Arhīvs

Valdis Bušs Kas ir patiesība?

  Valdis Bušs Kas ir patiesība?   Loģisku spriedumu ceļā cilvēks var prognozēt savas un svešas rīcības sekas, veidojot dažādus domu modeļus, kas attēlo reālo pasauli pagātnē, tagadnē un nākotnē. Cilvēks vienmēr domā tajā valodā, kuru zina vislabāk! Vai mākslinieka valoda ir māksla? Kas ir māksla? Izcilo Latgalē dzimušo ainavu mākslinieku Valdi Bušu, šķiet, nav satraucis jautājums, kas ir māksla, jo viņš caur savu glezniecības valodu un apjomīgo audeklu skaitu ir runājis tik daudz par pagātni, tagadni un tiecies nākotnes sapņu realizācijā, ļaujot mums izbaudīt „cīņu”, „varu”, „sūtību” un ‘ieceri”, „gaismu”, „rotaļu”, „liesmu” un neskaitāmas „zaļas saules”. Kāpēc zaļas, kāpēc kolorītā tik kontrastējošas kompozīcijas? Vai saule ir zaļa, vai debesis ir dzeltenas, vai zāle ir balta, vai tāle ir sarkana? Kas var apgalvot, ka nē? Kas ir patiesība?

Starptautiskā keramikas mākslas simpozija CERAMIC LABORATORY noslēguma izstāde

Starptautiskā keramikas mākslas simpozija CERAMIC LABORATORY noslēguma izstāde   Tradicionāli, noslēdzoties Starptautiskajam keramikas mākslas simpozijam CERAMIC LABORATORY, tiek atklāta simpozija noslēguma izstāde, kurās plaši saturā, formā un neskaitāmos eksperimentos atklājas katra simpozija dalībnieka radošās šķautnes. Simpozijā pulcējās starptautiski atzīti keramiķi no Ēģiptes, Izraēlas, Polijas, Rumānijas, Latvijas, Somijas, Spānijas, Turcijas un Ukrainas, radot unikālas keramikas kompozīcijas un ar savu darbu veicinot laikmetīgās keramikas procesu attīstību. Pasaules elpu un reģionā sajusto mākslinieki šajā reizē attēlo visdažādākajās iecerēs, daudzkārt dominē stilizētas un tiešas faunas un floras iezīmes, nav atstāts novārta cilvēks un cilvēkam būtiskais, kā arī keramikas mākslas formas, ko var skaidrot kā filozofiskus pieskārienus realizētus keramikas materiālā. Izstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā skatāma no 2015. gada 29. augusta līdz 10. oktobrim. Izstādi papildina mākslinieces Tatjanas Pedčenko (Ukraina) fotogrāfijas, dokumentējot simpozija gaitu. No 2015. gada 29. augusta Rotko centra pagalmā slejas mākslinieka Andreja Sobjaņina (Ukraina) uguns skulptūra „Vārti”.      

Dainas Dagnijas izstāde “SIEVIETES SPĒKS UN BRĪVĪBA”

Daina Dagnija "SIEVIETES SPĒKS UN BRĪVĪBA"   Daina Dagnija dzimusi 1937. gadā Rīgā. 1944. gadā kopā ar ģimeni viņa devās bēgļu gaitās un 1951. gadā nonāca Detroitā, ASV. No 1954. līdz 1956. gadam Daina Dagnija mācījās Mākslas studentu līgā (Art Students League (Merit Scholarship)) Ņujorkā. 1959. gadā viņa turpina studijas Detroitas Mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas skolā (Art School of the Society of Art and Craft) un dodas uz Losandželosu, kur turpina studijas Šonāra institūtā (Chouinard Institute (Cal Arts)), kur kļūst par pārliecinātu abstrakto ekspresionisti. 1960. gada beigās māksliniece apprecas ar jaunu latvieti, kurš ir iesaukts dienēt Okinavā ASV armijā. Dažus mēnešu vēlāk arī Daina Dagnija nonāk Okinavā, kur smeļas iedvesmu apkārtnē un sāk attīstīt savu individuālo figuratīvi abstrakto rokrakstu mākslā. Daina Dagnija atklājas Latvijas un visas pasaules mākslas pētniekiem un cienītājiem ar tikai sev raksturīgām mākslinieciskā rokraksta formām. Viņa nepārtrauc būt fiziski un emocionāli spēcīga sieviete, neraugoties uz pārdzīvoto un piedzīvoto bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, izdzīvoto un līdzpaņemto emigrācijā un atvesto atpakaļ mājās - Latvijā.

