Pierobežas piezīmes. Par Latgales reģiona mākslinieku konkursizstādi Rotko muzejā
Latgales reģiona mākslinieku ikgadējā konkursizstāde Rotko muzejā šogad risina tēmu “Pierobeža”, pulcējot dažādu paaudžu un mediju autorus, kuru dzīve un radošais ceļš ir saistīts ar Latgali. Aivara Baranovska un Tatjanas Černovas kuratoriālajā sadarbībā veidotais projekts ir apskatāms līdz 24. maijam. Izstādes noslēgumam tuvojoties, publicējam mākslas zinātnieces Evijas Vasilevskas pārdomas par tās tematiskajiem un vizuālajiem akcentiem.
2013. gadā, pirmo reizi verot toreizējā Daugavpils Marka Rotko mākslas centra durvis apmeklētājiem, tika atklāta arī pirmā Latgales reģiona mākslinieku darbu izstāde “Untitled No. 2013 – Mākslas dienas 2013”. Tā pirms vairāk nekā desmit gadiem aizsākās noturīga un piepildīta tradīcija pulcēt Marka Rotko paspārnē Latgales radošās personības. “Aicinām visus reģiona māksliniekus iesaistīties šīs izstādes veidošanā,” deklarēja uzsaukums. Vienlaicīgi pirmā izstāde bija sasaistes elements ar Latvijā kādreiz tik populāro Mākslas dienu aktivitātēm. Izveidojās arī tradīcija katrai izstādei dot vadmotīvu – tēmu, par kuru domājot, mākslinieki varētu realizēt savas radošās idejas dažādos materiālos un izpausmēs. Taču temats nekad nav bijis ierobežojums – tikai moto, kas izskan, pamudina, ierosina.
Tēmu amplitūda ir bijusi plaša. Filozofiskai apcerei virzīja “Vēlēšanās”, “Legalizētās fantāzijas“, “Tukšuma un klusuma formas” un “Nav izņēmums”. Citkārt tēmas saistījās ar konkrētām personībām. “Iekšpus ārpus/Inside Out” ietvēra atsauci uz Kristofera Rotko grāmatu par savu tēvu, savukārt “Klaunāde” bija veltījums Daugavpilī dzimušajam klaunam Koko, īstajā vārdā Nikolajam Poļakovam (1900–1974). Krasi mainoties politiskajai situācijai pasaulē, tēmās ieskanējās arī kara atbalsis (“Lielgabalu klusumā”).
2026. gada tēmas pieteikums vistiešāk skar gan Latgales reģionu, gan pārējo pasauli, paredzot robežas un pierobežas jēdziena aktualizāciju. Lai gan terminu “robeža” esam ieraduši virspusēji skatīt kā nosacītu līniju starp divām teritorijām, to varam interpretēt ļoti plaši. Robeža kā vēsturisks veidojums, upes kā robežu veidojošas joslas, robeža starp realitāti un ilūziju, personīgā robeža un pierobeža, mākslas robežas un robežas mākslā, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu robežas. Visu šo jēdzienu satvarā būs arī pierobeža kā savdabīgs starpstāvoklis vai robežšķirtne.
2026. gadā, uzaicinot māksliniekus piedalīties izstādē, izskan apliecinājums, ka dalībnieku loks ir paplašinājies. Izstādē piedalās ne tikai reģiona mākslinieki, bet arī tie, kuru darbi ir tapuši, autoriem iedvesmu smeļoties Latgalē – dzīvojot, strādājot vai vienkārši ciemojoties. Tas neapšaubāmi bagātina izstādes saturu un ļauj skatītājam pieredzēt niansēm bagātāku izjūtu gammu.
Šogad izstādē piedalās vairāk nekā 60 dalībnieku. Līdzās tradicionāliem stājmākslas darbiem – gleznām un grafikām – apskatāmas arī instalācijas, tēlniecības objekti, tekstildarbi, keramika, fotogrāfijas un darbi, kuru uztverei nepieciešama ne tikai redze, bet arī citas maņas.
