Arhīvs

SASTAPŠANĀS AR DABAS KLUSĒŠANU

Šī izdevuma un akvareļu papīra baltajā izplatījumā, līdzās miniatūrajām porcelāna figūriņām, dabas elementu ieskauta slēpjas māksliniece Ieva Jurjāne. Ieva absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un pēdējo divdesmit gadu laikā sarīkojusi duci personālizstāžu, veidojusi žurnālu un bērnu grāmatu ilustrācijas, kā arī strādājusi pie vairākām animācijas filmām. Ievas vārds bieži dzirdams saistībā ar kino un operas pasauli. Ar scenogrāfiju un kostīmu veidošanu Ieva aizrāvusies jau kopš Akadēmijas beigšanas, un šo sfēru sastapšanās māksliniecei allaž nozīmējusi iespēju sevi realizēt gan grandioza, gan miniatūra formāta darbos.

Saules pusē. Ulda Brieža laika liecības

Ulda Brieža fotogrāfiju arhīvs ir aptverams nevis skaitā, bet laikā. Viņa dokumentālista ceļš ir šķērsojis vairākas laika joslas – padomju laiku, atmodas laiku, 90. gadu juku laikus, mūsu laiku un vēl kaut ko prātam grūti aptveramu, ko gribas dēvēt par laika sabiezējumu Sibīrijā. Izstāde Daugavpils Marka Rotko centrā ir pagaidām plašākā Ulda Brieža darbu skate, kurā iepazīstama krietna daļa no vairāk nekā 50 gadu garumā viņa uzkrātajām laika liecībām.

Kas ir attēls? Dzīve un uztveres māksla

Petra Langsdorfa, Zigfrīds Lēmans, Svens Hofmans No piedzimšanas brīža līdz pat nāvei mūs ielenc attēli. Mūsu laiks ir attēlu laiks – gan kustīgu, gan nekustīgu. Sākot ar Platona šaubām par attēliem, kas top mums redzami, jautājums “Kas ir attēls?” ir nodarbinājis filozofu, mākslas vēsturnieku un citu domātāju prātus un turpina to darīt vēl joprojām. Vai, kā uzskatīja Kants, redzamie attēli ir mūsu prāta veidojums, vai arī, kā domāja Loks, prāts ir tikai balta lapa, uz kuras attēli atstāj savus nospiedumus? Kā raksta Haralds Klinke, “Vizuālā uztvere neiztiek bez domāšanas, un domāšana izmanto vizuālo tēlu galeriju. … Attēlu radīšana ir […] cilvēka esības pamats. Attēlu spēks neizriet no pašiem attēliem, bet gan no cilvēkiem, kas piešķir tiem jēgu.” (Mākslas teorija un vizuālā epistemoloģija, 2014: 5&6)

VALENTĪNDIENA

Vizuāls stāsts no Daugavpils Marka Rotko mākslas centra kolekcijas par šodienu un vakardienu šodienā. Vai mēs zinām kaut ko vairāk nekā varam zināt?

KERAMIKA

SANITA ĀBELĪTE ELĪNA TITĀNE Pilnmēness – tā savu izstādi raksturojušas divas izcilas mākslinieces – Elīna Titāne un Sanita Ābelīte. Pilnmēness bija laiks keramikas rezidencei, kuras ietvaros mākslinieces dzīvoja un strādāja Daugavpils cietoksnī. Katra Elīnas Titānes un Sanitas Ābelītes atgriešanās Daugavpilī sakrita ar pilnmēnesi, turklāt arī izstādes atklāšanā viņu mākslas darbi ir pilnmēness gaismas apspīdēti.

LATVIJAS LAIKMETĪGAIS AKVARELIS

Latvijas akvareļglezniecība kļūst aizvien komplicētāka. Mākslinieku emociju atveidojums ir bagātīgi niansēts, un te būtiska loma ir gleznieciskajai kultūrai. Izstādē eksponētie akvareļi pārstāv visus šī medija vēsturiskās attīstības gaitā izkristalizējušos centienus un meklējumus. Tādēļ ir grūti šīm parādībām noteikt stingras definīcijas. Te drīzāk jārunā par robežām no un līdz. No grafiskām līdz gleznieciskām īpašībām, no lirikas līdz ekspresīvi dramatiskām iezīmēm un tā joprojām. Tādējādi, laikmetīgā akvareļglezniecība nevar tikt raksturota ar jēdzieniem, kas iekļaujas noteiktu tehnisku paņēmienu stingrajos rāmjos. Te drīzāk ir pamats runāt par akvareļglezniecību kā atvērtu un iekļaujošu jēdzienu un par tās tehnisko paņēmienu kopumu ekspresīvu emociju atveidei.

