Arhīvs

Valērijs Čtaks “Worshood”

Valērijs Čtaks "Worshood" Mākslinieks Valērijs Čtaks, pa pusei udmurts, izdomājot savu mākslas objektu izstādīšanai Latvijā, iedvesmojoties no somugru senčiem, izveidoja īpatnēju udmurtu templi "Worshood" – kas udmurtu mitoloģijā simbolizē dzimtas senča-aizbildņa garu. Valērijs Čtaks dzimis 1981. gadā Maskavā. Kopš 1998. gada Avdeja Ter-Ogaņjana laikmetīgās mākslas skolas dalībnieks. No 2000. līdz 2005. grupas Radek dalībnieks. No 2002. gada piedalās grupu izstādēs, kā arī rīko personālizstādes Krievijas teritorijā un ārvalstīs. Viņa darbi atrodas Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā, Vladimira Smirnova un Konstantīna Sorokina Fondā, Tretjakova galerijā, ka arī Pjēra Brošē, Andreja Tretjakova, Samira Sabe Dakri un citās privātajās kolekcijās. Mākslinieks dzīvo un strādā Maskavā.

Sigurda Vīdzirkstes kibernētiskā glezniecība

"MELNĀ SAULE - SIGURDS VĪDZIRKSTE – ŅUJORKAS AVANGARDISTS".     Man nav tieksmes piešķirt lielu vērtību vārdiem. Ar vārdu veidotie darbi ir vienīgi izrāde (performance), nevis radīšana. Tie ir ierobežoti. Tie ir atspīdumi no tiešas uztveres. Es drīzāk vērtēju darbus, kas rodas tiešā darba procesā. Gleznošanai jānotiek tieši fiziskajā pasaulē.   Pirmajai radošai idejai nav formas. Tā ir tīra esence, kas pati sevī nesatur izteiksmes līdzekļus. Bet tad ir otra radīta idejas stadija ar formu un izvērsumu, ko var izteikt simbolos. Pati par sevi tā nav radoša, bet tai piemīt magnētiska pievilcība un gaisotne, kas ir piemērota tālākai jaunu ideju attīstībai.

Leonīda Tugaļeva izstāde “FotoGrāfs”

Leonīds Tugaļevs "FotoGrāfs"   Es - Leonīds Tugaļevs, esmu dzimis 1945. gada rudzu mēneša astotajā dienā Rīgā. Mana baltkrievu vecāmāte bija burve. Būrās arī māte. Tēvam bija čūskas gudrība, taču karš viņu padarīja nervozu. Viņi visi jau aizsaulē. Es esmu pagāns. Ticu Dabai.   Esmu bijis strādnieks kokzāģētavā, inženieris projektēšanas institūtā, fotogrāfs žurnālā... Nu man ir savs arhitektu birojs. Ir, kamēr...   Regbijs bija pirmais, ko fotografēju. Sekoja portreti, vai pareizāk - tēli... Vera - mana sieva - nāca tiem par modeli. Pēcāk - Latvijā pazīstami mākslas ļaudis. Reportāžas. Daudz izstāžu. Daudz balvu.   Tas ir jau vecs stāsts. Kad to pārlūkoju, tad redzu, ka strādāts bijis labi. Esmu gandarīts. Tāpēc, ka darīts precīzi, bez juceklības. Nekā lieka. Nekā. Turklāt - ir kaut kāda nojausma. Nezinu kāda, taču mierā būt tā man neļauj. Tā tad arī visa jēga. Sev pašam domāts attaisnojums fotomākslinieka darbam. Cerībā, ka Baltkrievijas purvu burvji neļaus samelot.

