VAIRĀK NEKĀ ILGAS
Vībeke Glarbo, Hjērdisa Hoka (Dānija)
Daba atver acis mākslā
(T. Adorno “Estētikas teorija”, 1979)
Mākslas diskusijā bieži tiek uzdots jautājums: vai vizuālajai mākslai ir patiešām būtiska nozīme indivīda un plašāk – visas sabiedrības dzīvē? Šim jautājumam ir daudzas iespējamās atbildes. Viena no tām ir šāda: mēs nereti aizmirstam, ka mākslinieki apraksta pasauli – gan iekšējo, gan ārējo – vārdos neizsakāmi. Attiecīgi, ja uzgriežam muguru vizuālajai mākslai, mēs palaižam garām būtiskas atklāsmes un atziņas par apkārtējo pasauli. Formas valoda ir tik spraiga un fiziska, ka tā spēj mūs pietuvināt gan sīkām detaļām, gan plašām perspektīvām un padarīt tās jēgpilnas. Mākslas valodā mākslinieki interpretē tos pasaules aspektus, kurus parasti mēdzam palaist garām nepamanītus. Šie aspekti ir atklājami tikai vizuālajā mākslā. Mākslasdarbs vienmēr ir spraiga un klātesoša, acīm tverama pasaule ar globālu un atvērtu vēstījumu. Visbeidzot, vizuālā māksla rada rosinošu vidi un uzbur poētisku gaisotni saltajā tehnoloģiju pasaulē.
Šīs īpašības ir ļoti personiski klātesošas Vībekes Glarbo un Hjērdisas Hokas mākslasdarbos. Abas ir izcilas mākslinieces. Abas ir radījušas daudzas personālizstādes un piedalījušās neskaitāmās grupu izstādēs. Daudzi viņu darbi ir veidoti konkrētai eksponēšanas vietai un atrādīti Dānijā, Skandināvijā un citviet Eiropā. Abas ir pievērsušās dialogiem ar dažādu attālu valstu, it sevišķi Ķīnas, māksliniekiem, patiesi ticot sarunu spējai iedvesmot un paplašināt radošos apvāršņus.
Visbeidzot viņu daiļradi – katrai savā veidā – raksturo izpratne, ka vizuālā māksla spēj kļūt par alternatīvu nemateriālajai informācijas sabiedrībai un tādējādi vizualizēt un interpretēt pieredzes, kas nav aprakstāmas ar digitāliem rīkiem. Viņas ir sapratušas, ka māksla spēj palīdzēt izpētīt jaunas perspektīvas un radīt negaidītas saiknes pasaulē, kas bieži šķiet iedragāta un fragmentāra, gluži kā pasakās aprakstītais burvju spogulis.
Abu mākslinieču skulptūras, gleznas, zīmējumi, instalācijas un iespiedgrafika dāvā mums apkārtējās pasaules pieredzi un interpretāciju, kas ir daudz fiziskāka un spraigāka nekā attēli, ko redzam televīzijā un elektroniskajos medijos.
Caur saviem darbiem mākslinieces atver mums acis, ļaujot saskatīt dabas smalkumu un daili. Turklāt caur savas daiļrades procesiem viņas rada jaunu priekšstatu par dabu un vizualizē harmonisku kopumu, kurā jaušamas Japānas mākslas un kultūras atbalsis. To var raksturot kā skaistuma koncepciju, kuras pamatā ir darbs dabā un sadarbība ar dabu, kā arī sapnis par caurviju attiecībām starp divām pasaulēm – cilvēku un dabu. Vībeke Glarbo un Hjērdisa Hoka ir mēģinājušas piepildīt Anrī Matisa prasību māksliniekiem smelties iedvesmu dabā: “Māksliniekam ir jāpārņem daba. Jāidentificējas ar tās ritmiem, pieliekot pūles, kas sagatavo meistarībai, kura kādudien ļaus māksliniekam brīvi izteikties pašam savā valodā.”1
Vībeke Glarbo īpaši pievēršas instalācijai un publiskās telpās izstādāmiem projektiem. Piemēram, viņa ir radījusi vairākas vides skulptūras no bronzas un alumīnija, kā arī alumīnija un ģipša plāksnes eksponēšanai iekštelpās – Hobro pilsētas senioru aprūpes centrā (2007), tiesas namā (2009) un policijas iecirknī (2013). Laikā no 2000. līdz 2009. gadam viņas darinātās bronzas, čuguna un granīta skulptūras pakāpeniski izrotāja Avedēres apkaimi Kopenhāgenas piepilsētā Hvidovrē, ievērojami pārklājot attiecīgo teritoriju. Māksliniecei ir izdevies piešķirt anonīmām vietām jaunu seju un radīt rosinošas telpas, turklāt gan pilsētvidē, gan laukos – telpas, kas pelēkajai ikdienai piešķiļ iedvesmas dzirksti. Savas instalācijas viņa būvē no dabas materiāliem – izdedžiem, darvas, pelniem, ģipša, lavas, betona un koka, atrodot daudzus pārsteidzošus veidus, kā šīs vielas radoši izmantot.
