Jautrā apokalipse. Par Sergeja Djomina izstādi Rotko muzejā
Kristīgajā pasaulē no teoloģiskā viedokļa viss universs ir skaists, jo to ir radījis Dievs. Paradoksālā kārtā, laikam ritot, šajā visaptverošā skaistumā izgaismojas cilvēku neglītuma un ļaunuma nozīmīgums, jo arī tas ir dievības cilvēciskā izpausme. Svētais Augustīns, kurš ļaunuma attaisnošanu Dieva iecerētā pasaulē bija padarījis par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem, savā darbā “Par kārtību” apgalvoja, ka “…arī kļūdas ir vispārējās kārtības daļa”.
Mākslinieka Sergeja Djomina (1974) darbi ir viņa privātās Bībeles ainas, kas norisinās tikai viņam vien zināmos sadzīves apstākļos. Jautras apokaliptiskas situācijas, kas ietver ciešanas un piedzīvojumus vienlaikus. Visa apokalipses vēsture ir pastāvīga svārstīšanās starp bailēm un svētlaimi, bažām un cerībām. Djomina apokalipsē piedalās efektīgs personāžu loks ar izteiksmīgām somatiskām īpatnībām, kas iemieso labo un ļauno un veido mākslinieka pasaules kārtību. Tieši precīza šo spēku saspēle nosaka viņa pasaules kompozīciju.
Djomins ir ieguvis bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē (1991–1995), Latvijas Mākslas akadēmijā pabeigta Glezniecības apakšnozare (1997–2001). Piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, sarīkojis personālizstādes, ticis godalgots konkursos. Jau kopš radošās darbības pirmsākumiem izcēlies ar oriģinālu māksliniecisku izteiksmi, taču plašāku ievērību iemantojis 2009. gadā līdz ar uzvaru prestižajā Londonas Saatchi Online konkursā ar darbu “Boriss un Gļebs” (2001. a./e. 150 x 125). Darba kompozīciju veido divas atsevišķi stāvošas antropozofas figūras – groteski ikonu tēli, kurus simbolizē divi pērtiķi. Mākslinieku iedvesmoja senkrievu sakrālās mākslas gleznieciskums un simpātijas pret pērtiķiem, kā rezultātā tapa oriģināla tēmas interpretācija. Pareizticības vēstures elementus Djomins atjautīgi apvienoja ar Darvina ideju par cilvēka izcelsmi. Darbs trāpīgi demonstrē Djomina mākslas provokatīvo intonāciju, kas drosmīgi sintezē tabu tēmas. Iekļaut pērtiķa tēlus savās kompozīcijās Djominu mudināja dziļas simpātijas pret šiem radījumiem, tāpēc viņš aicina nemeklēt slēptu ironiju. “Man patīk pērtiķi. Principā, pēc manām domām, cilvēkam jābūt pateicīgam pērtiķiem par to, ka tie ir piedalījušies medicīnā, izmantoti kosmosā,” uzskata Djomins. Ar laiku radās vairākas līdzīgas kompozīcijas, kam bija daudz interesentu. Sadarbība ar Londonas galeriju turpinājās.
Reizē biedējošas un jautras, Djomina tēlotās ainas atgādina zinātniskās fantastikas filmu epizodes ar trillera cienīgiem elementiem. Vairums personāžu ir iespaidīgas himērveidīgas būtnes ar arhaiskās pasaules estētikas pazīmēm. Tās tiecas nest pasaulei vēsti par apokalipsi, ko tā pati sev sarīkojusi. Tēlu fiziskās deformācijas veido efektīgu ritmisku kompozīciju un piešķir ainām veiklu dinamiku. Djomina šausmu universs ir pretmets Rietumu civilizācijas klasicisma laikmeta skaistuma kanonam, kas ilgu laiku tiecās noturēt pasaules portreta veto tiesības. Mākslinieka stilizētajām būtnēm piemīt savdabīga groteskas deva – tās dabiski iederas kariķētās ainās no mākslas vēstures lapaspusēm. Satīriskā noskaņa atslābina un aicina uzlūkot gleznu personāžus kā amizantus tēlus, kas gatavi izspēlēt kārtējo dinamisko dzīves epizodi. Mākslinieks sacer aizvien jaunus cilvēkveidīgus personāžus ar fiziskām un intelektuālām “īpatnībām”, kas efektīgi manifestē neglītuma estētiku. Atsevišķu darbu dzēlīgais karikatūrisms atklāj radījumu biedējošu morālo pagrimumu. Neiztrūkstoša tēma Djomina mākslā ir pasaules vardarbība, ko simbolizē modificētie militāristi un daudzskaitlīgais ieroču arsenāls, kas dažkārt pārtop darbu ornamentā.
Djomina mākslas universa pretējā pusē ir gaišais spēks – pērtiķi, kuri savos reliģiskajos ietērpos pārstāv sakrālo pasauli, izstarojot viedumu un nesatricināmu mieru. Te nav ne miņas no dēmoniska kariķējuma – simpātiskie personāži, ievietoti ikoniskās kompozīcijās, dāvā mierinājumu negantajai pasaulei. Djomina evaņģēliju kosmoss ir noslēdzies – viņš piedāvā gaišo un tumšo spēku kompāniju, kur katrs var izvēlēties sadarbības partnerus. Mākslinieks ir izveidojis savu skaistuma un neglītuma vēsturi ar plašu laika opusu – gaišie varoņi nāk no 13.–14. gadsimta ikonu vēstures līdz pat mūsdienu agresīvajiem antikristiem. Un tomēr vēsturiskās estētikas elementu klātbūtne ne mirkli neliek saistīt attēloto ar pagātni – runa nepārprotami ir par mūsu pašu laikmeta ainām.
Zīmīgs pretmets dinamiskajām figurālajām kompozīcijām Djomina mākslā ir vientulīgās, cilvēku neapdzīvotās pilsētainavas. Tajās ir vienlaikus spriedze un trauksme, kas var pārtapt agresīvā notikumā, bet var arī rāmi noklust. Šeit jaušama atsauce uz trauksmaino sociālpolitisko pasaules ainu, kad par draudiem var tikai nojaust – tie dzīvo bažīgā nojausmā.
Sergejs Djomins ir viens no nedaudzajiem drosmīgajiem provokatoriem mūsdienu Latvijas mākslā. Mākslinieka virtuozais zīmējums un smalkais kolorista talants ir izveidojis savdabīgu un spilgtu mūsdienu mākslas lappusi. Djomina mākslas galvenā tēma ir vēsts par pasaules nepilnību, kuru mākslinieks mudina ieraudzīt, vienlaikus aicinot neattiekties pret to pārāk nopietni.
Diāna Barčevska, mākslas zinātniece
Sergeja Djomina izstāde “Glezniecība” skatāma Rotko muzeja vasaras sezonas programmā līdz 2025. gada 24. augustam.
Kurators – Aivars Baranovskis.
Attēlā: Izstādes skats (foto – Didzis Grodzs)
