AINAVAS
Hanna Mjadzvedzeva (Baltkrievija/Polija)
Tā vai citādi mēs allaž uztveram sevi attiecībā pret telpu, kurā atrodamies. Šo telpu nospiedumi iegulst mūsu pieredzē kā atmiņā paliekoši attēli un nosaka mūsu pasaules uztveri. Kopš agras bērnības esmu radusi doties garās pastaigās dabā, un arī šodien pastaigāšanās, jo sevišķi vienatnē, man ir labākā atgriešanās pie iekšējā dialoga ar sevi pašu. Aci pret aci ar ārtelpu mūsu laika uztvere kļūst citāda un, atbrīvojušies no nemitīgā informācijas trokšņa, mēs skaidrāk saklausām savas domas. Vērojot, kā daba turpina dzīvot pati pēc saviem universālajiem likumiem, mēs varam palūkoties uz savām problēmām no malas un pārvērtēt to nozīmi. Savās meditatīvajās pastaigās es pievēršu uzmanību ne tikai āra plašumiem, kas paveras acu priekšā kā elpu aizraujoša kalnu panorāma, bet arī savas tuvākās vides sīkākajām detaļām, piemēram, noteiktu augu uzbūves īpatnībām.
Manas skulptūras ir meditatīvi objekti, kuros tverti ainavu kompozīti, nevis attēlotas konkrētas vietas. Turklāt to mērogs ir grūti nosakāms – nav viegli atšķirt, vai kārtējais darbs iemūžina pa lidmašīnas logu noskatītu mežainu pakalnu apaļās muguras vai arī iemieso vizuālu atsauci uz ķērpjiem klātiem akmeņiem tepat tuvējā mežā.
Izstādē skatāmā skulptūru grupa ir tapusi pēdējo trīs gadu garumā kā turpinājums manam ilgtermiņa projektam “Ainavas”. Zināmu iemeslu pēc šajā salīdzinoši īsajā laikā mana dzīve ir kardināli mainījusies. Apstākļu spiesta, esmu kļuvusi par mūsdienu nomadu, uzturējusies un strādājusi dažādās vietās. No vienas puses, šī nepastāvība saistās ar zināmām neērtībām. No otras – tā ir ļāvusi apmeklēt un iepazīt patiesi interesantas vietas. Ātrums, ar kādu ir mainījusies mana apkārtne, ir rosinājis pārdomas par telpām, kurās man ir gadījies nonākt. Visi izstādē skatāmie objekti ir radīti pēdējo trīs gadu laikā vairākās stipendiju programmās, mākslas rezidencēs un simpozijos. Tos iedvesmojusi ainava, daba un arhitektūra tur, kur man ir bijusi laime strādāt. “Ainavu” sērijas skulptūras ir iecerētas kā man nozīmīgu vietu tvērumi, kas atgādina par piedzīvoto. Ne ilustratīvi, kā to dara fotogrāfijas, bet kā dārgas piemiņlietas, kas atsauc atmiņā telpas pieredzes atraisītās pārdomas un manas pašuztveres nianses, tur atrodoties.
Hanna Mjadzvedzeva ir dzimusi 1988. gadā Minskā, Baltkrievijā. Baltkrievijas Valsts mākslas akadēmijā keramikas mākslas apakšnozarē ieguvusi bakalaura (2013) un maģistra grādu mākslā (2014). Turpat aizstāvējusi doktora disertāciju (2017) par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem laikmetīgajā keramikā. Septiņus gadus strādājusi akadēmijā par pasniedzēju – mācījusi keramikas mākslas vēsturi, keramikas dizainu, materiālu zinības un eksperimentālo keramiku, bijusi studējošo eksperimentālās prakses un diplomdarbu vadītāja. 2021. gadā bijusi spiesta pamest pasniedzējas darbu un drīz vien arī valsti, bēgot no politiski motivētas vajāšanas. Šobrīd dzīvo un strādā Polijā, kur ieguvusi politisko patvērumu.
Māksliniece ir piedalījusies daudzās starptautiskās izstādēs, simpozijos un rezidencēs Rumānijā, Ķīnā, Japānā, Spānijā, Latvijā, Lietuvā, Itālijā, Vācijā, Francijā, Polijā u.c., tostarp Mikelandželo fonda izstādē “Homo Faber” (2022), Latvijas Keramikas biennāles konkursa izstādē “Martinsona Balva” (2021) un starptautiskajā keramikas mākslas simpozijā “Keramikas laboratorija” (2021, 2022). Darbi pārstāvēti publiskās kolekcijās Polijā, Francijā, Ķīnā, Ukrainā, Vācijā, Itālijā, Baltkrievijā, Rumānijā, Lietuvā un Latvijā.
Hannas Mjadzvedzevas meistarību apliecina vairākas ievērojamas godalgas, tostarp zelts 8. Čaņčuņas Starptautiskajā keramikas simpozijā un 1. Jatajas Lotusa kalna balvas konkursā Ķīnā (2019), kā arī bronza Starptautiskajā Vasiļa Kričevska keramikas mākslas biennālē Opišnē, Ukrainā (2019).
2021. gadā māksliniece kļuvusi par Ženēvas Starptautiskās Keramikas akadēmijas biedri.
Izstādes norises laiks: 08.12.2023.-18.02.2024.
