Jaunais garīgums – mākslinieki un mākslas darbi
Poļu mākslinieku grupas izstāde
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
28.10.2022. – 19.02.2023.
Kuratore: Eulālija Domanovska
Piedalās: Pāvels Dudko, Jaceks Jaģeļskis, Ida Karkoška, Daniels Koņušs, Katažina Kšikavska, Rišards Lugovskis, Malgožata Ņedzeļko, Pāvels Novaks, Justina Solomjanko, Iza Taraseviča, Katažina Zablocka, Nikolā Grospjērs.
Pāvels Dudko ir radījis virtuālu “Totēmu”. Nosaukums rosina asociācijas ar godināmu dievību, sargājošu amuletu, noteiktu tikumu vai pārliecību. Pēc autora domām tas var simbolizēt jebko – no mūsu tuviniekiem (radiem, draugiem, mīļajiem) līdz materiālām vērtībām, bagātībai, karjerai un pat tīri abstraktiem tikumiem, gariem vai dievībām. Dudko “Totēms” ir konceptuāla refleksija par garīguma fenomenu mūsdienu sabiedrībā.
Nikolā Grospjērs viesojās Daugavpilī 2012. gada oktobrī, lai fotografētu Marka Rotko dzimto pilsētu, kuru tas pameta 1910. gadā desmit gadu vecumā. Pameta uz neatgriešanos. Tā tapa “Daugavpils/Dvinska/Dinaburga/Borisogļebska” – četri fotoobjekti eksperimentālā tehnikā. 2013. gadā tie tika eksponēti Marka Rotko darbu izstādē Polijas Nacionālajā muzejā Varšavā. Skatītājs redz fotogrāfiju orgstikla kastē, taču drīz vien atklāj, ka nav viena īstā un pareizā skatpunkta, kas ļautu saskatīt, kas te patiesībā attēlots. Mākslinieks radīja īpašu skatīšanās pieredzi, kas liktu skatītājam pieņemt skaidras redzamības trūkumu. Tādējādi autors centās attēlot aizu, kas šķīra Rotko no viņa dzimtenes.
Jaceka Jageļska darbi, citējot pašu mākslinieku, “runā par individuālām cilvēciskām attieksmēm, skatījumiem un uzvedību. (…) Tie pievērš uzmanību tam, kā izjūtam savu neatkarību un brīvību, tostarp domas un izvēles brīvību.” Mākslinieks rada maģiskus objektus, nereti trausla līdzsvara stāvoklī, kā savu komentāru par aktuālām fizikālām un filozofiskām parādībām. Jegeļskis ir Poznaņas Mākslas universitātes profesors.
Ida Karkoška ir tēlniece no Varšavas, kuras daiļrades centrā ir cilvēka attiecības ar pasauli. Viņa runā par sociāliem jautājumiem, ekoloģiskām problēmām un dzīvnieku tiesībām. Skulptūra “Tas būs mūsu noslēpums” norāda uz pedofilijas problēmu Baznīcā. Māksliniece ir atradusi pati savu, ļoti personisku veidu, kā norādīt uz postošas cilvēkdarbības radītām problēmām.
Daniela Koņuša skaņas instalācija var tikt saprasta dažādos līmeņos. Pirmkārt, kā stāsts par nezināmām, taču nojaušamām briesmām. Šis vieglais apdraudējums šķiet netiešs un grūti uztverams. Kā visuredzošā burvju acs, kas mums pastāvīgi seko un spēj grozīt mūsu likteni un fizisko esību. Šķietami nekaitīgā infraskaņa, atbilstoši mākslinieka iecerei, simboliskā un fiziskā plānā runā par apspiešanas rīkiem un ieročiem, kurus izmanto ne tikai policija un citi īpašie dienesti pret savas valsts pilsoņiem (lai apspiestu demonstrācijas utt.), bet arī mūsdienu karojošās armijas.
Katažina Kšikavska ir pētījusi situāciju Sanfrancisko, kur tikai trīsdesmit pieci procenti iedzīvotāju izjūt piederību kādai no lielajām pasaules reliģijām. Vienlaikus tur darbojas vairāk nekā tūkstotis dažādu garīgu grupu, kopienu, asociāciju un kolektīvu, turklāt vairums no tiem ir veidojies pēdējo piecdesmit gadu laikā. Darbs “Straume” ir dokumentāls un balstīts personīgā pieredzē. Uz ekrāna un skrejlapiņās lasāmie vārdi nosauc vairāk nekā sešdesmit grupas, kopienas, asociācijas un garīgos kolektīvus, kurus māksliniece apmeklēja pēc pārcelšanās uz ASV un pievienošanās Sanfrancisko kultūras aprindām. Vairums sevi pozicionē ārpus tā dēvētajām pamatstraumes reliģijām vai arī to tālajā spektrā. Definīcijās un nosaukumos figurē tādi vārdi kā baznīca, templis, garīgs, meditācija, dzīve, pieredze, dvēsele, mīlestība un enerģija. Nereti tiek uzsvērta uzmanīga attieksme pret dabu un līdzcilvēkiem un gandrīz pastāvīgi tiek runāts par sevis pieņemšanu un ticību savām spējām un vērtībai.