Ekspozīcija ir veidota kā savdabīga telpiski noteikta vide, kurā ienākuši, apstājamies pie robežakmens (Terēze Juškus, “Dižais dižakmens”, sublimācijas druka uz auduma, 2024) – liela veidojuma, kurš raisa vīzijas par senvēstures akmeņu krāvumiem un to nozīmi. Objektu papildina nelieli attēli, kuru jēgu uztveram, tikai rūpīgi izpētot un gūstot atskārsmi par cilvēka klātbūtni laikā un telpā.
Neskatoties uz šodienas politiskajām peripetijām, ekspozīcija virza uz kontemplāciju. Kas ir “Prūsijas zilais” Andra Kaļiņina gleznā (“Prūsijas zilais Nr. 1”, audekls, eļļa, 2025) un kāds tam ir sakars ar vēsturi? Kāpēc aušanas šķiets Ingūnas Levšas gobelēnā (“Šķiets”, gobelēns, 2025) ir tik drūmās krāsās? Kāpēc pārejas sargs Alinas Petkūnes gleznā (“Pārejas sargs”, audekls, eļļa, 2025) īsti nelīdzinās ne cilvēkam, ne zvēram, drīzāk kādai mītiskai neviendabīgai būtnei? Un vai patiešām gandrīz melnā Ilzes Griezānes radītā ainava (“Tumsa tevi aptver”, audekls, eļļa, 2026) ar mazām cerību uguntiņām var asociēties tikai ar kara tumsu?
Vienlaikus citās tēmas interpretācijās vizuāli izbaudām glezniecisko virsmu un mākslinieciskās kvalitātes bez papildu noslogojuma (Nataļja Marinoha, “Svētki”, autortehnika, 2025; Uldis Čamans, “Piesardzība”, audekls, eļļa, 2025).
Tikmēr viena no skaudrākajām kompozīcijām, kas atklāj Latgales pierobežas skarbo realitāti, ir Vitas Ekstas fotosērija “Bēres Slobodā” (sudraba želatīna fotogrāfijas, 2011–2025). Šo (pie)robežu apstaigājot, varam veikt iedomu ceļojumu pa dzimtas mājām (Mairita Folkmane, “Trauslais siltums”, porcelāns, vilna, koks, 2026; Jurika Bakāne, “Padomju mantojums”, audekls, eļļa, 2024), radīt netīkamu iedomu galdu ienaidniekiem (Kristīne Nicmane, “Pie viena galda nesēdēsim”, virpots, liets porcelāns, 2026), ietīties austā linaudumā kā mātes klēpī (Annele Slišāne, “Pazudusī (jeb Ietīties babas vylnas lokotā)”, adījums, 2026) un izbaudīt diennakts dažādos stāvokļus (Agnese Leikuse, Agnese Birzenberga-Muižniece, “Zūdoši nezūdošais”, foto un dzejas video, 2025). Pastaigu pavasara sezonas “Pierobežā” noslēdz monumentāls tekstildarbs, kuru radījusi māksliniece Aija Bley Cimiņa (“Sargātāja”, tekstilaplikācija, 2025), – draudīgs, mūsdienīgs karotājas tēls, kurš suģestē un biedē kā senlaiku matriarhāta totēms.
Pastaigu varam noslēgt arī ar Marka Rotko vārdiem: “Dažādu nokrāsu gaisma un ēnas, kā arī kontrasti starp tām, izraisa noskaņu, vēl pirms ir izteikts vārds vai izdarīta darbība. (..) Noskaņojums vai garastāvoklis gleznā ienes cilvēcību. Mākslas darbs paceļas virs cilvēcības robežām un sasniedz mītisko realitāti, jo garastāvoklis (kā subjektīvais faktors) apvienojas ar gaismas pasauli (kā objektīvo faktoru)”.
Evija Vasilevska, Mg. art.
Publicitātes attēls: Pierobeža. Izstādes skats (foto: Santa Suhanova)