Bents Holšteins “FERNWEH”

  Bents Holšteins "FERNWEH" Lai raksturotu, kas ir viņa galvenais stimuls mākslā, Bents Holšteins lieto vācu vārdu Fernweh. Angļi to tulko kā Wanderlust – ceļošanas prieks, un šo divu vārdu salikums ir lielisks ceļvedis uz 73 gadus vecā dāņu mākslinieka mākslas izpratni. Viņš aizvien vēlas būt kādā citā vietā, un viņa vēlme ceļot ir nepiesātināma. Šajās vietās jābūt ūdenim, kalniem, un tur jābūt gaismai. Interesantai vai dramatiskai gaismai. “Kāpēc mūs allaž pievelk ūdens? Kāpēc jūs ceļojat ar kuģi?” viņš jautā, un piebilst: “Mana māksla vienmēr atnāk no citurienes. Savas gleznas es gleznoju studijā Kopenhāgenā, taču manas vīzijas nāk no Karību jūras, Meksikas. Ūdens ir galvenais elements. Mani jaukākie brīži ir tie, kad es makšķerēju “plakanzivis” Floridas koraļļu arhipelāgā. Ūdens ir tikai dažas collas dziļš. Es nevaru saredzēt krastu. Liekas, tu stāvi milzīga ziepju burbuļa iekšpusē. Nevari atšķirt ūdeni no zemes – pāreja ir neskaidra, un tas mani apbur.” Bents norāda uz vairākām jaunām gleznām, ko gatavojas sūtīt ar kuģi uz Latviju un vēlreiz atkārto “Tās nav naturālistiskas. Es sajuktu prātā, ja gleznotu dabu.” Taču viņš glezno dabu. Savu ļoti personisko dabas elementu interpretāciju. “Kāpēc ūdens un kalni mani valdzina?” viņš jautā un tūdaļ atbild uz savu jautājumu: “Mēs, dāņi, pēc izcelsmes esam zemienes fermeri. Mūs dīvainā kārtā pievelk tādas bīstamas vietas kā kalni. Gan pret kalniem, gan pret ūdeni jāizturas ar dziļu cieņu.   Ir dzīvībai bīstamas klintis un aizas, haizivis un trakojošas straumes. Un grūtības, kas jāpārvar, gleznojot šo izaicinājumu un apdraudējumu klāstu, ir milzīgas”.

Valērijs Čtaks “Worshood”

Valērijs Čtaks "Worshood" Mākslinieks Valērijs Čtaks, pa pusei udmurts, izdomājot savu mākslas objektu izstādīšanai Latvijā, iedvesmojoties no somugru senčiem, izveidoja īpatnēju udmurtu templi "Worshood" – kas udmurtu mitoloģijā simbolizē dzimtas senča-aizbildņa garu. Valērijs Čtaks dzimis 1981. gadā Maskavā. Kopš 1998. gada Avdeja Ter-Ogaņjana laikmetīgās mākslas skolas dalībnieks. No 2000. līdz 2005. grupas Radek dalībnieks. No 2002. gada piedalās grupu izstādēs, kā arī rīko personālizstādes Krievijas teritorijā un ārvalstīs. Viņa darbi atrodas Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā, Vladimira Smirnova un Konstantīna Sorokina Fondā, Tretjakova galerijā, ka arī Pjēra Brošē, Andreja Tretjakova, Samira Sabe Dakri un citās privātajās kolekcijās. Mākslinieks dzīvo un strādā Maskavā.

Sigurda Vīdzirkstes kibernētiskā glezniecība

"MELNĀ SAULE - SIGURDS VĪDZIRKSTE – ŅUJORKAS AVANGARDISTS".     Man nav tieksmes piešķirt lielu vērtību vārdiem. Ar vārdu veidotie darbi ir vienīgi izrāde (performance), nevis radīšana. Tie ir ierobežoti. Tie ir atspīdumi no tiešas uztveres. Es drīzāk vērtēju darbus, kas rodas tiešā darba procesā. Gleznošanai jānotiek tieši fiziskajā pasaulē.   Pirmajai radošai idejai nav formas. Tā ir tīra esence, kas pati sevī nesatur izteiksmes līdzekļus. Bet tad ir otra radīta idejas stadija ar formu un izvērsumu, ko var izteikt simbolos. Pati par sevi tā nav radoša, bet tai piemīt magnētiska pievilcība un gaisotne, kas ir piemērota tālākai jaunu ideju attīstībai.

Leonīda Tugaļeva izstāde “FotoGrāfs”

Leonīds Tugaļevs "FotoGrāfs"   Es - Leonīds Tugaļevs, esmu dzimis 1945. gada rudzu mēneša astotajā dienā Rīgā. Mana baltkrievu vecāmāte bija burve. Būrās arī māte. Tēvam bija čūskas gudrība, taču karš viņu padarīja nervozu. Viņi visi jau aizsaulē. Es esmu pagāns. Ticu Dabai.   Esmu bijis strādnieks kokzāģētavā, inženieris projektēšanas institūtā, fotogrāfs žurnālā... Nu man ir savs arhitektu birojs. Ir, kamēr...   Regbijs bija pirmais, ko fotografēju. Sekoja portreti, vai pareizāk - tēli... Vera - mana sieva - nāca tiem par modeli. Pēcāk - Latvijā pazīstami mākslas ļaudis. Reportāžas. Daudz izstāžu. Daudz balvu.   Tas ir jau vecs stāsts. Kad to pārlūkoju, tad redzu, ka strādāts bijis labi. Esmu gandarīts. Tāpēc, ka darīts precīzi, bez juceklības. Nekā lieka. Nekā. Turklāt - ir kaut kāda nojausma. Nezinu kāda, taču mierā būt tā man neļauj. Tā tad arī visa jēga. Sev pašam domāts attaisnojums fotomākslinieka darbam. Cerībā, ka Baltkrievijas purvu burvji neļaus samelot.