Rišards Lugovskis interesējas par budismu, dzen filozofiju un budistu mūku mūziku kopš savas radošās karjeras pirmsākumiem divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Jau vairāku gadu garumā neatņemama viņa daiļrades sastāvdaļa ir gonga mūzikas koncerti. Savā radošajā darbībā viņš nododas kontemplācijai, meditācijai un dziļai refleksijai par pasaules stāvokli šodien. Jaunākajā instalācijā “Stabilā nestabilitāte 2022”, kas iekļauta Rotko centrā skatāmajā poļu mākslinieku grupas izstādē, Rišards Lugovskis turpina reflektēt par paralēlēm starp fizikas un kosmoloģijas likumiem un vispārīgiem eksistences likumiem no vienas puses un norisēm starppersonu un sociālajās attiecībās no otras. Plašākā nozīmē viņa uzmanības centrā ir attiecības starp cilvēku un Visumu.
Lugovskis norāda: “Runājot par veselumu, es izšķiru klasisko triādi: tēzi, antitēzi un sintēzi, kur tēze ir objekts – Zemeslode un virs tās piekārtā forma, kas atgādina svārstu, raķeti vai bumbu un simbolizē draudus. Antitēze ir Buda, kas pārdomā realitātes šķitumu – svārsta atspulgu spogulī. Te mēģinu attēlot pilnīgi cita veida paradigmu, citādu garīgumu. Savukārt sintēze ir trīs “kosmiskie” sfēriskas formas ķermeņi savstarpējas spriedzes stāvoklī – tie visi ir atkarīgi cits no cita, lai saglabātu šo šķietamas stabilitātes stāvokli.”
Vienā ziņā Malgožatas Ņedzeļko radīto formu, skulptūru un instalāciju pasaule ir personīga refleksija par mākslinieces paštēlu. Viņas radošo pārdomu lokā ir arī daba – ārkārtīgi bagāta un noslēpumaina pasaule, kuru apdraud nāves briesmas. Šai izstādei autore ir atlasījusi darbu ar nosaukumu “Anhedonija”. Šis jēdziens tiek lietots psiholoģijā un psihiatrijā un nozīmē traucētu spēju just baudu un prieku. Šādā stāvoklī mēs zaudējam dzīvesprieku un ieslīgstam apātijā, kas ietin mūs vienaldzības plīvurā. Situāciju var saasināt personiska traģēdija vai pat vienkārši gadalaiku maiņa, piemēram, dārza bojāeja rudenī, kā arī sociālpolitiskas vēsmas, klimata pārmaiņas un citi vareni ārēji spēki, kurus nespējam kontrolēt.
Pāvels Novaks savā radošajā praksē vairākkārt runā par cilvēka eksistences un garīgās pasaules jautājumiem. Vēl viena mākslinieka daiļrades pamattēma ir viņa personīgais dzīvesstāsts, un tās ietvaros tapuši vairāki ģimenei veltīti darbi. Šai izstādei viņš izraudzījies triptihu, kas veidots no savulaik skaistām vītušu puķu ziedlapiņām, smadzeņu skulptūras un zīmējumu kopas. Zilā krāsa simbolizē garīgo dzīvi.
Justina Solomjanko izmanto sakrālo ģeometriju, kas apvieno dažādas pirmskristietības laikmeta tradīcijas un parādās arī vairākās mūsdienu reliģijās – no kristietības līdz islamam un hinduismam. Pēc mākslinieces domām sakrālā ģeometrija iemieso jauna garīguma meklējumus caur aizmirstām tradīcijām un seniem simboliem.
Izas Tarasevičas skulptūru “Bums” arī var raksturot kā totēmu, maģisku elka figūru vai enerģijas krātuvi. Zeltainā krāsu gamma var būt atsauce uz bizantiešu kultūrā valdošo ideju par mūžību un ticības gaismu. Taču mākslinieces galvenais nolūks ir nostāties opozīcijā globālajiem kapitālisma spēkiem, kas izsūc cilvēka dzīves jaudu, un paust bažas par mūsu planētas pašreizējo stāvokli.
Katažina Zablocka dzīvo divsimt metrus no Polijas un Baltkrievijas robežas, kur jau vairāk nekā gadu risinās bēgļu drāma. Cilvēkus, kas bēg no vardarbības, nabadzības, vajāšanām un pat nāves, moka baltkrievu un poļu robežsargi. Autore ir dzirdējusi pieaugušu vīru kliedzienus un redzējusi sievu un bērnu ciešanas. Jūtot līdzi viņu neapskaužamajam stāvoklim, māksliniece radījusi darbus no ārstniecības augiem un zālītēm, ko pati salasījusi slēgtajā pierobežas zonā. Augu vākšana bija veids, kā dokumentēt un uzraudzīt notiekošo. Māksliniece runā par nežēlību caur ārēji daiļiem pinuma tehnikā darinātiem tēliem, kas tapuši no dabas materiāliem. Darbi pauž arī autores rūgtumu un vilšanās sajūtu. Savām kolāžām Katažina Zablocka devusi nosaukumu “Aizmigšana”, lai iemiesotu savu aizvainojumu pret Dievu un Jaunavu Mariju. Abiem celtā mākslinieces apsūdzība ir ļaušanās miegam un nespēja redzēt, kas notiek.[1]
Partneri: Podlases vojevodistes maršals, Bjalistokas pilsēta, Akadēmijas salona galerija Varšavā, Ādama Mickēviča institūts, Bjalistokas Tehniskā universitāte, Magdalēnas Abakanovičas mākslas universitāte Poznaņā, Sedlces Dabaszinātņu un humanitāro zinātņu universitāte, Bjalistokas Tehniskās universitātes absolventu asociācija.
[1] Pēc Kajas Kojderes teksta motīviem
