Arhīvs

Haralds Jegodzienskis

Manu jautājumu ceļš Kādu idejisko pozīciju es ieņemu un kādu māksliniecisko uzskatu izvēlos, lai to paskaidrotu? Vai mākslinieciska izpausme ir piemērots medijs, lai komunicētu ar saviem līdzcilvēkiem? Kas spēj paust vēstījumu un kādēļ tas vēlas tikt komunicēts? Vai es vēlos modināt izjūtas vai uzrunāt garu, vai varbūt abus? Ja man mākslinieciski jāizpaužas, kas ir šis “es”, kas vēlas par sevi pavēstīt? Kur atrodami individuālo “sarkano pavedienu” gali, kas atspoguļo manus īstenos mērķus – attēlu un informācijas plūdu laikā?  

Krāsas

Zaļais – mežs aiz loga, zilais – jūras bezgalīgā dažādība, oranžs – saule vasaras debesīs, brūns, pelēks, melns – uzarta zeme un ceļš zem kūstoša sniega, sarkans – rozes mūsu dārzos. Krāsas manos darbos no Latvijas dabas krāšņuma. Šķiedras darbus veidoju, kociņus krāsojot, tinot ar kaparu, līmējot, šujot, klājot kārtu virs kārtas, līdz darbs liekas gatavs. Digitālai apdrukai izmantoju savas fotogrāfijas. Sākotnēji reālās dažādos gadalaikos fotografētās fotogrāfijas apstrādes gaitā izveidotas kā izplūduši krāsu laukumi. Krāsa kā zibsnis, abstrakts laukums, vīzija. Maz baltās krāsas, bet baltajā, kurā ietilpst visas citas krāsas, dzīvoju šobrīd.

Jona Arnes Mogstada jaunākās gleznas: Ieskats laikmetīgajā diženumā?

Dialoga jēdziens var tikt interpretēts kā kaut kas atvērts, bezgalīgs, nenobeigts. Mihails Bahtins atzīmē, ka “…nav nedz pirmā, nedz pēdējā vārda, nedz arī robežu dialoga kontekstam (tas ietiecas bezgalīgajā pagātnē un bezgalīgajā nākotnē)”.1 Savās trīs jaunākajās gleznu sērijās Mogstads mēģina izzināt glezniecisko telpu, pievēršoties mākslas vēsturei, laikam un klātbūtnei. Viņš piedāvā dialogu, kura ietvaros kopš 20. gadsimta 80. gadiem meklē sevi kā mākslinieku, atskatoties mākslas vēsturē no agrās renesanses caur baroku un romantismu līdz dadaismam, “aso malu” glezniecībai un abstraktajam ekspresionismam. Mogstads pēta dažādus leņķus un perspektīvas un izmanto dažādas gleznieciskās valodas, no drīzāk figurālas līdz abstraktai. Līdztekus mākslas vēsturei viņa gleznās saskatāmas atsauces uz mūziku, literatūru, dzeju, kino un popkultūru.

Rapsodija sievišķībai

Brīvā formā pasniegtais romantisms caur simboliem un priekšstatiem ir sava veida vēstījums par juteklisko un netveramo sievišķo valdzinājumu, kas ataino notiekošos procesus un ilgas pēc identitātes mūsdienu sabiedrībā. Kas un kādi mēs esam? Apzināta ir niansēta krāsu izvēle un sižets, tāpat kā rapsodijas dziedājums, nomaina viens otru ar dažādu raksturu un tēlojumu, akcentējot piedzīvotās sajūtas. Pieskāriens audeklam, kas maina izpratni par lietām, mijiedarbība starp krāsām, kas rada brīnumu. Izdzīvot dzīves notikumus un sajūtas - gleznojot. Dotā iespēja caur radošo darbību transformēt notikumus palīdz sekot tam, kam tu tici, un tam, kas tev rada gandarījumu.

Made in Kaliningrad

Izstādē Made in Kaliningrad. Kaļiņingradas laikmetīgā māksla eksponēti mūsdienu krievu un ārzemju mākslinieku darbi, kas tapuši dažādu ROSIZO Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra Baltijas filiāles projektu ietvaros un kurus tematiski un kontekstuāli apvieno Kaļiņingrada. Projekts ļauj ārvalstu skatītājam saprast un sajust vidi un cilvēkus, kurus atspoguļo mūsdienu mākslinieks, vēršoties pie aktuālām un svarīgām problēmām un jautājumiem. Ar ko asociējas Kaļiņingrada – Krievijas anklāvs, kam nav kopējās robežas ar metropoli? Ko nozīmē ‘padomiskais’, ‘krieviskais’ un ‘nacionālais’? Kā ikdienas dzīvē izpaužas etniskā un dzimumu identitāte un kā sociālajā kontekstā izpaužas cilvēciskais un personiskais?

