SILVA LINARTE
DVĒSELES AINAS
Smalka, noslēpumaina un jūtīga glezniecība, lakoniska savā izteiksmes valodā, bet vienlaikus dziļa savā pārdzīvojumā, kas vijas caur prieku un mīlestību, skumjo un traģisko un vedina uz apceri par mūžīgo dabā un sev apkārt. Darbi saista ar gaismas un tumsas spēlēm – kur no pustumsas tikko jaušami iezīmējas priekšmeta, zieda vai drapērijas aprises – pēkšņi iezaigojas spilgts gaismas laukums – saules vai mēness stars, kas izceļ kādu siluetu, aizsūtot no realitātes ilūziju pasaulē. Glezniecība bez asām pārejām, kur vienlaikus ir svarīgi un arī nav, kas tiek gleznots, bet galvenais – kā tas tiek pateikts. Tā ir noslēpumaina un aizraujoša pasaule, izteikta pusvārdā – starp ēnas, gaismas un pusēnas uzplaiksnījumiem telpā un ārpus tās.
Telpas tēlojumā – logs ar caurvēja pieskārienu aizkaros, viegli plīvojošas drapērijas istabas stūrī, pusatvērtas durvis – joprojām manī izraisot sajūtas par mainīgām mēnessgaismas rotaļām…
Aizrauj daudzveidīgās dabas noskaņas – nevis kādas konkrētas vietas atainojums, bet vispārinājums, nosacītība, kas vijas cauri gadalaikiem – dienas un nakts, rīta un vakara refleksijās – Silvas dvēseles ainas…
Neskaitāmie mazpilsētu pagalmu skati, kur atrasts tikai pats raksturīgākais, akvarelisks vieglums ar trauslu līniju pieskārieniem. Klusajās dabās – Silvas īpašais zieds amarillis – vienkāršs un spēcīgs, vienmēr iedvesmojošs. Arī kompozīcijas ar saulespuķēm, āboliem, stikla traukiem, kurās redzējums ir citāds, vairāk impresijas un krāsainības.
Krāsu pasaule, kurā mājo Silvas daudzkrāsainība, kā dzīve ikdienā. Prātam un acīm aizraujošas krāsu rotaļas – sākot ar smalkām pastelīgām noskaņām, līdz pat izaicinoši spožiem toņu salikumiem. Bieži dominē atturīgs kolorīts tumšās, klusinātās toņu gammās – pelēcīgi brūnganiem toņiem mijoties ar piesātinātiem zilajiem un melnajiem, šur tur ieskanoties kādam baltam akcentam. Gleznās spoži iedzirkstas sarkanie, dzeltenie un zaļie, ieplūstot tumši zilā un melnā laukumiem.
Īpašas gleznieciskās kvalitātes darbiem piešķir veiksmīgi pielietotās faktūras, krāsu pludinājumi un vēl daudzi gleznotājai vien zināmie meistarstiķi, kas ir un paliek tikai viņas atrasto dārgumu lādītē, vienlaikus iesaistot skatītāju aizrautīgā šo spēļu tulkojumā. Joprojām mani apbur un valdzina Silvas jauneklīgais pasaules redzējums.
Un atkal ir atnācis rīts – tas pats logs, amarillis podā, istabas stūris, tālumā aizvijas ceļš… Tie paši it kā pazīstamie motīvi jau skan citādi. Caur atvērto logu – Silvas Linartes audeklu atspulgi…
Valda Mežbārde