Ineses Āboliņas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Izabellas Krolles, Kornēlijas Ozoliņas un Silvijas Šmidkenas izstāde “ĶĪPSALAS KERAMIKA”

Ineses Āboliņas, Skaidrītes Cihovskas, Violetas Jātnieces, Izabellas Krolles, Kornēlijas Ozoliņas un Silvijas Šmidkenas izstāde "ĶĪPSALAS KERAMIKA" Ķīpsalas keramika – 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslas un kultūras fenomens, kas veidojis vairākas keramiķu paaudzes un ļāvis nostiprināties latviešu tradīcijām keramikā, kā arī tapt laikmetīgajai keramikai Latvijā. Tas ir tilts, kas savienoja tradicionālo un profesionālo keramiku, no abām paņemot labāko, un šo tiltu būvējuši cilvēki, mākslinieki. Par māla mīlestības salu Ķīpsala sāka veidoties 1945. gadā, kad Latgales podnieks Staņislavs Kaļva iekārtoja tur darbnīcu kādā no vecajām mājām, tāpēc varētu teikt, ka Ķīpsalas keramika šogad, 2015. gadā, svin vienu no savām jubilejām, proti, 70 gadus. Vēlāk, 1951. gadā, Staņislavs Kaļva pārcēlās uz bijušo zivju kūpinātavu Balasta dambī 34. Ņemot vērā savu latgalisko izcelsmi, toreiz darbnīca tika dēvēta par „Latgales keramiku”. 1954. gadā darbnīca tika pievienota kombinātam „Māksla” un kļuva par vienu no tā radošās ražošanas cehiem. Kopš tā laika darbnīca vairākkārt mainīja nosaukumu, mainīja statusu, arī izskatu, iegūstot plašas telpas un izstāžu zāli, taču pašlaik tā ikvienam ir pazīstama kā „Ķīpsalas keramika”. 1964. gadā Ķīpsalas keramikas darbnīcā sāk strādāt pārsvarā radoši, pamazām atsakoties no ražošanas. Šis ir arī laiks, kad Ķīpsalā sāk strādāt keramiķu paaudze, kas būtiski mainījusi Latvijas laikmetīgās keramikas attīstības tendences, kļūstot par sava veida akadēmiju topošajiem māksliniekiem viscaur Latvijā.

Marijas Maijeres izstāde “ZIEDĒŠANAS LAIKS”

Marija Maijere Ziedēšanas laiks Fotogrāfijas un papīra darbi Marija Maijere (Maria Maier) dzimusi 1954. gadā Ambergā (Vācija), studējusi mākslas pedagoģiju un mākslas vēsturi. Kopš 1992. gada pēc ilgstošas pedagoģiskās darbības un daudziem studiju un darba braucieniem, uzturoties Dienvidaustrumu Āzijā, Centrālamerikā un Āfrikā, M. Maijere ir brīvmāksliniece. Viņa dzīvo un strādā Kēferingā un Rēgensburgā. Savas ilggadējās izstāžu darbības laikā māksliniece sarīkoja vairākas personālizstādēs un piedalījās grupu izstādēs muzejos, mākslas biedrībās un galerijās gan Vācijā, gan ārvalstīs. Viņas darbi ir atrodami daudzās nozīmīgās kolekcijās, kā arī ir izstādīti vairākās sabiedriskās vietās. 2005. gadā māksliniece saņēma Virdžīnijas Mākslas centra (Virginia Center for Creative Arts) stipendiju ASV. Savukārt 2011. gadā – Tairona Gatrija centra (Tyrone Guthrie Center) stipendiju Īrijā.

Pēteris Martinsons “MANA KERAMIKA”

 Pēteris Martinsons "MANA KERAMIKA" Pēteris Martinsons (1931 – 2013) ir pasaulē pazīstamākais Latvijas keramiķis. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgās radošās darbības laikā viņa māksla un personība suģestējusi un iedvesmojusi dažādu paaudžu keramiķus gan Latvijā, gan ārvalstīs, viņa mākslas izcilību regulāri apliecinājuši panākumi starptautiskos konkursos, viņa personības starojuma laukā radoši uzlādējušies kolēģi darbnīcās un simpozijos, studenti, meistardarbnīcu dalībnieki un vienkārši ceļā satiktie. Pētera Martinsona personība ir daudzšķautņaina – pēc izglītības arhitekts, profesionāli nodarbojies ar alpīnismu, bijis pedagogs Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, veidojis scenogrāfiju Valmieras teātra izrādēm, filmējies vairākās kino lomās. Daudz ceļojis, galvenokārt, lai strādātu, taču vienmēr atgriezies savā zemē, par kuru vienmēr teicis – visskaistākā. Sava radošā mūža darbu izlasi Pēteris Martinsons 2013. gadā dāvināja Daugavpils Marka Rotko mākslas centram. Ekspozīciju „Pēteris Martinsons. Mana keramika” veido šīs kolekcijas lielformāta darbi.

