Arhīvs

„VĀRTI UZ KURZEMI”

Vārti uz Kurzemi (2014. gada KURZEMES MĀKSLAS UN DZEJAS DIENU CEĻOJOŠĀ IZSTĀDE) Viena no Kurzemei raksturīgām tradīcijām ir rīkot Kurzemes Mākslas dienas katru otro gadu nu jau desmito reizi (kopš 1999. g.). To ikreiz organizē kāda no lielākajām Kurzemes pilsētām. Šogad Tukumā mākslinieki apvienoja savus spēkus ar literātiem un izveidoja kopīgus mākslas un dzejas svētkus. Mākslinieki radīja atsevišķus mākslas darbus, kur sapludināja dzeju un mākslu vienotā sintēzē (Videofilma “Pretī”, dzejnieku veltījumi mākslas darbiem „Izstādes lasījumi” u.c.). Svētku mērķis bija parādīt Kurzemes mākslinieku un literātu jaunākos sasniegumus, kopīgi analizēt procesus un izvirzīt turpmākos mērķus. Tika izveidota izstāde „Vārti uz Kurzemi”, kura parādīja mākslinieku darbus gan no pilsētām (Liepājas, Ventspils, Kuldīgas, Saldus, Talsiem, Tukuma, Kandavas, Aizputes), gan no Jūrmalciemiem (Saunaga, Vaides, Kolkas, Kaltenes), gan no citām Kurzemes vietām.  Tā apkopoja visdažādākos mākslas veidus un atšķirīgas mākslinieku paaudzes, parādot mākslas virzību, kas aktuāla šajā Latvijas reģionā. Īpaša kolekcija no šīs izstādes tika izveidota, lai 2015. gada februārī to prezentētu Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Tā sniegs nelielu ieskatu mākslas procesos, kurus iedvesmo mākslinieki, kas savu iedvesmu rod Kurzemē.

“LATVIJAS AINAVA”

  Latvijas ainava   Šī izstāde ir tapusi unikālā starpdisciplinārā pētījumā par Latvijas laikmetīgo ainavu apvienojoties pieciem Latvijas fotogrāfiem (Arnis Balčus, Reinis Hofmanis, Alnis Stakle, Iveta Vaivode un Ilze Vanaga) un pieciem zinātniekiem (Sergejs Kruks, Klāvs Sedlenieks, Kārlis Vērpe, Laine Kristberga un Ivars Austers). Kopš 2013. gada, sadarbojoties pāros (zinātnieks/fotogrāfs), ir tapušas piecas fotogrāfiju sērijas un pieci raksti, kas saturiski ir savstarpēji saistīti, izvēršot vēstījumu par vienu tēmu fotogrāfiskā naratīvā un tekstā. Izstādes virstēma ir ainava, kas ir virsma kontemplatīvam skatienam, skatuve īpatnam vai ikdienišķam notikumam, kā arī, protams, katalizators indivīda tapšanai par to, kas viņš kļūst kādas konkrētas ainavas ieskauts. Lielākajai mūsdienu sabiedrības daļai ainavas vērošana klātienē vai attēlpastarpināti ir ikdienišķs un arī gana ierasts process, īsinot laiku pie sabiedriskā transporta loga, pētot digitālo un drukāto mediju saturu, veroties pa savas guļamistabas logu u.tml. Tomēr cilvēks nevar un nekad nav varējis iegūt dabiskas ainavas pieredzi. Pat no civilizācijas nošķirti dabas parki un tuksnesīgi saulrieti jūrmalā vienmēr izskatīsies pēc atklātnītēm vai kaut kur medijos vai reklāmstāstos redzētiem sižetiem, kas vienmēr nesīs kādu kultūriekodētu jēgu. Mūsu izpratne par redzēto ainavu vienmēr ir psiholoģiski un/vai sociāli konstruēta, kas vairumā gadījumu nosaka arī mūsu priekšstatus, sajūtas un ideoloģijas par ainavas gleznaino un sublīmo pamatelementu iedabu.

