BRĪNUMAINĀ PASAULE
Hants Slonems
Nepieciešams tikai mācēt redzēt un sadzirdēt, lai saprastu, ka viņa gleznas skan
Hants Slonems ir viens no tiem māksliniekiem, kas savos darbos uzbur veselu pasauli – ekspresīvu un krāsainu. Man pašam krāsas glezniecībā ir ļoti svarīgs elements, ar kura palīdzību nodot skatītājam gleznas vēstījumu, faktiski svarīgāks par sižetu. Šis aspekts liek man savos un Hanta Slonema darbos saskatīt daudz līdzību, kaut arī mēs nekad neesam tikušies. Gluži kā Baltais trusis Lūisa Kerola stāstā caur savu alu aizved Alisi uz paralēlo realitāti, tā arī Slonema gleznotie truši ieved skatītāju mākslinieka trauslajā iekšējā pasaulē. Un Slonems interesentiem piedāvā iepazīt sevi ne tikai caur saviem darbiem, bet arī ar savu tēlu, darbnīcu un stāstījumu – viņš nekautrējas no mediju uzmanības, piedāvā ekskursijas gan savā studijā, gan citos īpašumos, demonstrē pasaulei savus krāšņos interjerus, garderobi kā arī cilindru, arfu un porcelāna kolekcijas, runā gan par sev raksturīgo gleznošanas manieri, gan aizraušanos ar tādām lietām kā numeroloģija un horoskopi. Tieši atklājums, ka pēc ķīniešu horoskopa viņš dzimis truša gadā, kalpoja par impulsu tam, ka trusis Slonema glezniecībā kļuvis par regulāru un bieži atkārtotu tēlu.
Īpašu vietu Hanta Slonema dzīvē un daiļradē ieņem putni, it sevišķi papagaiļi. Tie māksliniekam ir ļoti tuvi. Viņš tos dēvē par saviem labākajiem draugiem. Kādā no intervijām Slonems sacījis:
„Ir cilvēki, kuri mīl lauvas un tīģerus, savukārt citi dod priekšroku kaķiem vai suņiem, bet es mīlu putnus. Mūs vieno neizskaidrojama saikne”.
Interese par putniem māksliniekam radusies jau agrā bērnībā, īpaši kopš tā laika, kad viņš ar ģimeni dzīvojis Havaju salās. Savā Ņujorkas darbnīcā Slonems izmitinājis vairāk kā 70 dažādu šķirņu papagaiļus. Šos eksotiskos putnus mākslinieks glābj no dzīvnieku patversmēm un nepieciešamības gadījumā tos ārstē un aprūpē. Nepārprotami papagaiļu klātesamība mākslinieka darbnīcā iepriecina Slonemu un iedvesmo viņu jaunu mākslas darbu radīšanai.
Starp trušu un putnu tēliem Slonema darbos parādās arī tauriņi. Salīdzinājumā ar citiem dzīvnieku tēliem, kurus mākslinieks attēlo savos darbos, tie ir visbrīvākie. Tauriņi šķietami lidinās uz audekla virsmas neatkarīgi no gravitācijas spēka. Slonema daiļradē tauriņi simbolizē mūsu pasaules bioloģisko daudzveidību, kas cieš no piesārņojuma.
Amerikāņu mākslinieka glezniecība pārsvarā tiek raksturota kā neoekspresionistiska, nereti salīdzinot to ar Endija Vorhola pavairotajiem attēliem. Vorhola daiļrade nepārprotami ir ietekmējusi ne vienu vien mākslinieku, tāpat kā mainījusi sabiedrības uztveri par atkārtojumu mākslā, bet jāsaka, ka saikne starp viņa un Slonema radošo darbību uztverama tikai kā ļoti virspusēja. Lai arī Hants Slonems nenoliedz Vorhola motīvu atkārtošanas ietekmi uz savu daiļradi, viņš netiecas reproducēt neskaitāmus identiskus tēlus. Viņš glezno it kā vienādus trušus, putnus, tauriņus, tomēr tie visi saglabā individualitāti, ko pauž gan atšķirīgie skatieni, gan izteiksmes, pozas un detaļas. Tēlu un motīvu ritmiskais atkārtojums drīzāk pielīdzināms mantras vai lūgšanas meditatīvajai būtībai, tādējādi izvairoties no vienkārša dekoratīvisma, bet uzsverot darba vēstījumu.
