SILVA LINARTE “ATSPULGI”

ARĪ NEŽĒLĪGIEM GRŪDIENIEM DZĪVĒ CILVĒKS TIEK PĀRI UN ATROD JAUNU JĒGU. (S. LINARTE)

Māksliniecei Silvai Linartei vienmēr bijis svarīgs ģimenes spēks, latgaliskais siltums un garīgā vide, kuru veidojuši jau viņas vecāki. Silva Veronika Linarte dzimusi 1939. gada 26. februārī Daugavpils novadā skolotāja ģimenē. 1941. gadā divgadīgu meiteni un viņas ģimeni izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā., no kurienes uz Latviju S. Linarte atgriezās tikai 1957. gadā, lai dzimtenē kļūtu par izcilu mākslinieci, talantīgu pedagogu un gādīgu māti.

MĒS PARASTI NENOVĒRTĒJAM SEVI. JO MĒS VISI VARAM VAIRĀK NEKĀ DOMAJAM. (S. LINARTE)

Lai gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu S. Linarte absolvēja tikai 1961. gadā, viņas pedagoga darbs sākās jau ar 1960. gadu, kad, būdama 3. kursa studente, Silva sāka pasniegt gleznošanu 1. kursam. No 1971. gada līdz 1977. gadam Silva Linarte mācījās Latvijas Valsts mākslas akadēmijā pedagoģijas nodaļā, apvienojot studijas ar darbu Rīgas Lietišķās māksla vidusskolā un Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē. Absolvējot mākslas akadēmiju, Silva ieguva pedagoga un gleznotāja kvalifikāciju.

Kopš 1965. gada māksliniece piedalās izstādēs un ir pārliecināta, ka „vislabākā saruna ar audzēkņiem iznākot tad, ja pati aktīvi glezno, ja neesi ļāvusies atslābumam”.

Latvijas Republikai atgūstot neatkarību, Silva atgriezās tēva dzimtajās mājās Daugavpils novada Kalupes pagastā, pedagoga darbu turpinot Daugavpils mākslas vidusskolā „Saules skola” un līdzās tam 1993. gadā uzņemoties arī Daugavpils pilsētas galvenās mākslinieces amatu, lai uzlabotu pilsētas vizuālo tēlu, padarītu to mākslinieciski augstvērtīgu, kā arī celtu Latgales prestižu kopumā.

Māksliniece ir pārliecināta, ka, „kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam ir jākustas un jāstrādā”, un arī savu gleznošanu viņa dēvē par „darbošanos reālajā laikā”.

KRĀSAS IR MANA SPĒLE, LAI DZĪVE NEBŪTU TIK GARLAICĪGA; ES NEPĀRTRAUKTI SPĒLĒJOS. (S. LINARTE)

Silva Linarte atzīst, ka gleznošana ir neizdibināms un nejaušs process, kurā nav ne jautājumu, ne atbilžu, vien radošs process, tā ir pozitīvo emociju sastāvdaļa, jo „nav godīgi nodot savu drūmumu citam cilvēkam. Ja ir kas labs, tad dod to otram”.

HARMONIJA. LĪDZSVARS. POZITĪVAIS PRIEKS. ASKĒTISMS. Tās ir dažas no daudzajām un dažādajām emocijām un sajūtām, kas raksturo Silvas Linartes mākslu. Ir teju vai neiespējams runāt par objektīvo vai subjektīvo kategoriju mākslinieces glezniecībā. Silvas gleznas tiešām ir kā spēles, kuras ir par krāsu saspēli un to niansētām attiecībām, taču viņas spēlēm piemīt aiz noslēpumainības plīvura apslēpts dziļums, reizēm pat nopietnība. Silvas māksla ir kā komplicēta filosofijas sistēma, kas runā par pašrefleksiju tās dažādajās izpausmēs, sākot ar banālu deformāciju, kas rodas objektu savstarpējo attiecību rezultātā, un beidzot ar apziņas un pašapziņas izziņas atspulgiem jeb atspoguļojumiem. Savukārt mākslinieces meistarīgums liecina par to, ka viņa apzinās, cik nopietnas ir spēles ar atspulgiem, jo, kā vēstī sengrieķu mīts par Narcisu, tās mēdz būt arī bīstamas.