MĀRTIŅA BUCLERA VERTIKĀLE
19. un 20. gs. mija vēsturē ir iezīmēta ar jaunu atziņu izaicinājumiem un sociālo pārmaiņu izraisītām konfrontācijām. Fotogrāfija šo pārmaiņu procesā spēlēja pašas tolaik vēl neapjaustu, bet spēcīga fermenta ierosinātāja lomu. Tā piegādāja pasaulei jaunu pieredzi, kura, kā zināms, izraisa jaunu atziņu sekas.
Mārtiņš Buclers viennozīmīgi ir redzamākā personība Latvijas profesionālās fotogrāfijas kvalitātes veidošanā 20. gs. sākumā. Viņa iniciatīvas būtiski paplašināja sava laika atstarotās gaismas satveršanas amatnieku profesijas nozīmību un šīs nodarbes iespēju izpratni. Šīs iniciatīvas viennozīmīgi skāra regulāras un sistēmiskas izglītības nepieciešamības apjēgumu. M. Buclers to centās īstenot praksē ar savas rīcības piemēru, uzņemoties speciālās literatūras tulkošanu, terminu latviskošanu un šo mācību vai derīgo padomu grāmatu izdošanu.
M. Buclers ne tikai fotografēšanas amatnieku vidē ieviesa apjēgumu par fotogrāfijas unikālo sociālo lomu un līdz ar to arī autora atbildību par laikmeta vizuālo liecību hronista pienākumu. Pirms tam gandrīz pusgadsimtu fotogrāfija bija lietota personu spoguļattēla konservēšanai un publiski gandrīz nepamanītai laboratoriju līmeņa pētniecības vajadzībām. Gadsimtu mija uzaicināja fotogrāfijas nozari uz sociālo pētījumu skatuves, jo tā bija pierādījusi savu liecinieka uzticamību. Latvijā šo fotogrāfu augsto hronista misiju, iespēju diapazonu, vizuālo pierakstu krājuma daudzpusīgo un pārlaicīgo vērtību pirmais apjauta Sēlijas zemnieku dēls Mārtiņš Buclers.
M. Buclera iniciatīvu būtiskais mērķis bija veidot tādu fotogrāfijas nozares kvalitāti, kas izpaužas kā autoru spēja apjēgt radīto attēlu lietderību gan racionālas informācijas, gan tēla vēstījuma sapratnes aspektā. Viņš centās ieviest aktīvas pieredzes apkopošanas un secinājumu sakārtošanas nepieciešamības apjausmu kā nozares izglītības pamatni. Šāds uzstādījums savu aktualitāti nav zaudējis.
M. Buclera ētiskās pozīcijas vertikāle pret kultūras mantojuma lietderības jēgu ir izcili tālredzīga. Viņa rīcības rezultātu var pievienot to personu pienesumam, kuras radīja un nostiprināja UNESCO ideju.
M. Buclera ticība savai darbībai ir apliecinājums arī tam, ka jau pašā 20. gs. sākumā fotogrāfijas nozares pieredze uzrādīja šī fenomena jaudīgo starpdisciplīnu esības kvalitāti. Viņš sakārtoja racionāla apjēguma kvalitāti gan fotogrāfijas nozares radīto informācijas un tēlu produktu laukā, gan fotogrāfu kopienas pašapziņas laukā.
Vilnis Auziņš
nodibinājuma “FotoForma” fotogrāfijas pētnieks