Aplūkojot Hanta Slonema darbus, skaidri redzams, ka viņš ir drosmīgs gleznotājs, kas nebaidās ne krāsu, ne ekspresijas, neuzliekot sev nekādas robežas – mākslinieks ir ļoti brīvs, gan sižeta un krāsu izvēlē, gan šķietami haotiskajā, bet pārdomātajā kompozīcijā. Slonema gleznas ir tādas pašas kā viņa veidotie interjeri, ģērbšanās stils un tēlniecība, kur dominē krāsainība un ornamentalitāte. Kliedzošās krāsu kombinācijas, kur mākslinieks izmanto tonāli vienādas, bet kontrastējošas krāsas kā zilu un oranžu, zaļu un sarkanu vai violetu un tirkīzzilu, sākotnēji var radīt iespaidu, ka tādi nevar būt kopā, tomēr tie strādā labi. Krāsas sāk spēlēties, un ar to palīdzību Slonems atklāj savu romantisko būtību, ienesot pasaulē pozitīvismu un optimismu. Tāpat mani priecē tas, ka mākslinieks atzīst – viņam patīk radīt pozitīvas emocijas, viņa darbos dzirkstī humors. Izkārtojot uz audekliem putnus vai tauriņus, kuri šķietami kuru katru mirkli var aizlidot, Slonems rada līdzības ar nošu lapā ritmiski izvietotām notīm vai kori, kurā mākslinieks tēlus sasēdinājis tieši tā, kā nepieciešams, lai veidotos ansamblis un attēls pārvērstos par mūziku, kurā viņš dalās ar skatītāju. Nepieciešams tikai mācēt redzēt un sadzirdēt, lai saprastu, ka viņa gleznas skan.
Slonema glezniecība lielā mērā balstās pašā gleznošanas norisē, jo viņam ir raksturīgi lietot krāsu, ne tikai klājot to uz audekla, bet arī noņemot. Šo procesu, kurā vēl mitrā biezas krāsas vai vairāku krāsu slānī mēdz ieskrāpēt svītrinājumus vai zīmēt siluetus, ar iekasījumu palīdzību atklājot pagleznojumu zem biezā krāsas slāņa, viņš pat pielīdzina aušanai. Šī paņēmiena realizācijai Slonems izmanto gan otas kātu, gan citus priekšmetus, piemēram, kociņus. Vertikālais svītrinājums apvienojumā ar paralēlām horizontālām līnijām rada iespaidu, ka skatītājs uz uzgleznoto raugās cauri būrīša restēm, tomēr, neattēlojot tā robežas, mākslinieks atstāj neskaidru jautājumu, kurš tad īsti atrodas būrī – mākslas darbā redzamie tēli, vai tomēr skatītājs pats. Ar šo paņēmienu Slonems arī izpludina figūru kontūras, liekot tiem izskatīties gaisīgākiem un it kā blāvas miglas ieskautiem. Mākslinieks joko, ka uz molberta un apkārtējiem priekšmetiem sakrājušos krāsas pikučus darbnīcas apmeklētāji nereti uzlūko kā mākslas darbus pašus par sevi. Tāpat viņam raksturīgi pastozi triepieni un teju kaligrāfisku līniju izmantojums, mainot triepiena līniju biezumu un leņķi. Gleznu tekstūra, kas atklāj vairākus krāsu slāņus, un Slonemam raksturīgās mainīgās līnijas, ir daži no elementiem, kas iedzīvina tēlus viņa darbos.
Košā kolorīta un neordināro sižetu izvēli Slonema daiļradē ietekmējuši vairāki faktori, to skaitā – ceļošana un biežā dzīvesvietas maiņa bērnībā. Mākslinieka tēvs bijis jūras flotes virsnieks, tādēļ darba vajadzību dēļ Slonemu ģimene bieži mainījusi dzīvesvietu. Citu, ne tik eksotisku vietu starpā vairākus gadus mākslinieka ģimene dzīvojusi Havaju salās, kuru eksotiskā daba un tās košās krāsas atstāja uz jauno Hantu Slonemu spēcīgu un neaizmirstamu iespaidu. Vēlāk, studiju laikā, nerimstošā mīlestība un tieksme pēc eksotiskas vides aizveda Slonemu kā apmaiņas programmas studentu uz Nikaragvu, un vēl pēc tam sekoja studijas Meksikā.
Spilgto krāsu neparastie salikumi Hanta Slonema darbos nebūt nav viss. Eksotiskais kolorīts pamanāms arī paša mākslinieka ārējā tēlā. Drosmīgā krāsu izvēle, to kombinējumi un visdažādāko ornamentu savienojumi apģērbā – tas mani ļoti fascinē. Slonema radošums izpaužas arī viņa dzīvesvietas interjeros, kurus viņš iekārtojis pats. Sākot ar paša dizainētiem tapešu rakstiem un paša mākslas darbiem līdz pat vismazākajiem interjera priekšmetiem, kurus mākslinieks izvēlas ar lielu rūpību.
Krāsainā pasaule, ko mākslinieks veido savos darbos un demonstrē skatītājiem, būtu salīdzināma ar tādiem mākslas korifejiem kā Anrī Matiss, Rauls Difī vai Pjērs Bonārs, kā arī ar citiem fovistiem, kam krāsa viņu daiļradē ir bijusi ļoti svarīgs elements. Vai arī, piemēram, ar Anrī Ruso – ar viņa džungļiem un dzīvnieku tēliem.
Hants Slonems skatītājiem atver durvis uz savu mākslas pasauli, un esmu pārliecināts – tie, kas vēlas iepazīt viņa daiļradi, nepārprotami uztvers krāsu enerģiju un pozitīvās emocijas.
Aleksejs Naumovs
Gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors
