DRIGVA. IEELPA – IZELPA.
Marija Gvardeiceva
Projektā DRIGVA. IEELPA – IZELPA Marija Gvardeiceva atkārtoti atklāj savas saknes un baltkrievu tautas autentiskās identitātes gaistošo piemiņu. DRYGVA (baltkrievu valodā – dumbrājs) kā radoša iecere sākās ar mākslinieces atgriešanos bērnības atmiņās un pamazām pārauga par kompleksu, pasakainu universu. Šī imersīvā telpa atveido purvu ar tā staigno augsni, silto, smaržīgo gaisu, matētajām, dziļajām krāsām un maigo gaismu. Svārstīga un nenoturīga – tāda pamatu pamatos ir dumbrāja daba. Šeit neiespējamība sastop varbūtību, bet sakrālais brīvi sadzīvo ar tumsu. Purvs vienmēr ir saistīts ar zināmu transcendenci. Robeža starp ūdeni un zemi, dzīvību un nāvi, dzimšanu un augšāmcelšanos te atrodas pastāvīgas nenoteiktības stāvoklī, nereti gluži burtiskā muklāja miglā tīta. Ikkatru apmeklētāju dumbrājs neizbēgami pārvērš par klejotāju, kurš, reiz spēris kāju uz dūksnainās zemes, nenovēršami zaudē atbalstu un acumirklī iegāžas jaunā pasaulē, kur seno teiksmu noslēpumainie čuksti veido pastāvīgu fonu ik ieelpai, ik solim šajā negaidītajā ceļojumā.
Daži no Baltkrievijas purviem ir vairāk nekā 11 000 gadus veci, un reiz tie klāja 2939 hektārus lielu platību. Vairāk nekā puse ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Šodien Baltkrievijas purvu kopējā platība aizņem četrpadsmit procentus valsts teritorijas. Ilgus gadus purvu ekoloģiskā loma netika pienācīgi novērtēta, kā rezultātā augsne tika masveidā nosusināta. Kad pētījumi pārliecinoši parādīja, ka purvājs viena hektāra platībā attīra tikpat daudz gaisa kā trīspadsmit hektāri pirmmeža, purvi kļuva par valstiski nozīmīgu, aizsargājamu vērtību. Taču to fundamentālā loma baltkrievu kultūrā un tās attīstībā liecina par daudz dziļāku saikni. Purvi veidojās krietni pirms pirmo cilvēku ierašanās, tāpēc ir pamats domāt, ka baltkrievu kultūrvēsturiskā identitāte kopš pašiem pirmsākumiem ir izaugusi no purviem un turpinājusi nobriest to tiešā tuvumā. Purvu nepastāvīgā un noslēpmainā daba ir bijusi auglīga augsne neskaitāmiem mītiem un leģendām. Savulaik ļaudis ticējuši, ka Vitebskas purvos mīt teiksmaini pūķi, dēvēti par cmokiem, un plaukst mītiskais papardes zieds. Poļesjes staignājos – Zalkšu ķēniņa valstībā – redzētas slepenas dzintara pilis, ap tām klīduši burvju zvēri un ceļotājus vilinājušas maldugunis. Šodien purvi ir teju vai vienīgie baltkrievu tautas autentiskās identitātes sargātāji, kamēr šo patību cītīgi un sistemātiski drupina valstī valdošā vara. Viens no instalācijas uzdevumiem ir ļaut skatītājam pieskarties šai zūdošajai vērtībai.
Pateicoties savai noslēpumainajai dabai, purvs gadsimtiem ilgi bijis baltkrievu tautas drošais patvērums un sargs, par ko liecina daudzās 16. un 17. gadsimta apmetnes, kas saglabājušās līdz mūsu dienām. Tādā lomā purvi ir ienākuši arī tautas literatūrā un mākslā. Ivana Meleža “Purva ļaudis”, Jankas Mavra “Poļesjes Robinsoni”, kā arī vairāki Jankas Kupala, Jakuba Koļasa un Maksima Bogdanoviča darbi ir tikai daži zīmīgi piemēri. Taču Mariju šokēja acīmredzamais sieviešu trūkums šajos sarakstos. Pārsteidzošais atklājums kļuva par ierosmi mākslas instalācijai, un tapa DRYGVA. Vācot kopā projekta stāstu, rūpīgi, pa gabaliņam vien, māksliniece secināja, ka sievietēm baltkrievu kultūras šūpulis – purvājs – lielākoties tā arī palika “neredzamās eksistences” cietums. Šis paradokss top vēl jo skaudrāks, ja atceramies, ka purvājs gluži dabiski atbalso tradicionālo izpratni par sievišķību un tai piedēvētajām īpašībām – ambivalenci, nepastāvību, atrašanos nemitīgā transformācijas stāvoklī, allaž balansējot uz robežas “starp”.
Kā savdabīgu risinājumu Marija burtiski novieto baltkrievu sievietes rampas ugunīs, pašā vēstījuma centrā, piedāvājot skatītājam portretu sēriju uz audekla. Tas ir cieņas apliecinājums tēlniecei Jeļenai Sirmuntei, naivisma māksliniecei Aļonai Kišai, gleznotājai Marijai Gažičai, rakstniecei Annai Strunskai, dzejniecei un pedagoģei Verai Maslovskai, kā arī daudzām vārdā nenosauktām rokdarbniecēm, zāļu sievām un dziedniecēm. Līdzīgi jāņtārpiņiem šīs sievietes ieved ceļinieku Marijas Gvardeicevas universā, kur augšāmceļas un zaigo dumbrāja maigo un noslēpumaino sirdspukstu ritmā.
DRIGVA. IEELPA – IZELPA iekļuva 2022. gada Venēcijas biennāles Baltkrievijas paviljonam virzīto darbu fināla atlasē. Marijas politiskās nostājas dēļ projekts tika cenzēts. Galu galā Baltkrievijas paviljons tā arī netika atklāts.
