JAUNAIS GARĪGUMS
Poļu mākslinieku grupas izstāde
Piedalās:
Pāvels Dudko, Jaceks Jaģeļskis, Ida Karkoška, Daniels Koņušs, Katažina Kšikavska, Rišards Lugovskis, Malgožata Ņedzeļko, Pāvels Novaks, Justina Solomjanko, Iza Taraseviča, Katažina Zablocka, Nikolā Grospjērs.
Izstādē aplūkots tā dēvētā “jaunā garīguma” fenomens un ar to saistītās sociokulturālās tendences, kuras esam vērojuši vismaz kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Sociologi izšķir “jauno garīgumu” kā atsevišķu mūslaiku parādību, kas vienlaikus sakņojas gan Austrumu, gan Rietumu pasaules reliģiskajās un ezotēriskajās tradīcijās un sabalsojas ar jaunām dzīves praksēm un apkārtējās realitātes filozofiskas apceres veidiem, kas allaž parādās reliģisku krīžu laikos.
“Jaunais garīgums” tiecas pēc sakrālām pieredzēm. Ar tām mēdz saprast personiskus un intīmus pārdzīvojumus un mūsos apslēpto iekšējo spēku. Šajā skatījumā uz garīgumu būtisku lomu spēlē maņas un psihogarīgi vingrinājumi. Cilvēka ķermenis tiek uztverts kā trauks, kas pilns ar iekšējām, garīgām nojēgām, un kā gara radošās jaudas izpausme.
“Jaunais garīgums” ietver plaša spektra ezotēriskus meklējumus – no astroloģijas līdz okultismam – un pat aizguvumus no dažādām Āzijas un pirmskristietības reliģijām. Jaunas garīguma formas meklējošs pasaules uzskats ir izteikti sinkrētisks. Cilvēki visupirms vēlas palīdzību ļoti konkrētās – nereti sarežģītās – dzīves situācijās un lūko paplašināt savas apziņas robežas aiz apnikušās, bezjēdzīgās ikdienības žņaugiem. Daudzi paļaujas uz jaunām garīguma formām, meklējot dzīves jēgu. Dažādi meditācijas centri un citas grupas un indivīdi tiem piedāvā brīnumainu dziedināšanu, personiskas un garīgas izaugsmes darbnīcas, koučingu, video par garīgumu, mūziku relaksācijai un meditācijai un tā joprojām.
Kādēļ šīs dažādās formas ir kļuvušas tik populāras? Mūsu laikmetu nenoliedzami raksturo “kolosāli satricinājumi nodarbinātībā un mājsaimniecību budžetos, politiska polarizācija un kopienu izzušana sociālo mediju ietekmē. Tāpēc cilvēki gluži dabiski alkst pēc jēgpilnas pieķeršanās un saitēm, ko šīs dažādās programmas dāsni apsola sekotājiem.”[1]
Katažina Kšikavska ir pētījusi situāciju Sanfrancisko, kur tikai trīsdesmit pieci procenti iedzīvotāju izjūt piederību kādai no lielajām pasaules reliģijām. Vienlaikus tur darbojas vairāk nekā tūkstotis dažādu garīgu grupu, kopienu, asociāciju un kolektīvu, turklāt vairums no tiem ir veidojies pēdējo piecdesmit gadu laikā. Māksliniece apmeklēja šīs vietas, un rezultāts būs apskatāms video.
“Jaunais garīgums” izpaužas dažādās formās, ko plašā izpratnē var dēvēt par mākslinieciskām, un uzsver dzimumu līdztiesību. Tas tiek uzskatīts par holistisku un “demokrātisku”, jo uzlūko cilvēku visā pilnībā un ir pieejams ikvienam. Turklāt tā nolūks ir nodrošināt labbūtību tiem, kuri meklē jaunas alternatīvas patēriņa sabiedrības pamatstraumes virzieniem un pauž īpašu cieņu pret dabu.
Izstādei atlasītie darbi skar dažādas tēmas, demonstrējot jaunā garīguma fenomena plašo saturisko spektru – no jaunām reliģijām vai filozofiskām sistēmām caur ekoloģiju un atgriešanos pie dabas līdz alternatīviem pasaules apdzīvošanas un uztveres veidiem. Daži darbi ir radīti īpaši izstādei Rotko centrā.
Pieci mākslinieki – Pāvels Dudko, Malgožata Ņedzeļko, Justina Solomjanko, Iza Taraseviča un Katažina Zablocka – nāk no Podlases, ainaviski krāšņa un izteikti multikulturāla apvidus, kur dažādas reliģijas arvien spēlē būtisku lomu cilvēku dzīvē un dāvā māksliniekiem saistošus tematus, par ko reflektēt savā daiļradē.
Pāvels Dudko ir radījis virtuālu “Totēmu”. Nosaukums rosina asociācijas ar godināmu dievību, sargājošu amuletu, noteiktu tikumu vai pārliecību. Pēc autora domām tas var simbolizēt jebko – no mūsu tuviniekiem (radiem, draugiem, mīļajiem) līdz materiālām vērtībām, bagātībai, karjerai un pat tīri abstraktiem tikumiem, gariem vai dievībām.
Izas Tarasevičas skulptūru “Bums” (“Boom”) arī var raksturot kā totēmu, maģisku elka figūru vai enerģijas krātuvi. Zeltainā krāsu gamma var būt atsauce uz bizantiešu kultūrā valdošo ideju par mūžību un ticības gaismu. Taču mākslinieces galvenais nolūks ir nostāties opozīcijā globālajiem kapitālisma spēkiem, kas izsūc cilvēka dzīves jaudu, un paust bažas par mūsu planētas pašreizējo stāvokli.
