Arhīvs

Riho Tomra “No diega līdz mākslai”

Riho Tomra (Igaunija) “No diega līdz mākslai” Pagājušā gadsimta beigās vācu mežģīņu adīšanā radās jauns virziens. Agrāk lietoto Tiroles un Bavārijas tautas tradīcijās sakņoto motīvu atkārtojumu vietā jaunā mode pieprasīja sarežģītākus rakstus. Par jaunās tehnikas kulmināciju uzskatāms dižā mežģīņu adīšanas meistara Herberta Riharda Nīblinga (Herbert Richard Niebling, 20.12.1903. - 15.05.1966.) radošais sniegums. Jau agrā jaunībā viņš iemācījās adīt un ar to nodarbojās visu dzīvi, attīstot savu tehniku līdz pilnībai. Ja tradicionālos rakstus adīja pēc atmiņas, tad šos sarežģītos musturus vajadzēja pierakstīt. Tādējādi Nīblinga raksti tika publicēti un popularizēti žurnālos, un amatieru adītāji sāka tos kopēt. Ap 1930. gadam meistars bija izveidojis vispārzināmu simbolu kopu, kas bija populāri un visiem pieejami. Pēc 2. Pasaules kara beigām viņš turpināja radīt adījumu rakstus, iedvesmojoties no sava dārza ziedu formām un struktūrām, kā arī no neparastiem augiem, kurus viņš bija savācis savos ceļojumos. Viņa paša adījumi aizgājuši mūžībā kopā ar viņu, taču simtiem viņa izstrādāto fantastisko rakstu iepriecina cilvēkus vēl šodien. Lielā Meistara 111. jubilejai tiek veltīta Rotko centrā rādītā igauņu mākslinieka Riho Tomras izstāde.

Starptautiskais tekstilmākslas simpozijs “Fortress Walls” (Cietokšņa vaļņi)

  “Fortress Walls” (Cietokšņa vaļņi) “Fortress Walls” (Cietokšņa vaļņi) ir pirmais starptautiskais tekstilmākslas simpozijs, kas noticis Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Simpozija mākslinieki tika aicināti radīt unikālas tekstilmākslas miniatūras, iedvesmu smeļoties Daugavpils cietokšņa arhitektūrā, tā atmosfērā un reljefā. Īpašā cietokšņa arhitektūra veido krāsu pasauli un neatkārtojamo atmosfēru Daugavas krastā, turklāt miniatūra kā mākslas darba žanrs ir visnotaļ sarežģīts uzdevums. Tas prasa no mākslinieka prasmi ierobežotā telpā līdzsvaroti vienot gan autora iecerēto koncepciju, gan pielietoto materiālu diktētās darba tehnikas iemaņas. Radot darbus, mākslinieki izmantoja visdažādākos tekstila un šķiedras materiālus, sākot ar tradicionālajiem materiāliem un beidzot ar dažādiem sintētiskajiem un dabas materiāliem.

“Lietuvas Mākslas telpa”

  "Lietuvas Mākslas telpa" Māksla ir tieši saistīta ar telpu, kas to iekļauj un kas pakļaujas mākslas darbiem un mākslas procesiem. Bieži vien neredzama tā veido kādas ieliņas, kvartāla, pilsētas vai pat veselas valsts koptēlu. Mākslu nav iespējams aplūkot atsevišķi – tā caurauž arhitektūru, dizainu un citas sfēras, kas kopā veido mūs ieskaujošo pasauli. Māksla ir vēstures lieciniece un reizē arī veidotāja – būdama tieši vai pastarpināti saistīta ar politiskajām un sociālajām norisēm ikdienas dzīvē, tā spēj ne vien sniegt rezultatīvi objektīvu vērojumu no malas, bet arī ietekmēt notikumu gaitu, jo katrs individuālais radošuma manifests izriet no paša mākslinieka personības, un tas tieši iespaido kādas kultūras identitāti un tai piederošo vai patapināto telpu. Līdzīgi kā citās Austrumeiropas un post-padomju valstīs arī Lietuvā kultūras attīstība ir saistīta ar globāliem politikas un ekonomikas procesiem. Turklāt Lietuvas ģeogrāfiskais novietojums allaž sekmējis dažādu lielvalstu un kultūru ietekmi tās teritorijā – šādos apstākļos ir veidojusies un attīstījusies Lietuvas nacionālā māksla.

