SVĀRSTĪBAS
Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe
Kur palicis maigums?
Sandra Krastiņa
“Rīga dimd, gruzd savās un citu pretrunās, karaspēks maršē, cilvēki nevar savā starpā sadalīt paši nezin ko, bet izstāžu zālē “Latvija” darbu uzsākusi izstāde “Maigās svārstības”. Seši gleznotāji, sauksim viņus tikai vārdos (jo viņu uzvārdi jau tā visiem mutē) – Ieva, Aija, Sandra, Jānis, Ģirts, Edgars, saveduši izejmateriālus – krāsas, audeklus, kartonus, dēļus, sienu –, sāka “svārstīties”. Radošais process vispār ir mistiska lieta un divtik neparedzama, ja mākslinieks strādā skatītāju acu priekšā (strādā – tas ir, arī domā, sarunājas, nedomā, klusē, dzer kafiju). Es nezinu, kur te būs spēle un kur īstenība. Bet varbūt tas ir viens un tas pats. Pirmās līnijas jau uzvilktas, iesmaržojusies svaiga krāsa, pirmie skatītāji iemalkojuši kafiju omulīgajā kafejnīcā “Maigās svārstības”, mākslas vēsturnieki un administratori katrs pa savam sākuši apdomāt notiekošo, veicināt vai kavēt “svārstības”. Tā ka viss iet savu gaitu. Jūsu iespējas būt par lieciniekiem, vērotājiem, sarunu biedriem, sadusmotiem vai priecīgiem katru dienu, ir vienlīdz augstas. Gaidām jūs!”[i] Tā pirms trīsdesmit trīs gadiem (1990), piesakot mākslas notikumu, rakstījis izstādes “Maigās svārstības” kurators Ivars Runkovskis.
Gan toreiz, gan tagad esmu viena no izstādes dalībniecēm, tāpēc turpinājumā stāstīšu jau savā vārdā. Kā mākslinieku grupu sevi pieteicām studiju laikā (1980), desmit gadus veidojām kopējas izstādes, un beidzot izstāde-akcija “Maigās svārstības” mums piešķīra arī zīmola nosaukumu. Līdz šai baltai dienai, ja kādam no mums ir bijusi personālizstāde, izstāžu apskatos noteikti pazibēs teikums, ka viņš vai viņa ir no mākslinieku grupas “Maigās svārstības”. Akcija bija mūsu radošās kopības izsaukuma zīme un vienlaikus punkts. Zinātāji “svārstības” vēl aizvien mēdz raksturot kā būtisku mākslas notikumu nu jau leģendām apvītā Latvijas vēstures krustpunktā: 1990. gadā Latvija no jauna atguva neatkarību. Tolaik cilvēkiem viņu personiskā dzīve pulsēja vienotā ritmā ar valstī notiekošo. Padomju Savienības totalitārajai sistēmai agonizējot, Baltijas valstu jaunatgūtā brīvība vēl aizvien nenoteiksmē svārstījās.