Daudzas no mākslinieces instalācijām ir darinātas konkrētai vietai un rada poētisku telpu. Piemēram, “Visuma vārti” Javas salā 2002. gadā piedāvāja izmantot bambusu kā ilgtspējīgu materiālu. Caur šādiem un līdzīgiem darbiem viņa vēlas vizualizēt dzīvības pārejošo dabu – mākslinieces izpratnē tā ir kā virve, kas nostiepta starp dzimšanas un nāves punktiem.
Vībeke Glarbo ir radījusi arī atsevišķas skulptūras, kas kalpo kā mezglu punkti mūsu orientācijai telpā. Visbeidzot viņa ir strādājusi arī citos medijos, it sevišķi iespiedgrafikā. Viens no šāda veida projektiem ar nosaukumu “Laika spogulis” tika eksponēts 2018. gadā Ziemeļvalstu laikmetīgās mākslas centrā Sjameņā, Ķīnā. Visi mākslinieces darbi aktīvi iekļauj skatītāju. Viņai ir svarīgi radīt ciešu vizuālu dialogu starp mākslasdarbu un personu, kura to uzlūko.
Savā pašreizējā izstādē Marka Rotko mākslas centrā Vībeke Glarbo pamatā eksponē īslaicīgus projektus, kas radīti konkrētai atrašanās vietai – īpaši dotā muzeja telpām. Zari, krūmi un citi organiski materiāli ir pārņēmuši mākslas centru dažādās mākslinieciskās interpretācijās. Šajā ekspozīcijā mūs ieskaujošās dabas pasaules aizmirstie aspekti un lietas, ko parasti mēdzam izmest, piemēram, pelni, kļūst suģestējoši klātesoši. Tā ir mākslinieces “Metamorfožu” projekta dominējošā iezīme – vairāki smalki kombinēti zari veido apli ap pelniem piebērtu ģipša bļodu.
Taču Vībeke Glarbo eksponē arī pastāvīga rakstura skulptūras, tādas kā “Elpa”, kur divas plānas alumīnijā atlietas plāksnes ir daļēji savienotas, atstājot starp tām spraugu – kā dziļu brūci, kas šķiet elpojam un tādējādi iekļaujam skatītāju.
Hjērdisa Hoka gadu desmitiem ilgi ir pētījusi, kā viņas izvēlētais materiāls spēj uztvert jaunus realitātes aspektus un iekļaut skatītāju savā burvestības caurstrāvotajā vizuālajā pasaulē. Viņas gleznu centrālā tēma ir atkārtojums, kas rada telpā ritmiskas struktūras. Šādi atkārtojumi bieži tiek kombinēti ar dažādiem realitātes pārveidojumiem, turklāt dažkārt ieviestās izmaiņas ir lielas, bet citkārt – minimālas.
