“LATVIJAS AINAVA”

Latvijas ainava

Šī izstāde ir tapusi unikālā starpdisciplinārā pētījumā par Latvijas laikmetīgo ainavu apvienojoties pieciem Latvijas fotogrāfiem (Arnis Balčus, Reinis Hofmanis, Alnis Stakle, Iveta Vaivode un Ilze Vanaga) un pieciem zinātniekiem (Sergejs Kruks, Klāvs Sedlenieks, Kārlis Vērpe, Laine Kristberga un Ivars Austers). Kopš 2013. gada, sadarbojoties pāros (zinātnieks/fotogrāfs), ir tapušas piecas fotogrāfiju sērijas un pieci raksti, kas saturiski ir savstarpēji saistīti, izvēršot vēstījumu par vienu tēmu fotogrāfiskā naratīvā un tekstā. Izstādes virstēma ir ainava, kas ir virsma kontemplatīvam skatienam, skatuve īpatnam vai ikdienišķam notikumam, kā arī, protams, katalizators indivīda tapšanai par to, kas viņš kļūst kādas konkrētas ainavas ieskauts.

Lielākajai mūsdienu sabiedrības daļai ainavas vērošana klātienē vai attēlpastarpināti ir ikdienišķs un arī gana ierasts process, īsinot laiku pie sabiedriskā transporta loga, pētot digitālo un drukāto mediju saturu, veroties pa savas guļamistabas logu u.tml. Tomēr cilvēks nevar un nekad nav varējis iegūt dabiskas ainavas pieredzi. Pat no civilizācijas nošķirti dabas parki un tuksnesīgi saulrieti jūrmalā vienmēr izskatīsies pēc atklātnītēm vai kaut kur medijos vai reklāmstāstos redzētiem sižetiem, kas vienmēr nesīs kādu kultūriekodētu jēgu. Mūsu izpratne par redzēto ainavu vienmēr ir psiholoģiski un/vai sociāli konstruēta, kas vairumā gadījumu nosaka arī mūsu priekšstatus, sajūtas un ideoloģijas par ainavas gleznaino un sublīmo pamatelementu iedabu.

Ainavas fotogrāfijas vēsturiski ir bijušas un joprojām veiksmīgi kalpo kā medijs stāstiem par citādību un eksotisko, savukārt autorfotogrāfijā ainavas attēlojums bieži vien tiek veidots, meklējot un atrodot gleznaino un sublīmo ikdienišķajā, vēršot skatītāja skatu nevis uz nesasniedzamo tālumā, bet aicinot to pašreflektīvi ielūkoties sevī un sev līdzās esošajā vidē.

Izstādē iekļautie fotostāsti ir piedēvējami Latvijas laikmetīgās autorfotogrāfijas skolai, kas vēsturiski balstās gan Rietumu fotogrāfijas diskursā, gan ietver sevī unikālas kultūrietekmes, kas raksturīgas vien postpadomju videi. Šie pieci fotostāsti ieskicē jaunu paradigmu Latvijas autorfotogrāfijā, kurai ir raksturīga novēršanās no konvenciāli skaistā un pievēršanās ikdienišķajam, personīgajam un šķietami nesvarīgajam ainavā. Latvijas ainava izstādē tiek atklāta ar daudzslāņainu un metaforiski ironisku vēstījumu kopumu, kas, būdams šķietami heterogēns savā būtībā, tomēr ar autorfotogrāfijai raksturīgo vēstījumu šifrētību un neviennozīmīgumu piešķir izstādei vienotu koptēlu.

Izstādi producē – KultKom