SKAISTUMS IR PATIESĪBA, PATIESĪBA IR SKAISTUMS
Patiesība (latīņu valodā “veritas”) ir atbilstība starp apgalvojumu un realitāti, uz kuru šis apgalvojums attiecas. Taču šī patiesības definīcija nav vienīgā, pastāv daudzi šī vārda definējumi un daudzi klasiski strīdi par dažādām patiesības teorijām. „Patiesība” ietver gan „pareizību, precizitāti, uzticamību, nemākslotību, īstumu”, gan „piekrišanu faktam vai realitātei”. Vispārīgā nozīmē patiesība ir pretmets meliem.
Kad Džonu Kītsu apbūra grieķu vāze, savas odas beigās viņš rakstīja „Skaistums ir Patiesība, Patiesība ir Skaistums”. Savā augstprātībā mēs apgalvojam, ka mākslas vēsture ir patiesības attēlošanas vēsture. Šajā nozīmē, ņemot vērā Umberto Eko grāmatā „Neglītuma vēsture” paustās atziņas, no pirmā acu uzmetiena mēs varētu sliekties nepiekrist Kītsam, jo dažas mākslā tēlotās ainas ierindas skatītājam var nešķist skaistas. Taču, citā līmenī raugoties, skaista ir pati patiesība. Pat tad, ja tā attēlo neglītumu. Māksla sastindzina patiesības mirkli mākslinieka prātā. Mākslinieks kļūst par stāstnieku un filozofu, kurš stāsta stāstu vai atklāj patiesības fragmentu mākslas nekustīgajā stingumā. Māksla tiek nodota no paaudzes paaudzē cauri gadu simteņiem. Tā pastāv ārpus laika. Patiesi, māksla iztur laika pārbaudi vai, vēl precīzāk izsakoties, tā ir brīva no laika, būdama sastingusi laikā.
Neiedziļinoties ļoti sarežģītās teorijās par patiesību un skaistumu, šajā izstādē mēs cenšamies parādīt patiesības dažādās sejas. Daži mākslas darbi pilda skatītāju ar kaisli un skaistumu, savukārt citi mākslinieciskā formā ataino 20. gadsimta šausmas.
Nille Beka (Dānija), Dīters H. Frūaufs (Vācija), Hermanis Fukss (Austrija), VCK – Verēna C. Klūsa (Vācija), Volfgangs Klūge (WHAK) (Vācija), Helga Kreicritere (Vācija), Edvards Laitners (ASV), Aļona Bratijčuka Linse (Šveice/Ukraina), Sergejs Morščs (Ukraina), Nataļja Nuri (Latvija/ Vācija), Marians Krečmers (Vācija), Elīna Sibēlija (Zviedrija), Bērdijs Tīdžijs (Birdy Tg) (Francija), Jans Forpāls (Vācija), Horsts Vāgners (Vācija)
