz loga, zilais – jūras bezgalīgā dažādība, oranžs – saule vasaras debesīs, brūns, pelēks, melns – uzarta zeme un ceļš zem kūstoša sniega, sarkans – rozes mūsu dārzos. Krāsas manos darbos no Latvijas dabas krāšņuma. Šķiedras darbus veidoju, kociņus krāsojot, tinot ar kaparu, līmējot, šujot, klājot kārtu virs kārtas, līdz darbs liekas gatavs. Digitālai apdrukai izmantoju savas fotogrāfijas. Sākotnēji reālās dažādos gadalaikos fotografētās fotogrāfijas apstrādes gaitā izveidotas kā izplūduši krāsu laukumi. Krāsa kā zibsnis, abstrakts laukums, vīzija. Maz baltās krāsas, bet baltajā, kurā ietilpst visas citas krāsas, dzīvoju šobrīd.

Jona Arnes Mogstada jaunākās gleznas: Ieskats laikmetīgajā diženumā?

Dialoga jēdziens var tikt interpretēts kā kaut kas atvērts, bezgalīgs, nenobeigts. Mihails Bahtins atzīmē, ka “…nav nedz pirmā, nedz pēdējā vārda, nedz arī robežu dialoga kontekstam (tas ietiecas bezgalīgajā pagātnē un bezgalīgajā nākotnē)”.1 Savās trīs jaunākajās gleznu sērijās Mogstads mēģina izzināt glezniecisko telpu, pievēršoties mākslas vēsturei, laikam un klātbūtnei. Viņš piedāvā dialogu, kura ietvaros kopš 20. gadsimta 80. gadiem meklē sevi kā mākslinieku, atskatoties mākslas vēsturē no agrās renesanses caur baroku un romantismu līdz dadaismam, “aso malu” glezniecībai un abstraktajam ekspresionismam. Mogstads pēta dažādus leņķus un perspektīvas un izmanto dažādas gleznieciskās valodas, no drīzāk figurālas līdz abstraktai. Līdztekus mākslas vēsturei viņa gleznās saskatāmas atsauces uz mūziku, literatūru, dzeju, kino un popkultūru.

Rapsodija sievišķībai

Brīvā formā pasniegtais romantisms caur simboliem un priekšstatiem ir sava veida vēstījums par juteklisko un netveramo sievišķo valdzinājumu, kas ataino notiekošos procesus un ilgas pēc identitātes mūsdienu sabiedrībā. Kas un kādi mēs esam? Apzināta ir niansēta krāsu izvēle un sižets, tāpat kā rapsodijas dziedājums, nomaina viens otru ar dažādu raksturu un tēlojumu, akcentējot piedzīvotās sajūtas. Pieskāriens audeklam, kas maina izpratni par lietām, mijiedarbība starp krāsām, kas rada brīnumu. Izdzīvot dzīves notikumus un sajūtas - gleznojot. Dotā iespēja caur radošo darbību transformēt notikumus palīdz sekot tam, kam tu tici, un tam, kas tev rada gandarījumu.

Made in Kaliningrad

Izstādē Made in Kaliningrad. Kaļiņingradas laikmetīgā māksla eksponēti mūsdienu krievu un ārzemju mākslinieku darbi, kas tapuši dažādu ROSIZO Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra Baltijas filiāles projektu ietvaros un kurus tematiski un kontekstuāli apvieno Kaļiņingrada. Projekts ļauj ārvalstu skatītājam saprast un sajust vidi un cilvēkus, kurus atspoguļo mūsdienu mākslinieks, vēršoties pie aktuālām un svarīgām problēmām un jautājumiem. Ar ko asociējas Kaļiņingrada – Krievijas anklāvs, kam nav kopējās robežas ar metropoli? Ko nozīmē ‘padomiskais’, ‘krieviskais’ un ‘nacionālais’? Kā ikdienas dzīvē izpaužas etniskā un dzimumu identitāte un kā sociālajā kontekstā izpaužas cilvēciskais un personiskais?

MEMORY BOX STARPTAUTUSKĀ LAIKEMTĪGĀS KERAMIKAS KONKURSA IZSTĀDE

Sagaidot Latvijas valsts simtgadi un ieskandinot II Latvijas starptautiskās keramikas biennāles pasākumus, Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs sadarbībā ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centru piedāvā skatītajiem starptautisku keramikas konkursa izstādi MEMORY BOX jeb „Atminu lāde”. Izstāde veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931-2013) piemiņai, kas savā radošajā darbā vairākkārt veidoja atmiņu lādes, tajās iemūžinot savas atmiņas par vietām un sastaptajiem cilvēkiem.