DIVI ŠAGĀLI
Vērts pieminēt, ka izstādes, kas pārstāv dialogu starp dažādiem māksliniekiem, kuri dzīvo dažādās vidēs un dažādos laikos, piesaista manāmu kultūras patērētāju uzmanību. Šis dialogs ir kā jauna apgaismība, tas ļauj palūkoties no cita skatupunkta uz mūsu pašu pieredzi, kuru mēs šķietami labi pazīstam. Šādu jaunu uztveri un citādu laiktelpas dimensiju rada Marka Šagāla (1887-1985) un lietuviešu mākslinieka Jona Daniļauska (dz. 1950) glezniecības izstāde Divi Šagāli.
Šagāla daiļrade apbur ar brīvu līniju un krāsu spēli, kas paver iespēju brīvi lasīt mākslinieka pausto vēstījumu, kā arī to oriģināli interpretēt. Šo atvērtību interpretācijai[1] nosaka mākslinieka neatkārtojamais rokraksts, kas attīstīts daudzu gadu garumā un par ko liecina viņa biogrāfija: teju 100 sava mūža gadu garumā Šagāls radīja tūkstošiem iespaidīgu mākslas darbu: gleznas, litogrāfijas, gravīras, teātra kostīmus un dekorācijas, milzu vitrāžas[2]. Kopš savas mākslinieka karjeras pirmsākumiem Šagāls meklēja pats savu, neatkārtojamu rokrakstu, attīstot vieglu, spontānu, muzikālu, melanholisku skicēšanas veidu, kurš veidoja viņa noslēpumaino sižetu noslēpumainās nozīmes[3]. Šagāla darbi ir bagātas iztēles un atmiņas kartogrāfija, kas rosina sirreālas asociācijas[4]. Taču, atbrīvojies no sirreālistu, kubistu un ekspresionistu ietekmes, mākslinieks radīja unikālu[5], neatkarīgu mākslas stilu, tematiski saistītu ar slāvu tautas mākslu un ebreju reliģiju, kurā piesātinātas un bieži pretrunīgas krāsas rada apburošas kompozīcijas iespaidu[6]. Autora radītos ikoniskos sižetus iezīmē Vitebskas arhitektūras motīvi, debesīs lidojoši dīvaini zvēri un cilvēki; tas viss demonstrē Šagāla daiļrades neierobežoto dabu, tās atvērtību interpretācijām un asociācijām[7].
Šagāla iespaidīgais radošais mantojums, kurš tiks izstādīts Daugavpilī, ir Bībeles motīvu caurvīts. Jāpiebilst, ka, strādājot pie Bībeles ilustrācijām 20. gadsimta 30. gados, mākslinieks apmeklēja Svēto zemi. Neizdzēšamie iespaidi par Sīriju, Palestīnu un Ēģipti noteica viņa ilggadējo nodošanos Bībeles sižetiem un senās ebreju pasaules motīviem[8]. Pats mākslinieks ir teicis: „Bībele mani apbūrusi kopš agras jaunības […]; man allaž ir šķitis un šķiet vēl arvien, ka tā ir visu laiku lielākais poēzijas avots.” [9] Kaut arī dzejas un glezniecības teksti runā ar skatītāju dažādās valodās, Šagāla personiskās attiecības ar Bībeles tekstu parāda, ka kopsaucējs (t.i., kultūras vēsturē sakņotie naratīvi) joprojām spēj ietekmēt mūsdienu skatītāju[10]. Šajā gadījumā gleznu var skatīt kā filozofiju: cilvēkdarbības veidu, kas ne vien paver jaunus domāšanas modeļus, bet arī iedrošina dzīves definēšanu.
Līdzīgi Šagālam pasaules koordinātas tiek definētas arī Daniļauska glezniecībā. Kaut arī mākslinieka darbi dzimst spontāni, attēlotā ciema ļaužu ikdienas dzīve mulsina skatītāju (te nav dižu kultūras naratīvu)[11]. Kaut arī Daniļauska darbos bieži figurē eņģelis, pretstatā Šagālam mākslinieks nepauž reliģiskus naratīvus. Viņa eņģeļi līdzinās cilvēkiem un veic cilvēka dzīves ikdienišķos rituālus[12].
