Le moment supreme Manuela Šrēdera (Manuel Schroeder) fotogrāfijas

Bieži tikai ar neierastas perspektīvas un atlases starpniecību viņš ikdienišķo un sen pazīstamo parāda jaunā gaismā. Atmiņas un realitātes sajaukums sacenšas līdzsvara meklējumos, kas īpaši intensīvi notiek vietās, kurās pašreiz mainās to funkciju nozīme.

Tieši uztveres dažādo kvalitāšu fenomens ir dzinulis mākslinieka Manuela Šrēdera darbā. Viņa uzmanības centrā ir šķietami acīmredzamā simboliskais spēks. Projekts fokusējas uz īpašām vietām, kuru nozīme pēdējo gadu laikā manījusies. Šo vietu ārējais veidols ar savu raksturīgo dizainu joprojām liecina gan par to iepriekšējām funkcijām, gan par iepriekšējo laiku. Vietās, kuras viņš ir izvēlējies, atmosfēra ir ļoti koncentrēta, kas rodas no spriedzes šo vietu pagātnes un tagadnes veidolu starpā. Tās dod iedvesmu un raisa asociācijas. Le supreme moment fotogrāfijās Manuels Šrēders rāda šo vietu realitāti un tās izpausmes darbos, kas atbilst mūsu atmiņu mainīgumam.

Gaismas vidē motīvi izgaismoti izkliedēti vai selektīvi. Apgaismojuma dizains pieļauj plašas modificējošu intervenču iespējas. Tas nosaka divējādā nozīmē apslēpto toni, un koncentrē mūsu uzmanību uz ēnojumu saspēli konkrētos segmentos. Ar gaismas starpniecību Manuels Šrēders rāda daudzās atmiņas šķautnes un atklāj gaismas bagātīgo spektru, sākot ar perfektu skaidrību līdz pat neskaidrām, noslēpumainām kontūrām.

Vietas, kuras viņš izvēlējies, pēc sava ārējā izskata ir darba vietas, motīvu avots un izstāžu telpa. Ar piemēra starpniecību tās ilustrē enerģiju, ko spēj radīt vietas nomaiņa. Tās ir redzamais tilts starp pagātni un tagadni. Stāsts par sociāliem notikumiem. Manuels Šrēders turpina attīstīt savu sniegumu, un viņš rada daudzšķautņainu simbolu un spēcīgu struktūru, kas iesaista skatītāju fiziski.

Manuela Šrēdera darbi liecina par lielu jutīgumu pret urbānās dzīves daudzveidību. Kā fotogrāfs viņš dodas risinājumu meklējumos, fokusējoties uz ikdienišķo, šķietami neaizraujošo. Viņš atklāj pretrunas. Būdams mākslinieks, autors un lektors sociālajā fotogrāfijā, viņš vērš mūsu uzmanību uz neatbilstībām urbānās arhitektūras un celtnieku starpā. Viņš attēlo, cik bezrūpīgi pilsētas ainavas vidē tika upurēti siltuma, komunikāciju un drošības pakalpojumi. Viņa tēlojumi nav rodami darbības vietā, bet ir intuitīvas pieejas rezultāts, tie liecina par šķietami sarežģīta inscenējuma izjūtu.

Manuela Šrēdera darbos ir neparasta perspektīva, un viņš rāda, ka arī mazāk iespaidīgi skati un vietas var būt tikpat daiļrunīgi. Viņš liek mums apzināties vēstījumu, ko šīs vietas kopīgi stāsta par vientulību urbānās vides pūlī. Viņa darbu nosaukumiem patīk rotaļāties ar terminu divdomīgo saturu, kas savukārt raisa asociāciju virknes un padara apspriežamos jēdzienus tuvus. Šrēders izsmej cerības uz īpašu atlīdzinājumu un tieksmi redzēt kaut ko tādu, ko gribētos, un konfrontē to visu ar negaidītiem piedāvājumiem. Ar fotogrāfijas, video, instalāciju un arī performanču starpniecību viņš cenšas veidot jaunu sapratni par to, kā jāuztver jau pazīstamais. Viņš skaidri parāda, cik lielā mērā apzinīga un neapzinīga iedziļināšanās subjektīvas interpretācijas redzējumā veidojusi mūsu rīcību un mūsu atmiņas.

Mākslas vēsturniece Dr. Angela Vilmsa (Angela Wilms), Vācija.

Uzrakstīts un publicēts 2010. gadā.