Gaismas un ēnas
Īvs Brajērs un mūsdienu Francijas māksla
Mākslas vēsturē ir darbi, kas fiksē savu laiku, un ir darbi, kas ļauj tam turpināt dzīvot. Īva Brajēra (1907–1990) glezniecība pieder pie otrajiem. Izstāde “Gaismas un ēnas. Īvs Brajērs un mūsdienu Francijas māksla” apvieno vēsturisko un laikmetīgo franču mākslu, aicinot paraudzīties uz gaismu un ēnu gan kā uz vizuālu parādību, gan kā uz cilvēka pieredzes metaforu.
Īvs Brajērs pieder franču mākslinieku paaudzei, kura darbojās laikā, kad Eiropa meklēja jaunu kultūras identitāti. Viņa māksliniecisko rokrakstu veidoja ceļojumi uz Vidusjūras zemēm, kur viņš atklāja reģionam raksturīgo gaismu, klasiskās kompozīcijas skaidrību un īpašo vērīgumu pret telpu un cilvēku.
Izstādē plaši pārstāvēts šis nozīmīgais daiļrades posms – gleznas, kas tapušas Spānijā, Itālijā, Vatikānā un Parīzē. Eiropas kultūras daudzveidība tajās atklājas caur ikdienas dzīvi, reliģiskiem rituāliem, teātri un pilsētas vidi – sižetos, kur Brajēru interesē nevis notikuma ārējā dramaturģija, bet cilvēka klātbūtne telpā un laikā.
Šī koncentrētā vērojuma kultūra nosaka arī viņa glezniecības valodu, kurā kompozīcija, ritms un gaisma ir tikpat nozīmīgi kā attēlotais motīvs. Gaisma Brajēra darbos nav tikai atmosfērisks efekts. Tā organizē telpu un piešķir gleznām emocionālu spriegumu. Gaismas un ēnas līdzsvars kļūst par cerības, garīgas noturības un kultūras nepārtrauktības zīmi.
Šī gaismas un ēnas mijiedarbe vieno arī izstādes laikmetīgo daļu, kurā satiekas septiņi mūsdienu Francijas mākslinieki – Žeraldina Gilbo, Entonijs Vaits, Marī Izāka, Marī Pola Benuā-Baseta, Džeņju Vu, Enriko Nagels un Paskāls Piņons Žafs. Dialogā ar Brajēra daiļradi viņu darbi runā par kara un miera pieredzi, cilvēka ievainojamību, atmiņas nozīmi, brīvības trauslumu un gaismas lomu pasaulē, kurā joprojām netrūkst spriedzes un nenoteiktības. Izstādē piedalās. Atšķirīgās paaudzes un vizuālās valodas apliecina franču mākslas spēju nepārtraukti atgriezties pie būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem, ikreiz rodot tiem jaunu vizuālu izteiksmi.
Tādējādi izstāde nav veidota kā vēsturisks pārskats vai stilistisks salīdzinājums. Tā piedāvā skatītājam pieredzi, kurā pagātne un tagadne pastāv līdzās vienotā kultūras telpā. Nezaudējot savu vēsturisko identitāti, Brajēra darbi šeit iegūst jaunu aktualitāti, sastopoties ar laikmetīgām interpretācijām, kas apliecina mākslas spēju pārsniegt laika robežas un turpināt nest cerības un mierinājuma gaismu laikā, kad ēnas kļūst aizvien garākas.
Māris Čačka, Rotko muzejs
Īvs Brajērs (Yves Brayer, 1907–1990) ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta franču figurālās glezniecības meistariem. Dzimis Versaļā, mākslas izglītību ieguvis Nacionālajā Tēlotājmākslas augstskolā Parīzē.
Brajēra radošā rokraksta attīstību būtiski ietekmē mācību ceļojumi uz Spāniju un Maroku. 1930. gadā tos vainago prestižā Romas balva, kas dod iespēju dzīvot un strādāt Itālijā. Pēc Otrā pasaules kara jaunradē ienāk Provansas un Kamargas ainavas, bet par raksturīgām tēmām kļūst gaisma, daba un Vidusjūras vide.
Līdztekus eļļas glezniecībai Brajērs strādā akvareļa, guašas, monotipijas, grafikas un litogrāfijas tehnikās, ilustrē grāmatas, veido scenogrāfiju un kostīmus Francijas un Eiropas operteātriem, rada gobelēnu metus un monumentālās mākslas darbus.
Brajēra personālizstādes notikušas nozīmīgos Francijas un Eiropas muzejos, kā arī Londonā, Ņujorkā, Briselē, Ķelnē un Berlīnē. 1957. gadā viņš ievēlēts par Francijas Tēlotājmākslas akadēmijas locekli. Bijis Rudens salona viceprezidents, Grandšomjēras akadēmijas profesors un Marmotāna muzeja kurators Parīzē. Pārstāvēts daudzās muzeju kolekcijās Francijā un ārvalstīs.
Izstādes kuratori: Māris Čačka, Pāvels Terentjevs, Žils Bonviāls
Rīko: Rotko muzejs un Īva Brajēra muzejs
Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Daugavpils valstspilsētas pašvaldība un Eiropas Savienība
Izstāde apskatāma no 2026. gada 11. septembra līdz 29. novembrim.
Publicitātes attēls: Īvs Brajērs, “Etopiešu semināristi, Roma, 1932” (fragments), audekls, eļļa, 119 x 94,5 cm.