Māris Grunskis “RĒGI”

  Māris Grunskis "RĒGI" Fotogrāfiju sērijā autors atveido pamestas ēkas, tostarp bumbu patvertnes, sakaru bunkurus, kodolraķešu bāzes un rūpnīcas Latvijā, rosinot ne vien domāt par apsaimniekošanas problēmām, bet arī ļaujot saskatīt to neparasto skaistumu. Māris Grunskis stāsta: „Izstādē „Rēgi” vēlos parādīt pamestības savdabīgo auru un pievilcību. Vietas, kas kādreiz bijušas slepenas un svarīgas, vietas, kas spēja iznīcināt veselas pilsētas tūkstošiem kilometru attālumā, vai tieši pretēji – vietas, kuras bija paredzētas, lai pabarotu vai paglābtu simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku dzīvības.

Helga Kroicritere “ATSKATS UZ PIECĀM DEKĀDĒM TĒLNIECĪBĀ UN GLEZNIECĪBĀ”

  Helga Kroicritere "ATSKATS UZ PIECĀM DEKĀDĒM TĒLNIECĪBĀ UN GLEZNIECĪBĀ"   “Es cenšos raisīt estētiskas pārdomas. Tas, ka pat daži no darbiem laiku pa laikam izrādās provokatīvi, iespējams, ir neizbēgami, un es to izmantoju vēl un vēl, lai uzrunātu skatītāju tieši. Vienmēr jūtos laimīga, kad varu šādā veidā uzsākt sarunas ar saviem skatītājiem, piemēram, izstāžu atklāšanas reizēs.” Helga Kroicritere   Darbi skatītājos izraisa spontānas emocijas, kas svārstās no mazliet dīvainām līdz pat humoristiskām, no satīriskām līdz pat nopietnām un skumjām. Šķiet, ka māksliniecei nevienas jūtas nav svešas, un tamdēļ ikviens viņas darbs izaicina un liek skatītājam apstāties, lai katru no tiem individuāli atzīmētu, izprastu un novērtētu sekas, ko tie izraisa. Aplūkojot šos darbus, varētu teikt: “Mākslai ir jāskar!”   Māksliniece Helga Kroicritere ir tā, kas mākslu rada no savas iekšējās pasaules. “Kreuzritter” [tulkots latv. – krustnesis] nav vis nekāds moderns pseidonīms, bet gan vārds, ko ģenealoģiski saglabājuši senči, kas, iespējams, ir patiešām piedalījušies Krusta karos. Lai gan Helgu iedvesmo gan daba, gan cilvēki, joprojām dominējošs ir viņas pašas redzējums. Sekojot savam noskaņojumam, viņa rada mākslu uz audekla, koka, alumīnija un citiem piemērotiem materiāliem. Neraugoties uz viņas darbos bieži sastopamo telpiskumu, daudzi darbi liecina arī par mākslinieces veikumu divdimensiju jomā jeb plaknē, sākot ar zīmējumiem un akvareļiem un beidzot ar guašas darbiem un alumīnija gleznojumiem. Viņas materiālie tēli nereti arī ceļo starp divdimensiju un trīsdimensiju telpu, un skatītājs drīz vien uztver šo valdzinājumu. Mākslinieces darbi iemieso radīšanu, nepastāvību, laiku kā tādu vai pat aborigēnu mitoloģiju un modernās pasakas. Tādējādi šis mākslinieciskās radīšanas diapazons vēl aizvien nav izsmelts. Helga veido arī skulptūras, ko darina gan kokā, gan metālā vai akmenī, retāk no viena materiāla. Īsi sakot, māksliniece izmanto visu, kas sader kopā kādas specifiskas mākslinieciskās tēmas atspoguļošanai. Viņa kombinē un pilnveido materiālus un objektus, ņemot vērā to funkcijas. Viņas māksla ir autonoma un iet savu ceļu. Māksliniece rada darbus, kas stāv pavisam tālu no senajām tradīcijām. Pat pamati, ko Helga ieliek skulptūru izpētē, ļauj viņai novērtēt, klasificēt un nepieciešamības gadījumā pārvarēt šķietami stingros mākslinieciskos principus. Viņas daudzveidīgie darbi bieži tīšām provocē.