Vaidotas Janulis “ATMIŅU KRĀTUVES”

ATMIŅU KRĀTUVES   Atmiņa nav informācijas glabātuve par lietu formām, nedz arī nemainīgu priekšstatu krātuve mūsu apziņā. Tā ir informācijas vākšanas, fiksēšanas un saglabāšanas forma. Mūsdienu sabiedrībā mākslas disciplīnu robežas sāk saplūst un trūkst žanrisku formu un veidu jauno koncepciju izteikšanai. Jaunie izteiksmes līdzekļi un tehnoloģijas dod iespēju paātrināt jaunrades izpausmes procesus un, vienlaicīgi, gan mudina meklēt jaunas mākslas telpas, gan ar citādu skatienu paraudzīties uz dažādām parādībām. Mākslinieki izmēģina literatūru, prozu, miksē dažādas mākslas formas. Šķiet, ka iesīkstējušām mākslas formām ir lemts mainīties, un tās to arī dara; tās izzūd, atjaunojas un integrējas. Ir sagatavots radošais pamats tam, lai rastos mākslas konceptuālās formas.

LNMM kolecijas izstāde “Boriss Bērziņš”

  Boriss Bērziņš – viens no redzamākajiem pārstāvjiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses kultūrainā. Mākslinieks dzimis 1930. gada 7. oktobrī Rīgā. No 1947. līdz 1952. gadam mācījies Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1952. līdz 1959. gadam – Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, ko beidza ar diplomdarbu ”Plostnieki”  Eduarda Kalniņa vadībā. No  1955. gada piedalījās izstādēs, no 1961. gada bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Jau 1963. gadā Bērziņš sāk strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā – vispirms par pasniedzēju vakara sagatavošanas kursos, vēlāk – Glezniecības katedrā. Pēc Eduarda Kalniņa nāves 1988. gadā pārņēmis un vadījis PSRS Mākslas akadēmijas Glezniecības radošo darbnīcu Rīgā un allaž sekojis savu audzēkņu mākslas gaitām. Viņa darbnīca vienmēr bijusi atvērta radošām sarunām par mākslu, arī tad, kad veselības problēmas liedza pašam piedalīties notikumos. Māksliniekam bez profesora grāda Mākslas Akadēmijā bijuši piešķirti nozīmīgi apbalvojumi un tituli gan Latvijā, gan ārvalstīs. 1979. gadā bija liels notikums, kad viņš tika apbalvots ar 2. prēmiju Klīvlendas 4. starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsboro, Anglijā, bet 1983.gadā turpat notiekošajā 6. biennālē – 3. prēmiju. Bērziņš  1994. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1997. gada – Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2000. gadā saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā.

Anita Nikuļceva “Četri gadalaiki”

Anita Nikuļceva Četri gadalaiki   Anita Nikuļceva Rīgas Arhitektūras un dizaina koledžā studējusi interjera dizainu, Daugavpils Universitātē ieguvusi bakalaura grādu datordizainā un maģistra grādu mākslā. Māksliniece regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārpus tās. Savos grafikas darbos Anita ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem, galvenokārt ar krāsu un formu, cenšas parādīt dažādos sapratnes līmeņus par lietām, procesiem un parādībām. Ciklā ČETRI GADALAIKI – divpadsmit grafikas darbos, katrs no kuriem atbilst vienam gada mēnesim – ir atspoguļota dabas noslēpuma apjausma, cilvēkam vērojot nepārtrauktu dabas ritumu. Šiem A. Nikuļcevas darbiem par iedvesmas avotu kalpo japāņu haikas ar apjomīgu filosofisko vēstījumu, kuras veido arī katra darba tēlu sistēmu, kā arī kompozicionālo un koloristisko risinājumu.

STARPTAUTISKĀ REZIDENCE III LATGALES GRAFIKAS SIMPOZIJS

  STARPTAUTISKĀ REZIDENCE III LATGALES GRAFIKAS SIMPOZIJS 2014. GADA 7.–14. OKTOBRIS, DAUGAVPILS APTIEKĀRA PIEZĪMES Latgales grafikas simpozijs ir kā tikšanās, diskusija un radošs darbs Latgales kultūras telpā, kas vienoja līdzīgi un atšķirīgi domājošos un strādājošos Latvijas un ārvalstu grafiķus un citu mediju māksliniekus, kuru mākslas izpausmes forma ir grafika. Aptiekāra piezīmes ir vienojoša tēma III Latgale grafikas simpozija noslēguma izstādei. Tā kā izcilā abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko tēvs Jakobs Rotkovičs bija Dvinskas aptiekārs, ir tikai likumsakarīgi, ka aptiekas un aptiekāra tēma tiek šķetināta šī gada grafikas rezidencē, veidojot tiešu saikni tradīciju pārmantojamībā un ilgtspējībā. 2014. gada rezidentiem no piecām valstīm - Itālijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Serbijas - bija iespēja sajust un nojaust Daugavpils vidi un tās norises, dinamiku un mainību gadsimtu griežos, pievēršoties aptiekāra dzīves, sajūtu, noskaņas un nozīmes traktējumiem „piezīmju” formātā.