“TELEVĪZIJA. MĒS ESAM SAVĒJIE.”

TELEVĪZIJA. MĒS ESAM SAVĒJIE.   Tas sākās 1954. gadā kā ziņkārīgs piedzīvojums - modīgs un neparasts. Nu jau vairāk nekā pusgadsimtu esam kopā. Cauri sarežģītiem apspiestības laikiem un tik daudzveidīgiem neatkarības gadiem līdz pat šodienai. Mēs esam kopā. Mūsu vērtības ir ATBILDĪBA, IZCILĪBA, NEATKARĪBA. Mūsu vīzija - būt atbildīgam, neatkarīgam un izcilam uzņēmumam, kurš IEDVESMO, INFORMĒ, IZGLĪTO un IZKLAIDĒ savu skatītāju visā Latvijā. Mēs - cauri bezcerībai, cerībai, cauri spītībai un Atmodai. Cauri brīvības mācībām, ļauniem murgiem un sāpēm, klūpot un ceļoties, lai vienmēr ietu tālāk. Mūsu televīzija rāda būtisko, liek domāt un ir ar jums. Mēs esam savējie. Jūsu Latvijas Televīzija Foto darbu autors Valts Kleins: “LTV ir stāsti par dzīvi, kuru dzīvojam un kurā meklējam uzticamus orientierus atbildei par to, kas mēs esam. Šo stāstu vērtību un ticamību veido cilvēki-personības ar plašu redzesloku, būdami brīvi no vienīgās patiesības meklējumiem. Skatoties un ieklausoties viņos mēs atklājam pasaules daudzveidību, kuras attīstībai nepieciešams ikviens viedoklis. Arī Tavējais."

ČETRAS IZSTĀDES – Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Paula Zariņa un Marta Zariņa-Ģelze (1987-2014)

"ČETRAS IZSTĀDES" Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Paula Zariņa un Marta Zariņa-Ģelze (1987-2014) Projektu ČETRAS IZSTĀDES veido četras atsevišķas personālizstādes. Mākslinieku biogrāfijas nepārprotami ir saistītas, jo viņi ir ģimenes locekļi, bet vienlaikus viņi ir pilnīgi patstāvīgi savos radošajos meklējumos. Tas arī uzskatāms par projekta lielāko izaicinājumu - gan ekspozīcijās, gan interpretācijās turēties drošā attāluma no ģimenes sentimenta, no Zariņu dzimtas sentimenta un pievērsties tikai mākslai. Vijas Zariņas "Portreti", Kaspara Zariņa "Simptomi", Paulas Zariņas "Apziņas" un Martas Zariņas-Ģelzes "Asaru kolekcija" ir patstāvīgi veidotas personālizstādes, katra ar savu, autora izvirzītu radošo uzdevumu un stāstu. Rīkot ČETRAS IZSTĀDES Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, neliekoties zinis par Marka Rotko mākslu, likās nepareizi. Tāpēc katras izstādes apraksts sākas ar kādu Markam Rotko veltītu citātu. Tomēr uzreiz jāsaka: izstāde nebūt necenšas savienot četrus māksliniekus ar Marku Rotko, tās uzdevums nav pierādīt neesošas ietekmes. Mākslas mērķi katram ČETRU IZSTĀŽU autoram ir savi un individuāli, taču mākslu var apspriest salīdzinājumā un kontekstos. Nevis paņēmieni, tēmas un stili, bet mākslas metafizika jeb tās gars ir teritorija, kura mākslai ir kopīga neatkarīgi no autora individuālajiem mērķiem. Šajā teritorijā veidojas pārsteidzoši saskares punkti, kurus skatītājiem parāda ČETRAS IZSTĀDES.