Vižikovskis un citi – poļu fotogrāfu ieguldījums fotogrāfijas attīstībā Latvijā

Vižikovskis un citi – poļu fotogrāfu ieguldījums fotogrāfijas attīstībā Latvijā   Izstādē „Vižikovskis un citi – poļu fotogrāfu ieguldījums fotogrāfijas attīstībā Latvijā” aplūkojamas vairāk kā 100 veselu gadsimtu veci fotouzņēmumi. Tie ir darbi, kurus 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē radījuši poļu fotogrāfi, kuri dzīvojuši un strādājuši pašreizējās Latvijas teritorijā. Izstādē būs apskatāmi Leonarda Vižikovska, Juzefa Kovaļevska, Vladimira Maļinovska, Boļeslava Talat-Kelpša, Leona Bečaļa, Alfonsa Oboleviča un citu poļu izcelsmes fotogrāfu darbi, kas tapuši Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Jēkabpilī un Jelgavā laikā no 1869. līdz 1940. g. Poļu fotogrāfi bija tā laika radošie gari, mākslinieki, kuri izmantoja jaunas fotografēšanas tehnikas, jaunu apgaismojumu un kompozīcijas. Viņu darbi bija moderni un bieži vien arī inovatīvi. Šī izstāde ir Polijas vēstniecības Latvijā un Koka ēku renovācijas centra ''Koka Rīga'' direktora Vladimira Eihenbauma kopīgs projekts. Fotogrāfijas nāk no Vladimira Eihenbauma, Jura Beinaroviča, kā arī Leonarda Vižikovska, Boļeslava Talata-Kelpša un Leona Bečaļa pēcteču privātajiem arhīviem.

Valda Mežbārde “KRASTS”

  Valda Mežbārde "KRASTS" „Krasts ir mana horizontāle, mani iedomu un reālie horizonti ar akmeņiem kā kūstošām salām. Tā ir vieta, kur es varu nokļūt bezgalībā, atraujoties no savas realitātes.” Valda Mežbārde Daugavpiliete Valda Mežbārde dzimusi 1946. gadā Rīgā. Bērnībā viņa daudz un aizrautīgi zīmējusi, lasījusi. Vēlāk mākslu studējusi J. Rozentāla Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadsimta 60. gadu nogalē un 70. gadu sākumā strādājusi par fotogrāfu Latvijas Mākslas muzejā, kur radusies iespēja iepazīties ar latviešu mākslinieku oriģināldarbiem, izstāžu organizēšanu un mākslas cilvēku pasauli. Daugavpilī māksliniece ieradās 1973. gadā. Tas bija laiks, kad šurp dzīvot un strādāt ieradās daudzi jaunie mākslinieki. Vēlāk daudzi no viņiem pilsētu atstāja, bet Valdas darbs visu laiku ir saistīts ar Daugavpili un pilsētas mākslas dzīvi. 1974. gadā Valda Mežbārde tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā, un ar savu līdzdalību tolaik būtiski aktivizēja Daugavpils mākslinieku dzīvi. Viņa bija arī viena no Mākslas dienu norišu veidotājām Latgalē. Piedalījusies glezniecības plenēros, intensīvi un daudz gleznojusi, izmēģinājusi roku arī lielformāta un monumentālajos sienu gleznojumos. Izstādēs Valda Mežbārde piedalās kopš 1969. gada. Māksliniece sarīkoja vairāk nekā 15 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs.