SASTAPŠANĀS AR DABAS KLUSĒŠANU
Šī izdevuma un akvareļu papīra baltajā izplatījumā, līdzās miniatūrajām porcelāna figūriņām, dabas elementu ieskauta slēpjas māksliniece Ieva Jurjāne.
Ieva absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un pēdējo divdesmit gadu laikā sarīkojusi duci personālizstāžu, veidojusi žurnālu un bērnu grāmatu ilustrācijas, kā arī strādājusi pie vairākām animācijas filmām. Ievas vārds bieži dzirdams saistībā ar kino un operas pasauli. Ar scenogrāfiju un kostīmu veidošanu Ieva aizrāvusies jau kopš Akadēmijas beigšanas, un šo sfēru sastapšanās māksliniecei allaž nozīmējusi iespēju sevi realizēt gan grandioza, gan miniatūra formāta darbos.
Saistībā ar glezniecību viņa allaž skārusi tēmas, kas tuvas pašas ikdienai un privātajai dzīvei – iemūžinājusi savus draugus un kolēģus, veidojusi savu bērnu un viņu rotaļlietu ainavas (izstādes “Es viņus redzu” (2008) un “Rotaļlietas stāsts” (2012) LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā). Ievai piemīt spēja šiem sižetiem piešķirt vispārinājumu, pārvērst tos par zīmēm un likt iedarboties bez sīkākiem paskaidrojumiem.
Šķiet, ka Ievas gadījumā vissvarīgākā ir tieši saskarsme ar galveno tēlu – līdzcilvēku, vai jaunākās darbu sērijas “Daba klusē” ietvaros – ar dabu. Kā gleznotāja (tāpat kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece kino, teātrī vai operā) Ieva ir intuitīva stāstniece, kuras vadošais nosacījums ir noticēšanas mirklis. Viņa netiecas pēc skrupulozas savu pārdomu analīzes, bet gan ļauj tām atdzīvoties sīksīki tvertos dabas elementu jeb pasaules iekārtas portretos.
Ieva atklāj, ka šais akvareļos “vienas figūras konfrontācija ar kādu dabas elementu ir tikai viens no dzīves mirkļiem, posmiem, kas mijas ar savstarpēji līdzīgu būtņu centieniem mijiedarboties enerģijā, kas apliecina eksistences jēgu”. Viņas gleznās netiek piedāvāts tiešs naratīvs, tomēr tas pastāv metalīmenī. Līdzīgi kā dzīvē, ja ticam, ka to ietekmē liktenis.
Absolūti reālistiskā glezniecības maniere un centieni pārnest dzīvē pastāvošo mērogu raksturo viņu kā ļoti godīgu mākslinieci un personu kopumā.
Kā to saprast? Viņas attieksme pret izvēlētā tēla fiksāciju svārstās starp absolūtu hipperreālismu un naivismu. Otas pieskāriens līniju un krāsu sastapšanos liek uztvert kā mācīšanos, kā centienus izprast, izzināt un iepazīt klusumu, kas to pavada.
Akvareļu sērijai Ieva devusi nosaukumu, kas tiešā veidā skaidrojams kā apgriezts klusās dabas jēdziens, to saprotot kā uzstādītas jeb inscenētas dzīvās vai nedzīvās dabas elementu kompozīcijas atveidojumu. Dažādās kombinācijas demonstrē izteiktu jēgas ietilpību, liekot tām iedarboties kā vistiešākajai konfrontācijai ar dabu – tās spēju būt patstāvīgai un neietekmējamai. Vēl jo vairāk – tā aicina vērot un apcerēt dzīvas būtnes lomu tajā.
Līdzās Ievas atradumiem – zvēru kauliem, sēnēm, veciem prauliem, ķērpjiem, skujām, koka ripām, sakņu pinumiem un gluži sadzīviskiem dārza labumiem – mākslinieces iesēdināti miniatūri cilvēka tēli. Tie ieņem visdažādākās pozas, it kā saaugot ar tiem atvēlēto dabas fragmentu. “Kaut kas zīmīgs neļauj man tiem aiziet garām, izraut no ainavas vai vides, iecelt baltā nekurienē un tulkot to nozīmi,” tā procesu apraksta Ieva.
Lai gan gleznojumi tapuši attiecībā 1:1, tos apdzīvojošie elementi ir monumentalizēti. Reālistiskā maniere, izteiktais pietuvinājums un baltā fona radītā beztelpa tos padara taustāmus.
Tādā veidā ikkatrs no uzstādījumiem raisa asociācijas par šī tēla attiecībām ar vidi, kurā tas atrodas, par tā izjūtām – gan fiziskām, gan garīgām. Gradāciju spektrs plešas no harmoniskas iekļaušanās un saplūšanas līdz pat cīņas pilnai vēlmei atgrūsties.
