Janušs Goļiks. Mana horizonta līnija
Janušs Goļiks.
Mana horizonta līnija
Līnija, krāsa un simbols Golika grafikā.
Januša Golika “īstās vietas” izstādē grafikas lapas pirmajā mirklī varēja likties kā plakāti. Kompozīciju plaknes centrā kārtotas skaidri definētas zīmes vai simboli uz tikpat plakātiski gludas virsmas signālsarkanā vai melnā krāsā. Stingri ierobežotā krāsu palete (sarkans, melns, balts) un plakātiski lakoniskā formas izteiksme še vedina uz asociācijām ar komercreklāmu un logotipu pasaules deklaratīvo uzstājību. Kaut arī, piemēram, atcerēsimies šo pašu krāsu kodu un formas askēzi Kazimira Maļeviča un viņa laikabiedru suprematismos vai Ļisicka slavenajā plakātā Бей белых клином красным! Pērnā gadsimta 20. gados šāda izteiksme nozīmēja arī piederību pie kreisajiem un pretstatījumu visnotaļ nīdējamai buržuju kultūrai. Tomēr Januša Golika grafikās politiska motivācija tik klajā veidā nav rodama. Tā ir izteikti mākslinieciska – viņa personīgais krāsu minimālisms izteiksmības maksimālisma vārdā. Tikai tekstu vai saukļu trūkums it kā ļauj viņa piedāvātās grafiku lapas uztvert kā “lielo mākslu”, ja cītīgi pieturamies pie akadēmiski tradicionāliem uzskatiem. Un tieši tas šeit, šķiet, būtu galīgi nevietā.
Maldīgās kreisuma aizdomās turētais van Goliks pilnībā jāattaisno, ja sākam pētīt viņa zīmējumu formālo veidolu, kur tomēr teju jāpiekrīt veco boļševiku sirdsšķīstajam uzskatam – šis gan iz dekadences smēlies un izšķīlies. Golika plakātisko figūru līnijās drīzāk jaušama Obrija Bīrdslija vijība un jutekliskums, vietām pat perversitāte. To motivē tēlojuma uzsvērti erotiskie sižeti. Dramatisma piesātinātā kaisle gan tiek it kā inteliģenti ornamentalizēta. Gandrīz katrā grafikā atainoti divu figūru piktogrammiski samezglojumi ar vāji slēptiem akcentiem un mājieniem uz ģenitāliju daiļo klātbūtni.
Januša Golika erotisms pat ar visu savu līniju perfekciju ir tālu no tā, ko rodam, teiksim, Botičelli, Engra, Klimta vai Muhas pasaulē. Tur viss balstījās uz “dzīvās rokas” jutību un bija ieklāts ar akadēmisku iemaņu oderi. Savukārt Januša Golika līnijas ir tiešā nozīmē dizainētas kā rasējumā, gandrīz kā ar lekālu palīdzību izvilktas, un pat to esamība lielākoties reducēta uz siluetu kontūrām. Līdzīgu bezkaislīga “rasējuma” traktējumu nācies vērot, piemēram, vairāku igauņu klasiķu (Leonhards Lapins, Teniss Vints u. c.) grafikās. Varētu teikt, ka tā ir tāda tehnokrātiskā laikmeta iezīme. Taču še nav vietas pagājības nožēlām un nav jāmeklē kādi attaisnojuma vārdi. Tā ir cita estētika, kur jūtu kaisle iemājo vēsā līniju plūdumā – kā lidmašīnas, tostera vai ledusskapja ķermenī. Cool – tāds ir laikmeta sauklis!
Januša Golika plakātisko grafiku kompozicionālais risinājums allaž ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks kā ceļa zīme. Uztverams kā blieziens pa pieri. Iespējamo šoka stāvokli gan mazina klusināta humora terapija un plāksteri. Ja mūsu pārkairinātie sensori tos vēl spēj uztvert. Viņa humanoīdo figūru traktējuma patosā un baletiskajās pozās brīžiem uzplaiksnī kaut kas “revolucionārs” – kā no Delakruā “La Liberte guidant le peuple “. Vispārinājums simbolā ir tā Januša Golika grafikas valoda, ko viņš, domājams, izmantojis plakātmākslas laukos. Grafikas lapās turpinās tur iekoptais un par labu atzītais. Eksakts un kodolīgs simbols aizstāj literāru vēstījumu pļāpības “nezāles”. Vērojot viņa cilvēkzīmes, prātā nāk arī mūsu grafikas un plakāta lielmeistars un filozofs mākslā Ilmārs Blumbergs, kura firmas zīme un pastāvīgi atkārtots motīvs ir “embrijcilvēks” – turku pupas vai nieres silueta veidolā traktēts humanoīds. Nav šaubu, ka abi mākslinieki, gan Goliks, gan Blumbergs, studiju gados ir “barojušies” no viena kultūrtrauka – made in Poland. Viens tiešā veidā, otrs – distancēti un pastarpināti.
Jānis Borgs. “Janušs Goliks. Būt pareizajā vietā” Esejas fragments