Apjomīgākās izstāžu zāles “Latvija” (zīmīgs nosaukums) gaišajā plašumā uz izstādes atklāšanu sapulcējāmies mēs – idejas autori –, viesi, arī oficiālo runu teicēji… vienīgi nebija mākslas, ko skatīt. Telpiskā tukšuma centrā pieteicām savu ideju: uz vietas gleznot, aicinot citus līdzsekot tam, kā top māksla! Svētais radīšanas process, kas pašsaprotami būtu sargājams darbnīcas cellē, tika izsaukts /izcelts / izsviests caurstaigājamā laukumā. Ekspozīcijā ik dienu valdīja būvlaukuma atmosfēra, tomēr pārredzamo radīšanas haosu pozicionējām kā jau skatītājiem vērtējamu rezultātu. Mainību un neprognozējamību izspēlējām kā izstādes kredo. Mēnesis pagāja, akcijas finālā no radītajiem darbiem uz vienu dienu iekārtojām izstādi tās klasiskajā izpratnē, un tad to slēdza. Pētera Bankovska ekspresrecenzijā “Cauri ir!” fiksēts akcijas rezultāta kopējais noskaņojums: “(..) Izstādes (galarezultāta) koptonis nebija līksmi optimistisks, drīzāk to var nosaukt par AKTĪVAS ESMES PESIMISMU.”[ii]
Kā jau teicu – darbība “Maigās svārstības” bija mūsu grupas radošās kopības kulminācija un vienlaikus arī fināla akords. Sadarbību nenogriezām kā ar nazi, taču būtiski kopprojekti vairs netapa, līdz 2002. gadā sarīkojām izstādi “Maigās svārstības II”, aicinot Ingu Šteimani kā izstādes kuratori. Pagājuši vēl divdesmit gadi, un atkal tiekamies. Kāds iemesls pēc gadu desmitiem apvienoties vēlreiz kopējai skatei? Kā pamatojumu varētu minēt Pētera Bankovska izteikto domu otro “svārstību” katalogā: “Tas ir notikums, kas kā tramīgs taujātājs ienāk katra cilvēka pasaules izjūtā, pusmūžam tuvojoties. Notikums un jautājums: kur esmu es, kur – mani draugi. Un vai patiešām, ja es spēšu pateikt, kas ir mani draugi, kāds (es) sapratīs, kas esmu es pats.”[iii] Jā, ir pietiekams iemesls autoriem tikties izstādes laukumā, lai noskaidrotu, vai arī pēc daudziem gadiem esam vēl domubiedri mākslā. Aijai Zariņai tas vairs nav bijis svarīgi, jo aicināta viņa atteica piedalīties izstādē.
Ir vēl viens nosacījums, kura nozīmes svars, manuprāt, izstādes tapšanā ir būtiskāks par ilglaicīgas draudzības testēšanu. Ir 2023. gads, un Krievijā valdošie, pasludinot sevi par padomju impērijas mantiniekiem, izmanto varu un karu, apmātības aklumā tiecoties reanimēt padomju ideoloģijas rēgus. Kā bija dzīvot totalitāras varas apskāvienos, mana paaudze nav aizmirsusi. Kad runā ieroči, mākslai jāklusē? Jau toreiz 1990. gadā izskanēja apsvērumi un arī pašiem par to bija jādomā – tik fundamentāli izšķirīgos laika griežos vai vērts ko gleznot? Ar laika distanci izstādes-akcijas “Maigās svārstības” izpausmju gradācijas salīdzināmas ar tālaika noskaņojumu ļaužu prātos. Vai ikvienam svārsta kustības regularitātē neziņas spriedzi nomainīja mērķtiecīga ticība, ka Latvijā viss izdosies. Indivīda trauksmes un vienlaikus apņēmības spēks bija nozīmīga tēma Atmodas laika mākslā, un tāpēc izstādē katram autoram būs viens darbs no tā perioda. Nu atkal notiek globālu satricinājumu svārstībās, kam ikviens un ik dienu sekojam līdzi – vismaz tajos pasaules reģionos, kur bijusi pieredze ar agresīvi uzmācīgas ideoloģijas destruktīvo spēku. Laika nervs nenoliedzami ietekmē arī šodienas mākslu. Tomēr gan toreiz, gan tagad ir jāpatur prātā arī sava – mākslinieka – atbildība, lai citu pārdzīvojumus neizmantotu attēlojoši pašmērķīgi, bet radītu tādas zīmes un tēlus, zem kuriem droši liekams paša autora izdzīvotās pieredzes un pārliecības paraksts. Tātad izstādē vienojošais ir laiksakritības virzība tik dažādu mākslinieku radošajā dzīvē. Tikai kur gadu gaitā ir pazudis maigums?
[i] Runkovskis, Ivars. “Kur spēle, kur īstenība…” Rīgas Balss, 1990, Nr. 198 / 199, 9. nov., 13. lpp.
[ii] Bankovskis, Pēteris. Cauri ir! Literatūra un Māksla, 1990, Nr. 45, 8. dec., 8. lpp.
[iii] Bankovskis, Pēteris. Kulta paradokss. No: “Maigās svārstības”. Rīga: [b. i.], 2002, 27. lpp. Izstāde Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” no 2002. gada 19. aprīļa līdz 19. maijam.
Izstādes norises laiks: 02.06.2023.-21.08.2023.