Iespējams, ka tieši no skatuves mākslas vides te ienākusi lomu spēle un stāstījuma klātesamība, kas ļauj runāt par konteksta daudznozīmību.
Par saviem darbiem māksliniece daudz nerunā. Un, jāsaka, ka šoreiz vairāk kā jebkad viņa vēlas palikt novērotājas pozīcijā, it kā saplūstot ar dabu. “Studējot ārējo, nonākt pie iekšējā,” saka Ieva.
Viņa līdz ar sevi aicina mūs mācīties un izprast no dabiskās vides jeb konteksta izrautus dzīves fragmentus, kurus viņa atlasījusi ar scenogrāfes precizitāti. Tie funkcionē kā izgriezumi no realitātes jeb, precīzāk, – akvareļa papīrs absorbē totālo realitāti. Tas uzlūkojams kā Ievas galvenais pamudinājums gleznu radīšanā, jo tikai atkāpjoties un attīroties no visa liekā, iespējams saredzēt kopskatu vai tieši pretēji – radīt realitātes ilūziju.
Kavējoties pie darbu tapšanas pirmsākumiem, māksliniece min izmisumu kā vienu no idejas aizmetņiem, liekot aizdomāties, vai tas kalpojis kā sava veida dzinulis atgriezties pie saknēm – doties dabā, zaudēt laika izjūtu mežā vai pļavā un attālināties no ikdienas steigas un tukšuma, ko tā sēj? Uzstādījumi, kas gleznoti no dabas ar brīvu roku gluži kā studiju uzdevums, nenoliedzami ir prasījuši meditatīvu iedziļināšanos. Tajos mēs nolasām mākslinieces emocionālo stāvokli, viņas skatīšanās principus, jo katra no kompozīcijām sevī ietver izvēli: elementu, kadrējuma, atveidošanas leņķa.
Tas, protams, liek vaicāt, cik lielā mērā šis viss ir par pašu Ievu, bet, vērojot jūtīgos gleznojumus un aizmirstoties to materialitātē, nākas atskārst, ka tam nav nozīmes. Šo spiedīgo “sīkā puteklīša” sajūtu kaut reizi esam pieredzējuši mēs katrs.
Tuvāk aplūkojot darbos redzamās figūriņas, svarīgi minēt, ka tās pastāv ne tikai plaknē, bet arī telpiskajos uzstādījumos.
Ieva apguva porcelāna veidošanas tehniku, lai taptu miniatūri tēli – cilvēka būtības kailais simbols – neaizsargāts, bailīgs. Izvēlētais materiāls un tā apstrādes procesa sarežģītība veido ietilpīgu tematisko loku, it kā norādot arī uz cilvēka neizmērojamo trauslumu. Vienas figūriņas izgatavošana prasa vismaz nedēļu, un jebkādi misēkļi nav labojami, vien pieņemami. Tomēr šīs nejaušības mākslinieces rokās spēj iemantot jaunu jēgu – cilvēks kā radība, kuras gars ir liels, bet tā fiziskā esamība pret visumu – niecīga un zūdoša.
Arī viens no sērijas “Daba klusē” darbiem – baltā porcelāna vāze, kuras virsmai pieķērušies miniatūrie tēli – nav tikai utilitārs priekšmets. “Cilvēks, kas pārvarējis neiespējamas formas slideno virsmu, cenšas ielūkoties apziņas traukā, apliecina cilvēka tieksmi uz izziņu; tas ir dzinulis, spēja nezaudēt enerģiju,” uzskata māksliniece.
Ieva caur nelielām epifānijām norāda uz šo dzīvas būtnes attiecību pret pasaules mērogu, ieliekot jaundzimušiem bērniem līdzīgās bezdzimuma figūras reālas vides izgriezumā vai līdzstādot augu pasaules tēlam, kas attālināts no burtiskas tā uztveres. Šeit māksliniece savā veidā piesauc dabas mitoloģiju un dzīvības pamatelementus, kuri mums atklājas caur sasniegto materialitātes augstvērtību un dzidrumu.
Tieši dēļ krāsu un gleznojuma vieliskuma darbi teju aicina sev pieskarties. Smilšu, melnzemes un ķērpju klājumiem, vēzīša korpusiņam, burkāna saknei vai arbūza sulīgajai puslodei.
Ņemot vērā, ka Ieva vairāk vai mazāk apzināti piedāvā iziet visu dzīves ciklu, jānorāda arī uz neizbēgamo nāves klātbūtni – tārpiem sikspārņa vēderā, indīgo sēņu satrunēšanu, svaigu skuju izžūšanu. Bet tas, kam gribētos pievērst uzmanību, ir cilvēka tēla izstarotais miers, savstarpējā cieņa un pat paklanīšanās dabas priekšā. Jo pretēji cilvēkam, daba pacietīgi klusē.
Elīna Sproģe