Minētie atkārtojumi nereti tiek panākti ar spoguļattēliem, kas atsauc atmiņā renesanses mākslinieku pieeju spoguļu lietojumā, veidojot saikni starp tradīciju un inovāciju. Gan spoguļefekts, gan atkārtojumi kā mūsu realitātes pieredzes sastāvdaļas kļūst par būtiskiem mezgla punktiem projektos, kur vienā telpā tiek izvietotas vairākas gleznu rindas ar šādiem motīviem. Daudzās gleznas rada pārsteidzoši mijiedarbīgu vienotību starp grupas atsevišķajiem darbiem. Šāda tipa izstādi Hjērdisa Hoka veidoja īpaši Huhhotas Tēlotājmākslas akadēmijai Iekšējās Mongolijas autonomajā reģionā Ķīnā. Tajā daudzkārt palielinātas sudraba karotītes vairākkārtējs atveids glezniecības medijā dāvāja skatītājam jaunu pieredzi par šo ikdienišķo priekšmetu. Sudraba karotīte tika izņemta no tai piederīgā ikdienas dzīves konteksta un ievietota garā gleznu rindā, kas izkārtota noteiktā ritmā uz ekspozīcijas telpas sienām, dāvājot minētajam priekšmetam jaunu spēju aizraut skatītāju.
Citā ekspozīcijas daļā bija novietota sudraba bļoda, uz kuras virsmas bija redzami vairāki idilliskas ainavas attēlu atspulgi. Šie atspulgi apšaubīja cilvēka ierastos priekšstatus par realitāti. Gleznu atspulgos skatītāji varēja saskatīt gan paši sevi, gan savas domas. Turklāt ikviens tika mudināts domāt, kā pielāgoties redzētajam. Vai mēs redzam tikai realitātes atspulgus, vai varbūt zemapziņā atmetam greizā spoguļa radītās versijas? Caur šiem darbiem skatītājs varēja spodrināt prasmi konceptuāli uztvert attiecības starp ilūziju un realitāti.
Kā savu devumu izstādei Marka Rotko mākslas centrā Hjērdisa Hoka ir radījusi samērā liela formāta ainavu sēriju. To veido neapgleznota audekla laukumi gleznas vidū vai nedaudz atstatus no centra. Šos baltos laukumus aptver Farēru salu dramatiskās ainavas naturālistiski atveidi – klintis, bīstamas aizas un ainaviskas formas, kurās nojaušami gaismas un krāsas efekti. Tukšie baltie laukumi kontrastē ar gleznas reālistiskās daļas romantisko, juteklisko noskaņu. Tajā pašā laikā skatītājs tiek aicināts pabeigt gleznot ainavu savā iztēlē, kļūstot par mākslinieciskā procesa vainagotāju, kurš dāvā tam noslēdzošo pieskārienu. Tādējādi tiek stiprināta skatītāja līdzšinējā pieredze dabā un izpratne par tās īpatnībām.
Noslēgums
Marka Rotko mākslas centra vispārējais mērķis ir demonstrēt mākslas un kultūras vērtības kā jaudīgus vizualizētus piemērus starpkultūru un starpnozaru sadarbībai, kas ir būtiska savstarpējai līdzpastāvēšanai. Šī pati doma parādās arī Rotko gaismas pielietajās gleznās slavenajā Hjūstonas kapelā, un tas ir iemesls, kāpēc tā ik gadus uzņem tūkstošiem apmeklētāju ar visdažādāko reliģisko pārliecību no visdažādākajām pasaules valstīm. Daudzi no viņiem skaidro, ka kapelas apmeklējuma laikā ir guvuši lielāku izpratni un labāku apjēgsmi par apkārtējo pasauli, kā arī kļuvuši iecietīgāki pret dažādajām reliģijām, kas piešķir mūsu dzīvei jēgu un virzību un uzsver cieņu pret līdzcilvēkiem un dabu. Šo pašu vēsti pauž arī Rotko centrā skatāmie mākslinieka oriģināli. Rotko māksla ir iedvesmojusi arī vadošās noskaņas Vībekes Glarbo un Hjērdisas Hokas daiļradē.
Else Marija Bukdāla
Filozofijas doktore, Olborgas Universitātes profesore un Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas Kopenhāgenā bijusī rektore
1 Else Marija Bukdāla, “Ilgtspējības mākslas un arhitektūras dizaina estētiskie izaicinājumi un ilgtspējība Maikla Singera projektos”, Somatiskās estētikas žurnāls, 6. numurs, 1. laidiens, 2020. g., 135. lpp
(foto: Didzis Grodzs)
