Arhīvs

Pīters Grifins “Es tikai sekoju tiem, kas iet pirms manis”

Pīters Grifins Es tikai sekoju tiem, kas iet pirms manis   Par stilu:  „...vairums gleznu, kas redzamas šai izstādē, pieder laikam, kad es patiešām jutu, ka esmu atradis pats savu stilu, brieduma stilu, kas man vislabāk ļāva pētīt savas idejas.” Abstraktā vai figurālā: „Nav tā, ka gleznas kļūst absolūti abstraktas, tās atrodas telpā starp abstrakto un figurālo glezniecību – būtībā, ko es cenšos panākt, ir stāvoklis, kad ir forma, kas liecina par cilvēka klātbūtni, bet faktiski cilvēka figūras tur nav.” „Tajā pat laikā man nepatīk justies iekritušam stilistisko ierobežojumu slazdā. Es jūtu, ka esmu radījis zināmu vizuālo alfabētu, ko varu izmantot jebkurā veidā, kādu vien es izvēlos, un daudzas no šīm izvēlēm nāk caur gleznošanas procesu, kuru es patiešām varu attiecināt uz to, par ko rakstīja Matiss Džezā: „Gūsteknis? Māksliniekam nekad nevajag tādam būt: sevis paša gūsteknim, stila gūsteknim, reputācijas gūsteknim, panākumu gūsteknim utt.” Par ietekmi: „Būdams Karaliskās Mākslas koledžas pēdējā kursā, es ieguvu stipendiju, kas ļāva man divus gadus dzīvot un strādāt Romā, un tur visapkārt man bija iespēja redzēt tik ārkārtīgi lielu veidu dažādību kā uzgleznot cilvēka figūru. Tur bija piemēri no vairāk nekā divi tūkstoši gadus veciem cilvēka figūras atainojumiem etrusku mākslā līdz pat agrīnajām kristiešu mozaīkām, no vienkāršajiem romānikas tēlojumiem līdz cildenajām kvatročento gleznām ar Pjero della Frančesku (Piero della Francesca) un Fra Andželiko (Fra Angelico), kas tad tālāk ved caur Mikelandželo, Rafaela un Botičelli augsto renesansi līdz baroka sākumiem ar Karavadžo, un no turienes tieši uz 20. gadsimteni. Vēl viena ietekme, kuru es gan toreiz neapzinājos, bet kura nospēlēja galveno lomu manas vēlākās darbības attīstībā, nāca no daudzajiem romiešu skulptūras fragmentiem, kas tur bija visapkārt.”

Aleksandra Vasijeva kolekcija “20. gadsimta 60. gadu mode mākslā”

Aleksandra Vasijeva kolekcija 20. gadsimta 60. gadu mode mākslā   Pirmo reizi Daugavpilī izstādē „20. gadsimta 60. gadu mode mākslā” ir aplūkojama Aleksandra Vasiļjeva unikālu tērpu kolekcijas neliela daļa. A.Vasiļjevs – pasaulslavens scenogrāfs, interjeru dekorators, mākslas zinātnieks, modes vēsturnieks, populāru grāmatu un rakstu autors, izcils lektors, televīzijas raidījumu autors un vadītājs. Viņam pieder viena no vislielākajām privātajām vēsturisko tērpu kolekcijām pasaulē, kurā ir vairāk nekā 50 tūkstošu eksponātu, un tā aptver periodu no 18. gadsimta līdz pat mūsdienām. Tajā ir ne tikai apģērbi, bet arī apavi, aksesuāri, fotogrāfijas, gleznas. Kolekcija glabājas Parīzē un Lietuvā un pastāvīgi tiek papildināta gan ar dāvinājumiem, gan ar pirkumiem izsolēs un antikvāros veikalos.

Kristīna Hakslija

  Kristīna Hakslija STAROJUMS UN ATBLĀZMA   “Starojums ir eksplozijas atspulgs”. Marks Rotko “Es nezinu, uz ko bija vērsta mana darbošanās... Es varēju iztēloties iznākumu, iepriekš nezinot, kā tas izskatās ”. Edvards Korbets [Edward Corbett]. Māksliniece Kristīna Hakslija [Kristina Huxley] dzīvo un strādā Dublinā (Īrija). “Radiance and Afterglow” [Starojums un atspulgs] ir nosaukums, kas dots Kristīnas Hakslijas darbu sērijai, ko tā radījusi izstādei Daugavpils Marka Rotko Centrā. “Jutīgās gleznas”, kādas viņa rada jau kopš 2000. gada, tika gleznotas konkrēti Marka Rotko Centra kontekstā kopā ar jauno sēriju “In-Transit, Radiance and Afterglow” [Ceļā, starojums un atspulgs], lai ar šo audeklu starpniecību radītu vizuāli īslaicīgu telpu un vietu, kur apstāties. Kristīna Hakslija kā māksliniece pētī pārmaiņas, neredzamu procesu, izzinot tā redzamo un fizisko potenciālu. Viņu interesē cilvēka eksistences ātri gaistošās lietas, bieži vien tās, kuras mēs spējam sajust, taču nevaram redzēt, īpašu uzmanību pievēršot tam, kas izceļ mūsu ontoloģiskās esamības nedrošo daļu. Šajā izstādē viņas uzmanība pievērsta neievērojamām substancēm; siltumam, lūžņiem un putekļiem būtībā ir zema vērtība, un ir grūti tos izmērīt un ietilpināt; tie mīt mūsu esamības perifērijā. Tie ir kaut kas un nekas vienlaicīgi.

