VALDIM BUŠAM – 100
Rotko muzeja konferenču telpu viesiem līdz šī gada 3. maijam pieejama mākslinieka Valda Buša izstāde, kas tapusi sadarbībā ar mākslinieka ģimeni un papildina viņam veltīto 100 gadu atceres programmu.
Vai saule ir zaļa, vai debesis ir dzeltenas, vai zāle ir balta, vai tāle ir sarkana? Kas var apgalvot, ka nē? Kas ir patiesība? Tās ir tikai dažas atpazīstamības formas kā bez kļūdīšanās starp Latvijas mākslas ainu atpazīt Valdi Bušu no pārējiem.
Izcilo Latgalē dzimušo ainavu mākslinieku Valdi Bušu, šķiet, nav satraucis jautājums, kas ir māksla, jo viņš caur savu glezniecības valodu un apjomīgo audeklu skaitu ir runājis tik daudz par pagātni, tagadni un tiecies nākotnes sapņu realizācijā, ļaujot mums izbaudīt „cīņu”, „varu”, „sūtību” un ‘ieceri”, „gaismu”, „rotaļu”, „liesmu” un neskaitāmas „zaļas saules”. Kāpēc zaļas, kāpēc kolorītā tik kontrastējošas kompozīcijas?
Mākslinieks Valdis Bušs ir ārkārtīgi mīlējis to, ko ir vēlējies attēlot. Par to liecina izplānotā kolorīta klātbūtne darbos, apbrīnojamā dabas mīlestība, kas caur īpatnēju, ekspresīvu triepienu vilni attēlo to visspēcīgākajā noskaņā. No paša dzīves un mākslas gaitu sākuma var apbrīnot Valda Buša mērķtiecību, rakstura stingrību, arī šerpumu, spītību un izturību, kad tā nepieciešama.
“Esmu stiprs, kā jau čangals,” Valdis Bušs mēdza teikt, atceroties dzimto Viļakas pagastu. „Spēks un izturība bija vajadzīgi kopš pašas jaunības. 1943. gadā iesauca leģionā, kā vada komandieris piedalījies kaujās, ievainots un demobilizēts. 1944. gada augustā iesaukts Sarkanajā Armijā, Kurzemē ievainots, demobilizēts 1945. gada martā. Čangals izturēja un iestājās Mākslas akadēmijā pie Leo Svempa un Ārija Skrides. Četri studiju gadi ir vērtīga profesionālā skola, bet…”
Mākslinieka otas triepieni rada sajūtu, ka gleznotājs „spēlējas” ar izvēlēto tēmu, tomēr aiz šķietami abstrakta gleznojuma parasti slēpjas konkrēta ainava, ziedi, kāds notikums vai vienkārši mākslinieka sajūtas. Šķiet, aplūkojot mākslas darbus viņa 100. dzimšanas dienas gadā, liekas, ka joprojām gleznotājs spēlējas, un virknei viņa sekotāju liek spēlēties un izbaudīt dabas piešķirto bagātību.
Dace Lamberga par Buša mākslu raksta šādi: „No priekštečiem par savējiem Bušs uzskata Anrī Matisu un Jāni Tīdemani, taču liekas, ka vizuāli viņu varētu būt iespaidojis arī mūsu „francūža” Rūdolfa Piņņa vēriens. Katrā ziņā to ļauj nojaust stingrā, ekspresīva krāsainība un plašais paletes naža pieskāriens audekla virsmai. Valda Buša gleznās fascinē atraisītā triepiena un faktūras brīvība, kas lieliski atklājas tieši izmēros nelielo kompozīciju ekspresīvajā lakonismā un krāsu salikumos”
„Saule – tā ir Gaisma, Dievs, milzīgs spēks, kas mūs visus vieno. Protams, ieviešu to arī krāsas dēļ, taču galvenā ir saules filozofiskā nepieciešamība. Bet sauli nemaz nav tik viegli uzgleznot. To var izdarīt tikai nosacīti – radīt priekšstatu par saules būtību, jo tā ir pārāk spilgta. Kāda ir saules krāsa? Jūtu iekšēju nepieciešamību gleznot to zaļu, bet nevaru paskaidrot kāpēc,” saka Valdis Bušs par savu glezniecību. Varbūt tā arī ir atbilde uz jautājumu, kas ir patiesība, jo katram patiesība mākslā sava.
Mākslinieks dzimis 1924. gada 25. jūlijā Latgalē. Māksliniecisko izglītību guvis Latvijas Mākslas akadēmijā (1945-1950). Mākslinieka darbus pazīst Latvijā, daudzās Eiropas valstīs un arī citos kontinentos – viņa izstādes bijušas Amerikā, Austrālijā un pat Āfrikā. Gleznotājs piedalījies un nesis latviešu mākslu vairāk nekā 120 vietējās un starptautiskās izstādēs, tostarp sarīkojis vairāk nekā 40 personālizstādes.
