Sandras Strēles “Priekšvakars”. Konflikts pasteļtoņu noskaņās
Šoruden Rotko muzejā latviešu māksliniece Sandra Strēle nāk klajā ar izstādi “Priekšvakars”, kurā apcerēta kļūšana par māti, mākslinieciskās izpētes fokusā izvirzot hidrofeministiskas pārdomas par plūstošajām un pārplūstošajām robežām, kas mūsu ķermeņus, idejas, izvēles un darbības atdala citu no citas. Piedāvājam iepazīties ar izstādes katalogā lasāmo mākslas doktores Rasas Jansones eseju, kurā mākslinieces veikums analizēts caur trīslīmeņu konflikta prizmu.
Lielformāta glezniecība paredz sarežģītas attiecības. Ar telpu, kur glezna tiek radīta, un tad ar kādu pilnīgi citu telpu, kur tā tiek izstādīta un skatītāja ieraudzīta. Tātad lielformāta glezniecība uzprasās uz konfliktu vispirms jau mēroga dēļ. Stāvot aci pret aci ar lielformāta darbu, skatītājam nākas fiziski apjaust, ka tuvumā šāda tipa darbus nav iespējams aptvert “vienā elpas vilcienā” – ir vienlaikus jāatslābina un jāsakoncentrē dažādas muskuļu grupas un smadzeņu punkti, lai salāgotu savu un uzgleznotās pasaules mērogu. Taču mērogošanas sarežģījumi ir tikai izejas punkts. Latvijas mūsdienu mākslas kontekstā Sandras Strēles glezniecība konfliktē vismaz trīs virzienos:
- konflikts ar izstādes telpu
- konflikts ar mākslinieces paštēlu
- trešais konflikts tiek realizēts Sandras Strēles atpazīstamajā pasteļkrāsu paletē.
Konflikts ar telpu
Sandra Strēle jau ilgstoši strādā ar lielformātiem. Tas ir īpaši interesanti neatslābstoša, Latvijas māksliniekiem pakausī elpojoša telpu trūkuma dēļ – Sandra gadiem glezno tā, it kā šis telpu trūkums uz viņu neattiektos; it kā viņas gleznas tiktu iecerētas un realizētas citos, ne tik skarbos apstākļos, kur par spīti visam iespējams domāt nevis izdzīvošanas režīmā, bet ievilkt elpu un ar savas iztēles spēku pacelt jumtu un attālināt sienu no sienas vismaz par divdesmit centimetriem. Taču lielformāta gleznojums, kas tapis ar iztēles palīdzību paplašinātā telpā, uz izstādes laiku piedzīvo pārslēgšanos citādā aplūkošanas režīmā – jo izstādāmā telpa nav tā pati, kurā gleznojums uzgleznots. Vārds “konflikts” paredz iespēju jaunām attiecībām. Kaut kas tiek izjaukts, lai sakārtotos citā sekvencē. Izstāde “Priekšvakars” norisinās Rotko muzeja otrā stāva zālēs, kur Sandra, būdama savas personālizstādes scenogrāfe un iekārtotāja, telpās ir noņēmusi ierastos vairogus un atklājusi cietokšņa sienas neaizsegtas. Lielformāti “Asiņojošā medūza” un “Zelta zivtiņai, kas vienmēr līdzās” augstumā pārsniedz četrus metrus un tiek eksponēti sasvērtā formā – gleznojums kā sastindzis vilnis slejas augstu pāri skatītāja galvai. No vienas puses – šādu iekārtojumu burtiski diktē Rotko muzeja griestu augstums. Taču no otras puses – iepriekš zināmais griestu augstums Strēli nevis nobremzējis gleznot lielformātu, bet gan rosinājis izdomāt kādu triku, kā gleznu tomēr plūstoši ielocīt telpā. Ierasto “glezna pie sienas” kārtību ir izjaukušas arī nelielās instalācijas – katrs instalācijā atpazīstamais priekšmets vispirms ir ticis uzgleznots un tikai pēc tam, kāda enerģijas viļņa nests, izkļuvis ārpus gleznas.
