Ko tik mēs nevaram uztaisīt
Otrdien, 21. decembrī, plkst. 15.00 Daugavpils cietoksnī, Nikolaja ielā 2, tiek atklāta mākslinieka Kristapa Ancāna veidota vietai piesaistīta instalācija “ko tik mēs nevaram uztaisīt”.
Kuratore: Dr. Korina L. Apostole
Latviešu-britu mākslinieks Kristaps Ancāns sevi uzskata pirmkārt par pētnieku. Sekojot nepieciešamībai vizualizēt un sazināties pēc iespējas tiešāk, viņš spēlējas ar slēptajiem mehānismiem, kas vīd aiz mūs definējošajām lingvistiskajām, kultūras un kontekstuālajām sistēmām. Ar metaforiskiem un filozofiskiem jautājumiem, mīklainām vārdu spēlēm un izteikumiem Ancāns ir attīstījis savu mākslinieka praksi, kas ietver vietai piesaistītu instalāciju radīšanu, izmantojot lielformāta banerus, kas nekavējoties piesaista publikas uzmanību. Ņemot par pamatu medijos un literatūrā atlasītus aktuālus jautājumus un savā kultūras mantojumā un identitātē smeltus stāstus, mākslinieks iezīmē dinamiskas un negaidītas attiecības starp valodu, kontekstu un tēlu. Darbā “ko tik mēs nevaram uztaisīt” (2021–2022), kas ir Ancāna pirmais liela mēroga projekts Daugavpilī, viņa radošā jauda ir augusi gan formā, gan koncepcijā. Projektā ir apvienoti monumentāli baneri ar noteiktai vietai radītu skulptūru – teksti melnā burtveidolā uz balta fona (rakstīti latviešu, krievu un angļu valodā), krāsainas fotogrāfijas un palmas skulptūra. Viss izvietots uz šobrīd nelietotas ēkas, kurā kādreiz atradās bijušie piloti un kara tehnika. Darbs tieši uzrunā Daugavpili un tās iedzīvotājus, vēršot uzmanību uz pastāvīgas kara gatavības nosacīto vēstures pieredzi un nacionālās pašnoteikšanās radītajām traumā, un iekļaujot savā uzrunā arī tos, kas joprojām dzīvo starp šīs pagātnes paliekām, lai cik strauji pilsēta attīstītos. Ancāna projekts bijušajā militārajā cietoksnī ir par valodas un konteksta konstrukcijām un šo mehānismu saplūšanu vietā, kas aktīvi pārtop par dinamisku reģiona kultūras un administratīvo centru.
Vārdu spēle iepriekš minētajās valodās (“ko tik mēs nevaram uztaisīt / tik mēs nevaram uztaisīt / mēs nevaram uztaisīt / nevaram uztaisīt”), kas beidzas ar noliegumu latviešu valodā (“nevaram uztaisīt”) un ar apgalvojumu krievu un angļu valodā (“можем сделать” / “just create”), darbojas kā “domāšanu rosinošs attēls”, mudinot spriest par citādības un izsmelšanas jēdzieniem un to neapzināto potenciālu. Uz banera tie ir saistīti ieskicētā, bet neatrisinātā simetrijā. Kas te ir savējie (insaideri)? Un kas ir tie, kam lemta atrašanās perifērijā, ārpus centra? Vārdu spēle mūs atstāj samezglotā paradoksā. Mums, skatītājiem tiek uzdota mīkla – vai joprojām esam ārmalieši (autsaideri), jo esam bijušie dzelzs priekškara austrumeiropieši kādreizējā komunistiskā valstī, lai gan skaitāmies līdzvērtīgi pievienojušies centram (Latvija iestājās ES 2004. gadā). Valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem citādības jautājums saistās ar dzīvi divkāršā ES perifērijā, tādēļ izskan vēl skaudrāk un sarežģītāk.
Līdzās teksta banerim skatītājs sastopas ar vēl vienu triptihu: spoži izgaismotu jaunas sievietes portretu. Viņa smaida, turot rokās mazu rotaļu sunīti. Visu papildina trīs minētajās valodās tulkots paraksts “Nastja uztaisīja sunīti” (ietverot saīsinājumu no krievu personvārda “Anastasija”). Lielformāta portrets iegremdē skatītāju apcerē. Tajā iekļautais rotaļīgais žests rosina pārdomāt, kā citādības un gurdenuma sajūta, ko izsauc katrs no skatītāju uzrunājošajiem baneriem, var tikt paradoksālā kārtā apvērsta kājām gaisā. Portrets piešķir rūpīgi inscenētu vieglprātību un spontanitāti ēkas askētiskajai fasādei — tās ārpusi ieskauj zaļš būvniecības siets, kas saplūst ar bagātīgo smaragdaino apkārtni un tumši sarkano krāsu uz Nastjas t-krekla, uz kura provokatīvi rakstīts “Hot Racing” (Karstās Sacīkstes).
Mākslas projekts vizualizē identitātes, valodas un ģeogrāfijas sasaiti – no integrācijas uz citādību, no verbālā uz neverbālo, no ķermeniskā uz nemateriālo, no toņa uz ēnu. Pašreizējā vēstures veidošanās posmā to kopums piedāvā ieskatu noteiktas vietas kontekstā un ar to saistītajās emocijās, akcentējot to formu, sarežģītību un nokrāsas. Asprātīgās nenoteiktības ir atslēga uz mākslinieka radošā repertuāra izpratni. Vide tiek transformēta par ludisku sfēru, kas piepildīta ar pašapzinātiem smiekliem, kur skatītājs var tikai reflektēt par attēloto realitāti, balstoties uz bijību, diskomfortu un paša vēlmi izjautāt.
Tekstuālie paterni, kas atklāj konteksta un identitātes konstruēšanas mīklas, liek domāt par saiknēm starp mākslinieka darbu un “konkrēto dzeju”, kas akcentē vizuālo un audiālo saturu un valodas formu. Kopā ņemot, šo citādi nepārprotamo baneru aspekti pasvītro specifisko, proti, katra skatītāja īpašo saistību ar eksotiku jeb citādību, saistot šo specifiku ar plašāko domu par radīšanu un, tātad, līdzāspastāvēšanu. Ancāns ar humoru nivelē konflikta un atsvešinātības apstākļus, tā vietā graujot atšķirības (eksotika) un priekšplānā izvirzot kopību (radīšanu).
Tiešā dialogā ar identitātes nosacījumu un zināšanu avotu straujo vizuālo uzbrukumu, kas caur valodu sapin (starp)nacionālus naratīvus, mākslinieks ir izveidojis zemē guļošas palmas skulptūru (darinātu no apses koka), kas novietota starp divām turpat augošām liepām. Skulptūra veido skatuvi instalācijas kopumam — palmas izliektais stumbrs norāda uz sienām, pie kurām karājas baneri. Būdama publiski pieejama Latvijā gada tumšākajā un aukstākajā laikā, skulptūra rotaļīgi kontrastē ar apkārtnes kailajiem kokiem, kā arī kritušo lapu un sniega klājumu. Šajā atklātajā vietā mākslinieks prasmīgi aizpilda un līdzsvaro estētisko informāciju un spēlējas ar dažādiem mērogiem, vizuālām atsaucēm un valodām, pārvēršot sociālās uzvedības sarežģītās nianses mākslā.
Lai gan liepas un apses ir reģionam raksturīgi koki (kas var izraisīt kopīgu pazīstamības sajūtu), palmas skulpturālā forma norāda uz eksotiku, rosinot individuālistiskus priekšstatus par to, kā citu cilvēku var uzskatīt par “atšķirīgu”. Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā palmas ir patiesi vērtīgs īpašums; būdama viens no dārza apmeklētākajiem objektiem, Palmu māja uzbur tropu siltumu pašās Baltijas ziemas dzīlēs. Šajā kontekstā palma apzīmē cilvēka nepastāvību, anomālijas un alkas, kā arī vientulības sajūtu svešā zemē. Tās izteiktā samākslotība, kas tomēr sakņojas vietējā materiālā, liecina par nacionālo/reģionālo ideoloģiju neatbilstību, dīvainību absurdumu un grūtībām samierināties ar “Citādo”.