„LANDescape | CERAMIC LABORATORY”

STARPTAUTISKĀ KERAMIKAS MĀKSLAS SIMPOZIJA „LANDescape | CERAMIC LABORATORY” ATKLĀŠANAS IZSTĀDE, 12.08. – 15.09.2014. Jau otru reizi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs un biedrība „Daugavpils Māla Mākslas Centrs” pulcē keramiķus no dažādām pasaules valstīm, lai kopīgi veidotu radošo gaisotni mākslas tapšanai Starptautiskajā keramikas mākslas simpozijā „LANDescape”. „LANDescape” simpozija atklāšanas izstādei katrs dalībnieks ir atvedis līdzi savu vizītkarti – darbu, kas raksturo gan pašu mākslinieku, gan viņa pārstāvēto kultūru un reģionu. Šajā izstādē varam redzēt ne vien atšķirīgajās tehnikās, materiālos un žanros veidotos keramikas mākslas darbus, bet arī tajos iekodētās kultūrzīmes, kas raksturīgas dažādām tautām un kultūrām. Neatkarīgi no mākslinieka centieniem savaldīt materiālu, šķietami pakļaujot to savai gribai, autora rokām runā viņa kultūrvēsturiskā pieredze un etniskā identitāte, kas liek viņam radīt mītiskus tēlus vai filozofiski atturīgas, tīras formas, interpretēt savos darbos neizsmeļamos dabas motīvus vai rādīt gadsimtus senus meistaru pieredzes pieskārienus.

kim? SALONS

  kim? SALONS kim? Laikmetīgās mākslas centra augošas kolekcijas skate Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 15.jūlijs – 9. augusts, 2014 Dārgais draugs, Pēc vairāk nekā simts izstādēm, desmitiem pasākumu, dučiem publikāciju, kā arī krietni daudz sarunām ar ievērojamu skaitu mākslinieku, rakstnieku, kuratoru un filosofu vēršos pie Tevis – viena no viņiem, lai atsauktu atmiņā to reizi un notikumu, kura sakarā reiz tikāmies un turpinām tikties. Šī gada maijā ir mana 5. jubileja, un kā tāds prasīgs bērns es alkstu īpašas dāvanas. Vai nav īstais laiks no jauna atcerēties to, ko nemaz īsti nepazīstam un pārvērst to par pievilcīgu spēli? Nodoties nejaušībai kā izvēlei? Es ceru uz Tavu nedalītu interesi un to, ka jau šobrīd varu sākt gaidīt pēc noteikumiem nepieciešamo – vienu īpašu Tavu darbu, nosūtītu elektroniski, pa pastu vai nogādātu personīgi, lai to iekļautu paškūrētā darbu skatē - manā Salonā.

Dmitrijs Lavrentjevs “Uzlecošā Venēra”

  Dmitrijs Lavrentjevs Uzlecošā Venēra Dmitrija Lavrentjeva daiļrades evolūcija saistīta ar pirmsākumu meklējumiem. Jau paši agrīnie darbi izraisa sajūtu, ka mākslinieks tiecas radīt pats “savu” eposu. Viņa glezniecība iespiežas apziņā ar varenu un arvien pieaugošu spēku, turklāt savos nolūkos tā ir ļoti pastāvīga, konsekventa un vienkārša, tur viss ir Cilvēks ar savu jūtu un emociju pasauli. Viņa darbu tēlainība nāk no arhaiskajām Āfrikas skulptūrām, no indiāņu kultūras tradīcijām, tostarp no meksikāņu maskām. Lavrentjeva skulptūras nereti atgādina seno cilšu reliģijas artefaktus. Pievēršanās mītiem un primitīvajai mākslai nav nejaušība, jo tieši mīts ir tas, kas katrā parādībā izdala galveno un paceļ to līdz poētiskas metaforas augstumiem, bet primitīvisms provocē daudz asāku un tiešāku pārdzīvojumu. Daži tēli un formas, šķiet, izlauzušies no zemapziņas pasaules, personificējot dziļi apslēptās bailes, pieķeršanos, nerealizētās vēlmes. Labi pamanāma aizraušanās ar 20. gs. mākslas estētiskajām prioritātēm: Baski, Dibifē, dadaisms.

