SĒRKOCIŅŠ SMILTĪS
Milena Piršteliene (Lietuva)
Ikreiz, kad sāku gatavoties jaunai izstādei, vispirms rūpīgi ieklausos sevī, lai noskārstu, kāpēc es vēlos runāt un ko tieši pavēstīt. Atbilde nenāk spēji, bet atklājas pamazām ilgā iekšējā vērojumā, ar pacietību mērotā un bieži grūtā ceļā, kad skatiens jāvērš iekšup. Man pašai saistošākais radīšanas brīdis vienmēr ir bijis šis iekšupvērstais ceļojums – uztaustīt jēgu caur pašizziņu.
Keramikai piemīt īpaša spēja savienot formu un attēlu. Formu šoreiz atstāju otrajā plānā un apstājos pie viena abstrakta objekta. Lai runā zīmējums – kā sastindzis kadrs. Vēlējos pievērst uzmanību šķietami niecīgam sīkumam, kas citkārt paslīdētu garām nemanīts.
Cik ilgi mēs šodien vispār spējam uz kaut ko skatīties? Mūsu dzīve rit nemitīgā troksnī, vienlaidu attēlu plūsmā un spožu ekrānu ņirbā. Vai mēs joprojām mēdzam apstāties un pakavēties pie “nebūtiskā”? Kā līdzdarbojas mūsu atmiņa un iztēle? Un vai mēs spējam aizbēgt no sevis pašiem?
Dažkārt es ilgi skatos it kā uz neko. Pareizāk sakot, tas tomēr kaut kas ir. Un tad viss aprimst un sākas kluss, tik tikko manāms pavērsiens. To neizsauc pats priekšmets, varbūt tā ēna vai piepeša atmiņu atblāzma. Mūs ieskauj bezgalīgi daudz lietu, bet tikai dažas atraisa pārdomu spārnus. Kāpēc tā notiek? Nezinu. Varbūt acs pēkšņi ierauga ko skaistu vai atsauc atmiņā ko aizmirstu, kas sen jau zudis laika smiltīs. Reizēm es lūkojos caur ilgošanās prizmu, un sīkas detaļas iespaidā iegailas iztēles dzirksts. Tad es to piepildu ar nozīmi, un pirmīt nebūtiskais piepeši top tuvs.
Matadata, matu gumija… māte viņpus aizsaules vārtiem – daždien joprojām mēdzu atrast viņas lietas.
Briļļu kājiņas.
Tumšie stūri, kas bērnībā biedēja.
Tur kaut kas bija – nejaušu, zudis vai aizmirsts.
Ēna uz vecpilsētas sienas, gar kuru katru dienu eju.
Plaisas uz bērnības bruģa.
Nolupis apmetums, kur reizēm sazīmēju sejas vaibstus.
Sadzīves detaļas, priekšmetu aprises, tālīnas, tikko jaušamas.
Kafijas tase, rūpīgi satīts uzlādes vads, ko nemainīgi aizmirstu un tāpēc allaž esmu bezsaistē.
Rīts, novakare.
Vecs gredzens, dārgums, derība ar vīru.
Sols manu bērnu dienu parkā; mazmeita man pie rokas, mēs abas bezgalīgā lokā.
Piemiņas lietas, pārvestas no ceļojumiem.
Olis, ko pacēlu uz kalnu takas; laternu mestās ēnas.
Liedags, mezgli un virvju skrandas.
Rudens. Vasara.
Sērkociņš smiltīs; vīraka kociņš pie sienas.
Ziema.
Sauss liepzieds zem kājām.
Sīkumi.
Dažus nesaukšu vārdā.
Sentiments dara savu.
Es cenšos stāstīt par sevi. Aicināt ieturēt pauzi.
Milena Piršteliene ir dzimusi Viļņā 1969. gadā. 1996. gadā absolvējusi Viļņas Mākslas akadēmiju, 1999. gadā uzņemta Lietuvas Mākslinieku savienībā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā piedalījusies vairāk nekā piecdesmit grupu izstādēs Eiropā, sarīkojusi vairākas personālizstādes, bijusi daudzu simpoziju dalībniece. Par savu ilggadējo radošo darbību saņēmusi neskaitāmus nacionālus un starptautiskus apbalvojumus. 2023. gadā apbalvota ar Martinsona balvas Starptautisko zelta godalgu.
Izstādi rīko Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs sadarbībā ar Rotko muzeju.
Atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Kuratori: Valentīns Petjko, Aivars Baranovskis
Izstāde skatāma Rotko muzejā no 2025. gada 5. septembra līdz 2026. gada 1. februārim.
Publicitātes attēls: Milena Piršteliene. “Sērkociņš smiltīs”