Konflikts ar mākslinieces paštēlu
Sandras Strēles mākslas zinātājiem ūdens stihija ir jau ilgstoši pazīstama. Līdz šim tas vienmēr ir bijis kāds iegrožots, cilvēka rokas piejaucēts ūdens laukums – parasti gluds, kluss baseins. Pat ja tas bija ieaudzis džungļu latviskajā variantā – brikšņos –, tā gludo spoguli nebojāja neviena nejauši iekritusi lapiņa. Cilvēka figūras klātneesamība uzgleznotajā ainā nenozīmē, ka tā nemājo kaut kur turpat ārpus kadra un baseinu rūpīgi neuzrauga.
Pirmās izmaiņas Strēles gleznotā ūdens spogulī bija pamanāmas ap Ukrainas kara sākumu pirms nu jau gandrīz četriem gadiem – baseina ūdens iekrāsojās koši sarkans. Taču personālizstāde “Priekšvakars” piedāvā jaunu nemiera vilni ne tikai lielformātu eksponēšanas dēļ. Šoreiz gludo baseina spoguli pārrauj enerģijas sprādziens (Cunami, 2025; Spēriens, 2025; Izvirdums, 2025), ūdens virsma vairs nav perfekta (Lapu zvejnieki, 2025). Kādā citā gleznojumā dārza rūķis cenšas no baseina dziļumiem izburt savu zelta zivtiņu un asins baseinā dzīvo medūza. Vai tā dzels, ja kāds mēģinās nākt par tuvu? Vientuļā gaisma pretējās mājas logā ir dzelstīga kā medūza – vienlaikus solījuma un atgrūšanās iespēja. Vai pēc klauvējiena durvis tiks atvērtas? Vai aiz tām atskanēs kluss, bet noteikts noraidījums?
Kas ir pamudinājis nu jau ierastā baseina sašūpošanos? Ūdens Sandras mākslā ir pārkāpis baseina apmaļu noteiktajiem ierobežojumiem un daudzkārt palielinājies apjomos. Pēc atgriešanās mājās no dzemdību nama ar meitu Selmu jau trešajā dienā Sandra atsāk gleznot. Nav iespējams kļūšanu par māti “izņemt ārā” no savas ikdienas gleznošanas prakses – šī pieredze appludina un pārņem visu. Iegremdēšanās jaunā realitātē, jaunajā ikdienas pierakstā burtiski rada pārbīdi atmosfērā, un pārbīde atmosfērā rada enerģijas vilni ūdenī. Nav iespējams nekļūt par ūdeni pašai – tam pretoties nozīmētu ikkatru dienu piedzīvot jūrasslimības lēkmes. Taču mātbūšana vienlaicīgi spēj apvienot gan cunami enerģijas uzplūdu, gan bikluma un neziņas pārveidotu mātes paštēlu – pat ja tu esi paša Budas māte (nākamais Buda parādās mātei sapnī kā zilonis), ir tādas dienas, kad māte sev un pasaulei pretī veras kā maza, mīksta spēļu rotaļlieta (Ziloņmāte, 2025).
Pasteļkrāsu konflikts
Viena no bākugunīm laikmetīgās mākslas vēstures okeānā ir atzinums, ka sociāli aktīva māksla, kas reaģē uz pasaules nebūšanām un maskētajām varas struktūrām, ir neglīta. Tai ir jābūt vizuāli neglītai. Tā apzināti atsakās no estētiskā, lai ar pilnu jaudu pievērstos ētiskajam – tā nevienu netaisās iepriecināt, nomierināt vai būt pašpietiekami glīta virs kamīna kolekcionāra guļamistabā. Viss, kas ir pārāk skaists, ir aizdomīgs jau pašā saknē, ja vien mākslinieks apzināti nenodarbojas ar citēšanu.
Deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā Latvijas glezniecība bija apmaldījusies dekorativitātes izmisumā, jo daudzi padomju laika institūciju iepirkumu sargātie gleznotāji tā arī nespēja pārorientēties jaunajai dzīves (un līdz ar to arī mākslas) realitātei. Glezniecība kļuva galēji brīva – ārpus visa cita; tā bija brīva izvirst gludos sieviešu plikņos, ziedos, zelta rāmjos un žilbinoši lakotās virsmās. Kā atbilde uz galēji tukšu dekoratīvismu nāca “jaunā vienkāršība” ar Andri Eglīti un Daigu Krūzi (jaunās vienkāršības ekspresionistiskais atzars); viņu paaudze atjaunoja glezniecībā jēgpilnu saskarsmi ar ikdienas dzīvi un iejūtīgu dabas vērojumu.
Taču mūsdienu jaunā gleznotāju paaudze dara vēl ko citu – tā ir aktīvi iesaistījusies mākslas tirgū, dibinot ciešas attiecības ar savas paaudzes galeristiem ne tikai Latvijā. Sandra Strēle veiksmīgi sadarbojas ar galeriju The Rooster Viļņā, Lietuvā. Būtiski, ka glezniecībā atkal ir iezīmējies radikālas formas jautājums, un dekorativitāte ir viena no formveides izpausmēm. Daudzi jaunākās paaudzes gleznotāji glezno tā, it kā ikdienas dzīves traumatisms, Latvijas padomju un postpadomju vēstures iekrāsots, attiektos vairs tikai uz tādiem vidējās paaudzes māksliniekiem kā Ieva un Kristaps Epneri, Ingrīda Pičukāne un Krišs Salmanis – un varbūt tā arī ir? Varbūt visredzamākās rētas mūsu sabiedrībā pamazām ir apdzijušas?
Es tam neticu. Mūsdienu Latvijas mākslas pasaule ir interneta pārvaldītās pasaules bērns; tādas pasaules, kura nav ne par mata tiesu dziedinātāka vai veselāka nekā pirms desmit vai piecpadsmit gadiem; tā ir daudz atklātāk vardarbīga un mizogīna cinisma pārpilna. Latvijas mākslinieki izmisīgi meklē savu atspulgu soctīklu piedāvātajos māņu spoguļos un ir gatavi uz izdzīvošanas instinktā balstītu pašapmānu, ka viss būs labi. Ja reiz Latvijā nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, nekas. Mēs to muzeja darbu paveiksim paši – caur aktīvām galerijām, caur pašorganizēšanos, caur integrēšanos pasaulē ārpus Latvijas; un, galvenais, mēs no jauna atklāsim noslēpumaino pasaules skaistumu, kas katrai mākslinieku paaudzei jātulko pa savam.
Tomēr Sandras Strēles pasteļkrāsu dekoratīvās virsmas pierāda ko mazliet citu. Tās nenoliedzami mēģina atklāt skaistuma noslēpumu, taču izkopta dekoratīva formveide jēgpilni uzplaukst tikai tad, ja ir iezemēta grūti izsakāmas, neērtas ikdienas fiksējumos. Mātes pieredze ir kaut kas brikšņu nomaskēts, plūdmaiņām pakļauts un kopā ar dārza rūķi uz nestabilas laipas stāvošs. Varbūt rozā krāsa tās pašas asinis vien ir – tikai atšķaidītā veidā, saka pati māksliniece.
“Priekšvakars” ir pieklājīgs un laipns vārds.
Taču tas ir vēstnesis kaut kam, kas nāk, tas ir pagaidu stāvoklis, nestabils, neskaidrs starpstāvoklis. Mirklis pirms kaut kā cita, brīdis pirms lēciena no laipas. Un ūdens dzelmē slēpjas ne tikai medūzas vai nekaitīgas rudens lapas.
Rasa Jansone, Art.D
Sandras Strēles izstāde “Priekšvakars” skatāma Rotko muzejā līdz 2025. gada 23. novembrim.