Skatoties ārpus, skatoties iekšpus

Arnis Balčus, Ieva Balode, Ieva Epnere, Romāns Korovins, Līga Spunde, Alnis Stakle Skatoties ārpus, skatoties iekšpus   Izstāde “Skatoties ārpus, skatoties iekšpus” ir sešu Latvijas mākslinieku kopizstāde, kurā iekļautie darbi pievēršas skatīšanās un redzēšanas stāvokļiem. Mākslinieki savos darbos interesējas par pieredzes, atmiņas un aizmiršanas savstarpējām saiknēm, aplūkojot tās gan kā kolektīvu parādību, gan kā privātās dzīves daļu. Kaut arī izstādē iekļautie darbi ir balstīti realitātes un tās reprezentāciju izjautāšanā, autoru darbi ir arī izteikti introspektīvi. Respektīvi, tie pievēršas mākslinieka iekšējiem stāvokļiem, medija materialitātei, pašprezentācijas jautājumiem, identitātei un pašterapeitiskām mākslas praksēm.

Haralds Jegodzienskis

Manu jautājumu ceļš Kādu idejisko pozīciju es ieņemu un kādu māksliniecisko uzskatu izvēlos, lai to paskaidrotu? Vai mākslinieciska izpausme ir piemērots medijs, lai komunicētu ar saviem līdzcilvēkiem? Kas spēj paust vēstījumu un kādēļ tas vēlas tikt komunicēts? Vai es vēlos modināt izjūtas vai uzrunāt garu, vai varbūt abus? Ja man mākslinieciski jāizpaužas, kas ir šis “es”, kas vēlas par sevi pavēstīt? Kur atrodami individuālo “sarkano pavedienu” gali, kas atspoguļo manus īstenos mērķus – attēlu un informācijas plūdu laikā?  

Krāsas

Zaļais – mežs aiz loga, zilais – jūras bezgalīgā dažādība, oranžs – saule vasaras debesīs, brūns, pelēks, melns – uzarta zeme un ceļš zem kūstoša sniega, sarkans – rozes mūsu dārzos. Krāsas manos darbos no Latvijas dabas krāšņuma. Šķiedras darbus veidoju, kociņus krāsojot, tinot ar kaparu, līmējot, šujot, klājot kārtu virs kārtas, līdz darbs liekas gatavs. Digitālai apdrukai izmantoju savas fotogrāfijas. Sākotnēji reālās dažādos gadalaikos fotografētās fotogrāfijas apstrādes gaitā izveidotas kā izplūduši krāsu laukumi. Krāsa kā zibsnis, abstrakts laukums, vīzija. Maz baltās krāsas, bet baltajā, kurā ietilpst visas citas krāsas, dzīvoju šobrīd.

Jona Arnes Mogstada jaunākās gleznas: Ieskats laikmetīgajā diženumā?

Dialoga jēdziens var tikt interpretēts kā kaut kas atvērts, bezgalīgs, nenobeigts. Mihails Bahtins atzīmē, ka “…nav nedz pirmā, nedz pēdējā vārda, nedz arī robežu dialoga kontekstam (tas ietiecas bezgalīgajā pagātnē un bezgalīgajā nākotnē)”.1 Savās trīs jaunākajās gleznu sērijās Mogstads mēģina izzināt glezniecisko telpu, pievēršoties mākslas vēsturei, laikam un klātbūtnei. Viņš piedāvā dialogu, kura ietvaros kopš 20. gadsimta 80. gadiem meklē sevi kā mākslinieku, atskatoties mākslas vēsturē no agrās renesanses caur baroku un romantismu līdz dadaismam, “aso malu” glezniecībai un abstraktajam ekspresionismam. Mogstads pēta dažādus leņķus un perspektīvas un izmanto dažādas gleznieciskās valodas, no drīzāk figurālas līdz abstraktai. Līdztekus mākslas vēsturei viņa gleznās saskatāmas atsauces uz mūziku, literatūru, dzeju, kino un popkultūru.