JURIJS DOJČS “BEIDZAMAIS FOLIO”

JURIJS DOJČS BEIDZAMAIS FOLIO   Nekādas svešzemju debesis mani nepasargāja, neviena svešinieka spārns neaizsedza manu seju. Es atrodos te kā liecinieks kopējam liktenim, kā izdzīvotājs tajā laikā, tajā vietā. Anna Ahmatova / Rekviēms 1935 – 1940. Jurijs Dojčs (Yuri Dojc) par savu izstādi: 1997. gada janvārī sava tēva bērēs es sastapu brīnišķīgu sievieti - Vajnorska kundzi. Viņa bija viena no tām tūkstoš vai vairāk meitenēm, kas 1942. gada sākumā iekāpa pirmajā vilcienā uz Aušvicu.  Tur viņa sabija trīs gadus un zaudēja pilnīgi visu ģimeni, izņemot brāli. Viņa man pastāstīja, ka ik dienu apmeklē mājās tos, kas tāpat kā viņa ir izdzīvojuši. Es palūdzu, vai varu viņu pavadīt šajās ikdienas gaitās. Viņa piekrita. Un tā es sāku fotografēt šos cilvēkus un pasauli, kurā tie dzīvoja. JURIJA DOJČA 30 BEIDZAMIE FOLIO

Riho Tomra “No diega līdz mākslai”

Riho Tomra (Igaunija) “No diega līdz mākslai” Pagājušā gadsimta beigās vācu mežģīņu adīšanā radās jauns virziens. Agrāk lietoto Tiroles un Bavārijas tautas tradīcijās sakņoto motīvu atkārtojumu vietā jaunā mode pieprasīja sarežģītākus rakstus. Par jaunās tehnikas kulmināciju uzskatāms dižā mežģīņu adīšanas meistara Herberta Riharda Nīblinga (Herbert Richard Niebling, 20.12.1903. - 15.05.1966.) radošais sniegums. Jau agrā jaunībā viņš iemācījās adīt un ar to nodarbojās visu dzīvi, attīstot savu tehniku līdz pilnībai. Ja tradicionālos rakstus adīja pēc atmiņas, tad šos sarežģītos musturus vajadzēja pierakstīt. Tādējādi Nīblinga raksti tika publicēti un popularizēti žurnālos, un amatieru adītāji sāka tos kopēt. Ap 1930. gadam meistars bija izveidojis vispārzināmu simbolu kopu, kas bija populāri un visiem pieejami. Pēc 2. Pasaules kara beigām viņš turpināja radīt adījumu rakstus, iedvesmojoties no sava dārza ziedu formām un struktūrām, kā arī no neparastiem augiem, kurus viņš bija savācis savos ceļojumos. Viņa paša adījumi aizgājuši mūžībā kopā ar viņu, taču simtiem viņa izstrādāto fantastisko rakstu iepriecina cilvēkus vēl šodien. Lielā Meistara 111. jubilejai tiek veltīta Rotko centrā rādītā igauņu mākslinieka Riho Tomras izstāde.

ALEKSANDRA ŠĻAHOVA “PĀREJAS”

ALEKSANDRA ŠĻAHOVA "PĀREJAS" Māksliniece un mākslas pedagoģe Aleksandra Šļahova ir personība, kas ar saviem darbiem, savu uzmanību, skaidrumu un gaišumu uzrunā ikvienu, aicinot sarunai un kopējam darbam. Spēka un smalkuma auklētos darbus, kuri radīti akvareļglezniecībā, ieskauj dekoratīvas, stilizētas un dabai pietuvinātas studijas. Akvareļos dominē Aleksandrai raksturīga krāsu tīrība, to kontrasts un harmonija, kas no idejas līdz rezultātam materiālā izlolots skrupulozi un pēctecīgi. Autore tver dabā un dzīvē kopumā vienkāršo, saskatot un transformējot tā vērtīgākās šķautnes, un atspoguļo uztverto formu mūsu skatieniem īpašā pietuvinājumā. Virkne darbu ir radīti noskaņas stilistikā, paužot savu personīgo attieksmi, jūtas, uzmanību par notiekošo, kas iekļaujas katrā no akvareļa slāņiem, veidojot kompozīciju sižetisko stāstu. Katrā darbā neizpaliek īpaša un uzreiz netverama filozofija. Mākslinieces akvareļi ir simboliski un reizē lakoniski magnēti, tie pievelk mūs visus un katru atsevišķi, saklausot, saredzot darba dziļumu un vienreizību.