MEMORY BOX STARPTAUTUSKĀ LAIKEMTĪGĀS KERAMIKAS KONKURSA IZSTĀDE

Sagaidot Latvijas valsts simtgadi un ieskandinot II Latvijas starptautiskās keramikas biennāles pasākumus, Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs sadarbībā ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centru piedāvā skatītajiem starptautisku keramikas konkursa izstādi MEMORY BOX jeb „Atminu lāde”. Izstāde veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931-2013) piemiņai, kas savā radošajā darbā vairākkārt veidoja atmiņu lādes, tajās iemūžinot savas atmiņas par vietām un sastaptajiem cilvēkiem.

Ilona Vilka Jūra, laiks, sapņi…

Fotogrāfija aizrauj, fotogrāfija sagrābj, fotogrāfija ļauj iegrimt atmiņās par mirkļa fiksēto, fotogrāfija uzmundrina. Ilonu Vilku saista jūras fotografēšana. Kā nopietnu aizraušanās sākumu var minēt 2010. gadu. Jau 2015. gadā Jāņa sētā tika atklāta mākslinieces pirmā fotoizstāde „Jūra”. Pēc tam šādas izstādes tiek rīkotas regulāri ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Tiek izveidots jūras foto atklātņu komplekts, tiek izdoti vairāki albumi, mazie kabatas kalendāri 2016. un 2017. gadam. Ilonas daudzpusību paspilgtina vēl viena aizraušanās, māksliniece raksta arī dzeju, un 2015. gadā viņa debitē literatūrā ar dzejas grāmatu „Laiks un rozā sapņi”.

Ričardas Garbačiauskas MANAS TERITORIJAS

Šo izstādi veido mani jaunākie darbi, kuros parādās nozīmīgs mākslinieciskās izteiksmes aspekts, kurš ir klātesošs gan mūzikā, gan tēlotājmākslā, proti, korelācija starp telpu (gleznas laukumu) un triepienu (kā objektu). Šī korelācija veido ritmu, kurš savukārt nosaka triepienu (jeb objektu) atkārtošanos, kuru var salīdzināt ar garām un īsām mūzikas notīm. Tāpēc ritms, kas ir pilnīgi visur, ir neaizstājams mūsu kosmiskās apkārtnes, mūsu mikro un makro pasaules pastāvēšanas priekšnoteikums. Šis redzējums veido fundamentālu pieeju manu darbu konstruēšanai, kas ļauj man runāt ārkārtīgi vispārinātu, minimizētu, ‘primitīvu’ formu un apveidu valodā. Tie ir kā arhaiskas zīmes – nesenās pasaules figūru apveidi, kas ir anonīmi, taču atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Gleznas emocionālās un estētiskās noskaņas radīšanā gandrīz tikpat liela nozīme ir arī tās krāsu gammai. Ričardas Garbačiauskas

UNA GURA PUMPUNELLA

PUMPUNELLA ir projekts, ar kuru māksliniece Una Gura svin savu dzīves jubileju un pilnvērtīgu atgriešanos keramikā. Projekta nosaukums radies, pateicoties mākslinieces iesaukai Unella, ko viņa ieguvusi Daugavpils Māla mākslas centra kolektīvā, un nosacītām “pumpām”, kas rotā Unas Guras radīto abstrakto keramikas objektu virsmas. Māksliniece atzīst, ka gatavošanās izstādei, radot lielformāta keramikas darbus, atgādināja viņai studiju gadus Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, kur Una strādāja pie sava diplomdarba, veidojot lielizmēra traukus. Arī tagad, tāpat kā toreiz, šis darba process mākslinieci reizē gan kaitināja, gan arī aizrāva: “Sākt strādāt reizēm ir grūti, bet tad, kad esi iestrādājies, vairs nevari atrauties no māla. Ideja dzen ideju!”

SILVIJA ŠMIDKENA VĒL ARVIEN…

Silvija Šmidkena dzimusi 1935. gadā Rīgā. 1954  gadā viņa absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu. 1960. gadā māksliniece absolvēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju, kā arī tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā. Ilgus gadus Silvija Šmidkena aktīvi darbojās Mākslinieku savienības valdē, vadot keramikas sekciju, piedalījās Kultūra ministrijas ekspertu komisijā, dažādās mākslas padomēs un izstāžu noformēšanā.