Vēl viens bieži sastopams motīvs Daniļauska darbos ir saistīts ar biškopja darba ritumu. Tas atsauc atmiņā cita svinīgo ikdienas dzīvi. Mākslinieks atklāti atzīst, ka ciema dzīves novērojumi un pieraksti ļauj viņam pārņemt savā īpašumā cita dzīvi un padarīt to svinīgāku. Tādējādi, nodrošinot saikni starp sevi un dzimto ciemu, viņš rada nostaļģijas sajūtu. Šķiet, ka gleznošana palīdz paust ilgas pēc ikdienības, cilvēciska tuvuma, cieņas pret vismazākajiem[13]. Poētiskās attiecības starp cilvēkiem, viņu nodarbēm un radītajām lietām parādās kā pagātnes vērtība, kas ir jālolo un jānodod nākotnes paaudzēm. Ikdienišķie priekšmeti Daniļauska glezniecībā kļūst ļoti poētiski: sēta, kurā atgriežamies, vīteņaugiem apaugušās mājas sienas vai akas vindas čīkstoņa vasaras vakara klusumā[14]… Ilgas pēc primitīvas, taču patiesi mājīgas ciema civilizācijas, par kurām netieši runā mākslinieka poētiskā nostalģija, sagrauj cilvēka ikdienas dzīvi, paverot iespēju sajust esības nemākslotību, liekot mums atteikties no ekstravagantām sociālām lomām un atstājot tikai nemākslotas un cēlas cilvēciskas emocijas[15].
Daniļauska glezniecības vienkāršība un līdzība Šagāla daiļradei piesaista skatītāja uzmanību un liek tam atgriezties vēsturiskā pagātnē, kur tautas mākslas tēlus izmanto tie, kuri prot skatīties, nevis lasīt[16]. Tādējādi gleznas darbojas kā pagātnes laika spoguļi, un pati pagātne tiek uztverta kā mākslu inspirējošs elements. Tā stimulē nemākslotu cilvēku realitātes unikālā dzejiskuma dzimšanu un attīstību.
PROF. DR. REMIGIJS VENCKUS
Mediju mākslinieks un kritiķis
[1] Skat. Eco, U. (2004). Atviras kūrinys. Forma ir neapibrėžtumas šiuolaikinėje poetikoje (Opera Aperta). Vilnius: Tyto alba (tulk. Tuliševskaitė, I).
[2] Skat. Andrijauskas, A. (2010). Chagallo spalvų magija. Logos, 63, 133 – 134.
[3] Turpat, 134.
[4] Skat. Карр-Гомм, С. (2003). Путеводитель в мире живописи. Москва: Издательский дом «Ниола 21-й век», 223.
[5] Skat. Bernard, et al. (2006). Meno istorija: nuo Viduramžių iki Šiuolaikinio meno (Histoire de l’Art de Moyen Age d nos jours). Vilnius: Alma Littera (tulk. Perkauskytė, L., Banionytė, S., Kryžanauskaitė, E. A., Lesevičius, M., Malinauskienė, V., Milienė, I.), 688.
[6] Bernhard, M., et al. (1998). Universalaus meno žodynas: nuo seniausių laikų iki dabarties (Universal Lexikon der Kunst: Von der Frūhzeit zur Moderne). Kaunas: Šviesa, 99 – 100 (tulk. O. Aleksa, J. Kunčinas, L. Veršulienė).
[7] Skat. Andrijauskas, A. (2010). Chagallo spalvų magija. Logos, 63, 134 – 135.
[8] Turpat, 137.
[9] M. Šagāla citāts Irinas Voronovas ievadā par mākslinieka daiļradi (2018): «С ранней юности я был очарован Библией, […] Мне всегда казалось и кажется до сих пор, что она является самым большим источником поэзии всех времен […]».
[10] Skat. Nastopka K. (2002). Reikšmių poetika. Vilnius: Baltos lankos. 176. Skat. arī Karpavičiūtė, L. (2013). Тrauminė atmintis Lietuvos žydų romanuose (Grigorijus Kanovičius, Icchokas Meras, Markas Zingeris): Mākslas maģistra darbs. Kauņa: Vitauta Dižā universitāte, 47.
[11] Skat. Lietuvos Aido galerija. http://www.lagalerija.lt/parodos.php?full=1&lang=&paroda=123 (skatīts 2009-05-06).
[12] Skat. Venckus, R. (2010). Tarp Angelo ir žmogaus: J. Daniliausko kūrybos recenzija.
[13] Venckus, R (2012). Jonas Daniliauskas: tapyba. Vilnius: Všį Artkomas, 8-14, 208, 270-276.
[14] Turpat. Skat. arī Apie Joną Daniliauską. Fruktus Artis. http://www.fructusartis.lt/goods/cat,3001/sub,3014/gid,65/Jonas-Daniliauskas-1950/LIETUS/ (skatīts 2009-05-06).
[15] Venckus, R. (2012). Jonas Daniliauskas: tapyba. Vilnius: Všį Artkomas, 8-14, 208, 270-276.
[16] Skat. Gombrich, E. H. (2000). Dailė ir iliuzija (Art & Illusion). Vilnius: Alma Littera (tulk. Antanavičiūtė, R.), 286.