Larss Strands „AIZ HORIZONTA”

  Larss Strands ir zviedru izcelsmes norvēģu mākslinieks. Studējis Oslo Nacionālajā mākslas akadēmijā. Jau daudzus gadus Larss  pēta krāsas to ierobežotajā diapazonā. Kā saka pats mākslinieks, viņa darbiem raksturīga „polihromā monohromija”: no attāluma izskatīdamies vienkrāsaini, tuvplānā tie piedāvā milzumu toņkārtu, kā arī daudzveidīgi niansētu tekstūru un faktūru. Strādājot pie gleznas, mākslinieka radītā vienkāršība kļūst sarežģīta, un rezultāts – meditatīvs. Viņa darbos ir nemitīga atsauce uz horizontu uztveres asociatīvajā līmenī. Mākslinieka lielformāta darbos iemiesojas Ziemeļeiropas tautām raksturīgā pacietība, precizitāte un atturība, taču atturība šeit ir izaicinoša – tā rada spriedzi, rezonansi un apziņas vibrācijas ilūziju. Var domāt, ka Larsa Stranda darbi nav nekas vairāk par vienmuļi strīpotiem audekliem, taču to būtība ir suģestējoša. Ar naratīva trūkumu tie neuzbāzīgi uzrunā skatītāju: par nozīmīgāko kļūst tas, kas notiek vērotājā, nevis tas, kas tiek attēlots. L. Stranda darbi ir sava veida veltījums lēnai un mierīgai refleksijai par eksistenciālo plūdumu, kas aicina redzēt, pārdzīvot, piedzīvot un domāt.

Gaudeamus XVII Daugavpils 2014

PAMATKRĀSAS „PAMATKRĀSAS” ir Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas – mākslas akadēmiju rektoru darbu izstāde, kas tiek rīkota 17. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētku „GAUDEAMUS” ietvaros. Līdzīgi kā Baltijas valstu mākslas akadēmijas ir allaž pildījušas mākslas akumulatīvās un ģeneratīvās funkcijas, to rektori vienmēr bijuši spēcīgas mākslas pasaules lokomotīves, kuras ne vien izcēlās ar labām organizatoru spējām, bet arī harizmas pilnu talantu mākslas jomā. Izstādē aplūkojami triju rektoru – Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova, Igaunijas Mākslas akadēmijas rektores Signes Kivi un Viļņas Mākslas akadēmijas rektora Audra Klima – darbu izstāde, kura līdzīgi kā triju pamatkrāsu sinerģija spēj rādīt pilnīgu Baltijas laikmetīgās mākslas ainu.

Aleksandrs Karpovs “MĀKSLINIEKS UN CĪNĪTĀJS”

  Aleksandrs Karpovs dzimis 1953. gada 21. martā ASV Aijovas štatā. Viņa māte nāca no sabiedrībā pazīstama Jāņa Volonta dzimtas. J. Volonts 14 gadus bijis par Daugavpils pilsētas galvu un no 1938. līdz 1940. gadam bijis Latvijas labklājības ministrs. Aleksandra mātei Lūcijai Volontei brīnumainā kārtā laimējies izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju. 1946. gadā Lūcija Volonte nokļuva pārsūtīšanas nometnē Vācijā, kur apprecējās ar Anatoliju Karpovu un vēlāk emigrēja uz Ameriku. Karpovu ģimenei piedzima trīs dēli, taču deviņus gadus vēlāk tēvs pameta ģimeni, un visas rūpes par bērnu audzināšanu un uzturēšanu uzgūlās uz mātes pleciem. Mazajam Aleksandram tolaik bija vien divi gadi.

Jevgēnijs Šitovs. „VERBALIZĀCIJA:”. Tēlniecība, grafika, porcelāns.

  Jevgēnijs Šitovs. „Verbalizācija:”. Tēlniecība, grafika, porcelāns. Īpatnēja, fantastiska pasaule, kuras radītājs ir mākslinieks Jevgēnijs Šitovs, pārsteidz iztēli ar neapturamu fantāziju, attapību un karnevālam raksturīgu jautrību. Viņa tēli - savdabīgi hibrīdi, kuri sevī apvieno reālu un mītisku būtņu īpašības, - ir vienlaikus precīzi un arhetipiski. Tie it kā ar radošā impulsa spiedienu tiek izgrūsti no kādas tukšas burvju caurules. Caurule, kas ir neatņemams daudzu Šitova darbu elements, kā radoša tukšuma tvertne izaug par filozofisko simbolu un aizņem īpašu vietu autora mākslinieciskajā pasaulē. Virzībā no humoristiskās stihijas un ironijas uz absurdu un fantasmagorijām pamanāmas Gogoļa, Harmsa un Peļevina alūzijas. Nelielas bronzas figūras ir spējīgas mainīt rakursu, tādējādi pastāvot kā savdabīgi daudzdimensionāli transformeri. Iespēja tos pētīt no dažādiem skatupunktiem vairo groteska sajūtu.