Ineses Āboliņas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Izabellas Krolles, Kornēlijas Ozoliņas un Silvijas Šmidkenas izstāde “ĶĪPSALAS KERAMIKA”

Ineses Āboliņas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Izabellas Krolles, Kornēlijas Ozoliņas un Silvijas Šmidkenas izstāde "ĶĪPSALAS KERAMIKA" Ķīpsalas keramika – 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslas un kultūras fenomens, kas veidojis vairākas keramiķu paaudzes un ļāvis nostiprināties latviešu tradīcijām keramikā, kā arī tapt laikmetīgajai keramikai Latvijā. Tas ir tilts, kas savienoja tradicionālo un profesionālo keramiku, no abām paņemot labāko, un šo tiltu būvējuši cilvēki, mākslinieki. Par māla mīlestības salu Ķīpsala sāka veidoties 1945. gadā, kad Latgales podnieks Staņislavs Kaļva iekārtoja tur darbnīcu kādā no vecajām mājām, tāpēc varētu teikt, ka Ķīpsalas keramika šogad, 2015. gadā, svin vienu no savām jubilejām, proti, 70 gadus. Vēlāk, 1951. gadā, Staņislavs Kaļva pārcēlās uz bijušo zivju kūpinātavu Balasta dambī 34. Ņemot vērā savu latgalisko izcelsmi, toreiz darbnīca tika dēvēta par „Latgales keramiku”. 1954. gadā darbnīca tika pievienota kombinātam „Māksla” un kļuva par vienu no tā radošās ražošanas cehiem. Kopš tā laika darbnīca vairākkārt mainīja nosaukumu, mainīja statusu, arī izskatu, iegūstot plašas telpas un izstāžu zāli, taču pašlaik tā ikvienam ir pazīstama kā „Ķīpsalas keramika”. 1964. gadā Ķīpsalas keramikas darbnīcā sāk strādāt pārsvarā radoši, pamazām atsakoties no ražošanas. Šis ir arī laiks, kad Ķīpsalā sāk strādāt keramiķu paaudze, kas būtiski mainījusi Latvijas laikmetīgās keramikas attīstības tendences, kļūstot par sava veida akadēmiju topošajiem māksliniekiem viscaur Latvijā.

Marijas Maijeres izstāde “ZIEDĒŠANAS LAIKS”

Marija Maijere Ziedēšanas laiks Fotogrāfijas un papīra darbi Marija Maijere (Maria Maier) dzimusi 1954. gadā Ambergā (Vācija), studējusi mākslas pedagoģiju un mākslas vēsturi. Kopš 1992. gada pēc ilgstošas pedagoģiskās darbības un daudziem studiju un darba braucieniem, uzturoties Dienvidaustrumu Āzijā, Centrālamerikā un Āfrikā, M. Maijere ir brīvmāksliniece. Viņa dzīvo un strādā Kēferingā un Rēgensburgā. Savas ilggadējās izstāžu darbības laikā māksliniece sarīkoja vairākas personālizstādēs un piedalījās grupu izstādēs muzejos, mākslas biedrībās un galerijās gan Vācijā, gan ārvalstīs. Viņas darbi ir atrodami daudzās nozīmīgās kolekcijās, kā arī ir izstādīti vairākās sabiedriskās vietās. 2005. gadā māksliniece saņēma Virdžīnijas Mākslas centra (Virginia Center for Creative Arts) stipendiju ASV. Savukārt 2011. gadā – Tairona Gatrija centra (Tyrone Guthrie Center) stipendiju Īrijā.

Pēteris Martinsons “MANA KERAMIKA”

 Pēteris Martinsons "MANA KERAMIKA" Pēteris Martinsons (1931 – 2013) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas keramiķis. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgās radošās darbības laikā viņa māksla un personība suģestējusi un iedvesmojusi dažādu paaudžu keramiķus gan Latvijā, gan ārvalstīs, viņa mākslas izcilību regulāri apliecinājuši panākumi starptautiskos konkursos, viņa personības starojuma laukā radoši uzlādējušies kolēģi darbnīcās un simpozijos, studenti, meistardarbnīcu dalībnieki un vienkārši ceļā satiktie. Pētera Martinsona personība ir daudzšķautņaina – pēc izglītības arhitekts, profesionāli nodarbojies ar alpīnismu, bijis pedagogs Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, veidojis scenogrāfiju Valmieras teātra izrādēm, filmējies vairākās kino lomās. Daudz ceļojis, galvenokārt, lai strādātu, taču vienmēr atgriezies savā zemē, par kuru vienmēr teicis – visskaistākā. Sava radošā mūža darbu izlasi Pēteris Martinsons 2013. gadā dāvināja Daugavpils Marka Rotko mākslas centram. Ekspozīciju „Pēteris Martinsons. Mana keramika” veido šīs kolekcijas lielformāta darbi.