“ko tik mēs nevaram uztaisīt” (2021–2022), apvieno dažādas idejas un jēdzienus, kombinējot vārdus un attēlus, spēles ar valodu, neskaidrību un pārvietojumu. Vietai piesaistītā instalācija aktualizē jautājumus par mūsu neelegantajām un atsvešinātajām attiecībām ar līdzcilvēkiem. Ancāns pretstata šķietami atšķirīgus elementus, kas sagādā pārsteigumu attiecībā uz mūsu cerībām un uzskatiem par identitātēm un mantojumu. Un mēs nervozi iesmejamies, apzinoties, ka visi kopīgi saskaramies ar šiem grūtajiem un komplicētajiem jautājumiem.
Par autoru:
Latviešu/britu mākslinieks Kristaps Ancāns savā daiļradē pēta neskaidrās attiecībās starp cilvēkiem, dabu un tehnoloģijām, izmantojot konceptuālu spēli, kam piemīt sava mākslīgā intelekta iezīmes. Strādā starpdisciplināri tēlniecības, teksta un instalācijas medijos, nereti integrējot arī kinētiskus elementus. Izstādījies tādās starptautiskās institūcijās un pasākumos kā Publiek Park/S.M.A.K muzejs, Latvijas Nacionālā opera un balets, Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, Code Copenhagen, Domobaal galerija, Tate Exchange/Tate Modern, Londonas pilsētas muzejs un Karaliskā akadēmija, PEER, Vienna Contemporary, Tallinas mākslas zāle, Setuči triennāle. Ieguvis maģistra grādu vizuālajā mākslā Londonas Mākslas universitātes Centrālajā Sentmārtina mākslas un dizaina koledžā, papildinājis zināšanas Tokijas Mākslas universitātē. Saņēmis Sesila Lūisa stipendiju tēlniecībā un Helēnas Skotas Lidgetas studijas balvu. Šobrīd vada laikmetīgās mākslas maģistrantūras programmu Igaunijas Mākslas akadēmijā un ir viens no vadītājiem Latvijas Mākslas akadēmijas starpdisciplinārajā mākslas maģistrantūras programmā POST. Dzīvo un strādā Londonā, Rīgā un Tallinā.
https://www.kristapsancans.com/
Projekta kuratore:
Korina L. Apostole ir Tallinas mākslas zāles kuratore un Igaunijas paviljona kuratore 59. Venēcijas biennālē. Kūrējusi festivālu “Patvērums: Kosmopolitika, biedriskums un kopiena” Brīvo mākslu telpā Helsinkos (2019). Būdama Endrū Melona fonda stipendiāte, strādājusi organizācijā “Creative Time”, kur darbojusies grāmatas “Making Another World Possible: 10 Creative Time Summits, 10 Global Issues, 100 Art Projects” (Tuvinot citādu pasauli: 10 “Creative Time” samiti, 10 globālas problēmas, 100 mākslas projekti) redkolēģijā un bijusi viena no kuratorēm organizācijas samitā “Arhipelāgi un citas iedomu pasaules” Maiami (2018). Ieguvusi doktora grādu Ratgersa Universitātē, kur paralēli mācībām strādājusi par kuratori Cimerlijas mākslas muzejā kā Nortona un Nensijas Dodžu fonda stipendiāte. Kopā ar domubiedriem izveidojusi “ArtLeaks” platformu, šobrīd veic platformas izdevuma “ArtLeaks Gazette” galvenās redaktores pienākumus. Nominēta Kandinska balvai (2016) un Sergeja Kurjohina balvai (2020), izcīnījusi uzvaru “apexart” izstāžu pieteikumu konkursā 2022.–2023. gadam Ņujorkā.
Attēlā: Kristaps Ancāns “ko tik mēs nevaram uztaisīt” (fragments) 2021/2022, vietai piesaistīta instalācija