GUNĀRS KROLLIS “GRAFĪTA SPĪDUMS”

  GUNĀRS KROLLIS | GRAFĪTA SPĪDUMS Gunārs Krollis dzimis 1932. gadā Rīgā. 1953. gadā beidzis J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu. 1960. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Izstādēs Latvijā un ārpus tās piedalās kopš 1956. gada. 1963. gadā G. Krollis uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā. Daiļrades sākumā Gunārs Krollis aizrāvās ar linogriezumu, vēlāk strādājis oforta tehnikā un laiku pa laikam nodarbojies arīdzan ar akvareli un glezniecību. Nozīmīgs ir mākslinieka ieguldījums grāmatu ilustrāciju laukā. 1992. gadā mākslinieks ieguvis maģistra grādu mākslās. Liela viņa dzīves daļa pagājusi pedagoģiskajā darbā, audzinot jauno grafiķu maiņu Latvijas Mākslas akadēmijā. Grafīta spīdums, kas skatāms šajā izstādē, liecina par to, ka zīmulis kā tehnika Gunāram Krollim ir uzmanības centrā jau vairākus gadus. Viņa zīmējumos apvienojas dažādi laikmeti un dažādu tautu kultūras. Laika izpratni zīmējumos nosaka mākslinieka griba un iztēle. Ielūkojoties tajos, šķiet, ka Gunārs Krollis mums atgādina par cilvēces bagāto kultūras pagātni, kas ir pamatā šodienas pasaulei un ko bieži piemirstam.

STARPTAUTISKĀ REZIDENCE „MARK ROTHKO 2014”

STARPTAUTISKĀ REZIDENCE „MARK ROTHKO 2014” DAUGAVPILS, 07.09. – 25.09.2014.   Starptautiskā rezidence „MARK ROTHKO 2014” šogad piedzīvo savu pirmo jubileju, vienlaikus iezīmējot gan desmit Rotko centra attīstības gadus, gan arī veselu dekādi Latvijas laikmetīgajā mākslā. Daugavpils un Dinaburgas cietoksnis ir kļuvuši par pasaulē atpazīstamām vietām, kur satiekas mākslinieki, lai ar saviem meistarīgajiem otu triepieniem neatgriezeniski transformētu pilsētas un reģiona tēlu, kas savukārt ir atstājis nospiedumu pasaules laikmetīgās mākslas kartē, kļūstot par neatņemamu tās sastāvdaļu. Māksla ir radīšanas spēks un māka iemūžināt mirkli, novēlot to nākotnes izvērtēšanai. Šogad Starptautiskajā rezidencē „MARK ROTHKO 2014” piedalījušies 10 mākslinieki no dažādām pasaules valstīm – katrs no viņiem ir atvedis līdzi daļu no pasaules, kas, iekapsulēta audeklos, paliks Rotko centra kolekcijā.

Latvijas laikmetīgā glezniecība

Latvijas laikmetīgā glezniecība   Mākslinieki par sevi, kontekstu un izstādi Māksliniekus, kuri piedalās izstādē „Latvijas laikmetīgā glezniecība”, iespējams, var iekļaut vienā kategorijā pēc kāda ļoti vispārīga klasifikācijas principa – piemēram, viņi ir laikabiedri, apmēram vienas paaudzes pārstāvji, kas spilgti ienākuši Latvijas mākslas ainā šajā gadsimtā. Gadsimtu mija sakrita ar brīdi, kad sākumā tikko jaušami iezīmējās pārmaiņas pašā latviešu glezniecībā un it īpaši tās attiecībās ar laikmetīgo mākslu. Un tik tiešām, vispārīgi raksturojot, var teikt, ka jaunākās latviešu gleznotāju paaudzes, kas daļēji pārvarēja vēsturiski izveidojušos, daļēji institucionāli uzspiestu plaisu, kura iepriekš šķīra šīs jomas, veido latviešu laikmetīgo glezniecību. Tomēr visi izstādē pārstāvētie mākslinieki ir oriģinālas personības ar atšķirīgām, savstarpēji nesajaucamām individuāla stila pazīmēm. Tādēļ, lai cik kārdinoši būtu runāt par viņiem kā vienotu kopumu, vēlējos pievērst īpašu uzmanību katra individuālajām atšķirībām, sadzirdēt katra personisko motivāciju un izvēles kritērijus. Par to aicināju izteikties viņus pašus, uzdodot trīs vienādus jautājumus, un tas attaisnojās -- jo saņemtās atbildes ir tik dažādas! Lai kā mākslinieku spētu raksturot mākslas zinātnieki, kritiķi, filozofi, neatsveramas ir tās reizes, kad ļauts runāt viņam pašam. Tad atklājas uzskati, domas un spriedumi, kurus nevar uzminēt skatītājs „no malas”. Par laimi, latviešu gleznotāju paaudze, kas nu jau saucama par briedumā esošu, ir spējīga pastāstīt par savu mākslu „no iekšpuses”, atklājot pārdzīvojumus, iespaidus, ieceres, un reizē arī, mazliet paskatoties „no malas”, komentēt izvēlēto pieeju plašākā laika un telpas kontekstā.