Anita Nikuļceva “Četri gadalaiki”

Anita Nikuļceva Četri gadalaiki   Anita Nikuļceva Rīgas Arhitektūras un dizaina koledžā studējusi interjera dizainu, Daugavpils Universitātē ieguvusi bakalaura grādu datordizainā un maģistra grādu mākslā. Māksliniece regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārpus tās. Savos grafikas darbos Anita ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem, galvenokārt ar krāsu un formu, cenšas parādīt dažādos sapratnes līmeņus par lietām, procesiem un parādībām. Ciklā ČETRI GADALAIKI – divpadsmit grafikas darbos, katrs no kuriem atbilst vienam gada mēnesim – ir atspoguļota dabas noslēpuma apjausma, cilvēkam vērojot nepārtrauktu dabas ritumu. Šiem A. Nikuļcevas darbiem par iedvesmas avotu kalpo japāņu haikas ar apjomīgu filosofisko vēstījumu, kuras veido arī katra darba tēlu sistēmu, kā arī kompozicionālo un koloristisko risinājumu.

LNMM kolecijas izstāde “Boriss Bērziņš”

  Boriss Bērziņš – viens no redzamākajiem pārstāvjiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses kultūrainā. Mākslinieks dzimis 1930. gada 7. oktobrī Rīgā. No 1947. līdz 1952. gadam mācījies Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1952. līdz 1959. gadam – Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, ko beidza ar diplomdarbu ”Plostnieki”  Eduarda Kalniņa vadībā. No  1955. gada piedalījās izstādēs, no 1961. gada bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Jau 1963. gadā Bērziņš sāk strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā – vispirms par pasniedzēju vakara sagatavošanas kursos, vēlāk – Glezniecības katedrā. Pēc Eduarda Kalniņa nāves 1988. gadā pārņēmis un vadījis PSRS Mākslas akadēmijas Glezniecības radošo darbnīcu Rīgā un allaž sekojis savu audzēkņu mākslas gaitām. Viņa darbnīca vienmēr bijusi atvērta radošām sarunām par mākslu, arī tad, kad veselības problēmas liedza pašam piedalīties notikumos. Māksliniekam bez profesora grāda Mākslas Akadēmijā bijuši piešķirti nozīmīgi apbalvojumi un tituli gan Latvijā, gan ārvalstīs. 1979. gadā bija liels notikums, kad viņš tika apbalvots ar 2. prēmiju Klīvlendas 4. starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsboro, Anglijā, bet 1983.gadā turpat notiekošajā 6. biennālē – 3. prēmiju. Bērziņš  1994. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1997. gada – Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2000. gadā saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā.

Vaidotas Janulis “ATMIŅU KRĀTUVES”

ATMIŅU KRĀTUVES   Atmiņa nav informācijas glabātuve par lietu formām, nedz arī nemainīgu priekšstatu krātuve mūsu apziņā. Tā ir informācijas vākšanas, fiksēšanas un saglabāšanas forma. Mūsdienu sabiedrībā mākslas disciplīnu robežas sāk saplūst un trūkst žanrisku formu un veidu jauno koncepciju izteikšanai. Jaunie izteiksmes līdzekļi un tehnoloģijas dod iespēju paātrināt jaunrades izpausmes procesus un, vienlaicīgi, gan mudina meklēt jaunas mākslas telpas, gan ar citādu skatienu paraudzīties uz dažādām parādībām. Mākslinieki izmēģina literatūru, prozu, miksē dažādas mākslas formas. Šķiet, ka iesīkstējušām mākslas formām ir lemts mainīties, un tās to arī dara; tās izzūd, atjaunojas un integrējas. Ir sagatavots radošais pamats tam, lai rastos mākslas konceptuālās formas.