Vienā ziņā Malgožatas Ņedzeļko radīto formu, skulptūru un instalāciju pasaule ir personīga refleksija par mākslinieces paštēlu. Viņas radošo pārdomu lokā ir arī daba – ārkārtīgi bagāta un noslēpumaina pasaule, kuru apdraud nāves briesmas. Šai izstādei autore ir atlasījusi darbu ar nosaukumu “Anhedonija”. Šis jēdziens tiek lietots psiholoģijā un psihiatrijā un nozīmē traucētu spēju just baudu un prieku. Šādā stāvoklī mēs zaudējam dzīvesprieku un ieslīgstam apātijā, kas ietin mūs vienaldzības plīvurā. Situāciju var saasināt personiska traģēdija vai pat vienkārši gadalaiku maiņa, piemēram, dārza bojāeja rudenī, kā arī sociālpolitiskas vēsmas, klimata pārmaiņas un citi vareni ārēji spēki, kurus nespējam kontrolēt.
Justina Solomjanko izmanto sakrālo ģeometriju, kas apvieno dažādas pirmskristietības laikmeta tradīcijas un parādās arī vairākās mūsdienu reliģijās – no kristietības līdz islamam un hinduismam. Pēc mākslinieces domām sakrālā ģeometrija iemieso jauna garīguma meklējumus caur aizmirstām tradīcijām un seniem simboliem.
Katažina Zablocka dzīvo divsimt metrus no Polijas un Baltkrievijas robežas, kur jau vairāk nekā gadu risinās bēgļu drāma. Cilvēkus, kas bēg no vardarbības, nabadzības, vajāšanām un pat nāves, moka baltkrievu un poļu robežsargi. Autore ir dzirdējusi pieaugušu vīru kliedzienus un redzējusi sievu un bērnu ciešanas. Jūtot līdzi viņu neapskaužamajam stāvoklim, māksliniece radījusi darbus no ārstniecības augiem un zālītēm, ko pati salasījusi slēgtajā pierobežas zonā. Augu vākšana bija veids, kā dokumentēt un uzraudzīt notiekošo. Māksliniece runā par nežēlību caur ārēji daiļiem pinuma tehnikā darinātiem tēliem, kas tapuši no dabas materiāliem. Darbi pauž arī autores rūgtumu un vilšanās sajūtu. Savām kolāžām Katažina Zablocka devusi nosaukumu “Aizmigšana”, lai iemiesotu savu aizvainojumu pret Dievu un Jaunavu Mariju. Abiem celtā mākslinieces apsūdzība ir ļaušanās miegam un nespēja redzēt, kas notiek.[2]
Ida Karkoška ir tēlniece no Varšavas, kuras daiļrades centrā ir cilvēka attiecības ar pasauli. Viņa runā par sociāliem jautājumiem, ekoloģiskām problēmām un dzīvnieku tiesībām. Skulptūra “Tas būs mūsu noslēpums” norāda uz pedofilijas problēmu Baznīcā.
Pāvels Novaks savā radošajā praksē vairākkārt runā par cilvēka eksistences un garīgās pasaules jautājumiem. Vēl viena mākslinieka daiļrades pamattēma ir viņa personīgais dzīvesstāsts, un tās ietvaros tapuši vairāki ģimenei veltīti darbi. Šai izstādei viņš izraudzījies triptihu, kas veidots no savulaik skaistām vītušu puķu ziedlapiņām, smadzeņu skulptūras un zīmējumu kopas. Zilā krāsa simbolizē garīgo dzīvi.
Jaceka Jageļska darbi, citējot pašu mākslinieku, “runā par individuālām cilvēciskām attieksmēm, skatījumiem un uzvedību. (…) Tie pievērš uzmanību tam, kā izjūtam savu neatkarību un brīvību, tostarp domas un izvēles brīvību.” Mākslinieks rada maģiskus objektus, nereti trausla līdzsvara stāvoklī, kā savu komentāru par aktuālām fizikālām un filozofiskām parādībām.
Rišards Lugovskis interesējas par budismu, dzen filozofiju un budistu mūku mūziku kopš savas radošās karjeras pirmsākumiem divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Jau vairāku gadu garumā neatņemama viņa daiļrades sastāvdaļa ir gonga mūzikas koncerti. Savā radošajā darbībā viņš nododas kontemplācijai, meditācijai un dziļai refleksijai par pasaules stāvokli šodien. Jaunākajā instalācijā “Stabilā nestabilitāte 2022”, kas iekļauta Rotko centrā skatāmajā poļu mākslinieku grupas izstādē, Rišards Lugovskis turpina reflektēt par paralēlēm starp fizikas un kosmoloģijas likumiem un vispārīgiem eksistences likumiem no vienas puses un norisēm starppersonu un sociālajās attiecībās no otras. Plašākā nozīmē viņa uzmanības centrā ir attiecības starp cilvēku un Visumu.
Daniela Koņuša skaņas instalācija var tikt saprasta dažādos līmeņos. Pirmkārt, kā stāsts par nezināmām, taču nojaušamām briesmām. Šis vieglais apdraudējums šķiet netiešs un grūti uztverams. Kā visuredzošā burvju acs, kas mums pastāvīgi seko un spēj grozīt mūsu likteni un fizisko esību. Šķietami nekaitīgā infraskaņa, atbilstoši mākslinieka iecerei, simboliskā un fiziskā plānā runā par apspiešanas rīkiem un ieročiem, kurus izmanto ne tikai policija un citi īpašie dienesti pret savas valsts pilsoņiem (lai apspiestu demonstrācijas utt.), bet arī mūsdienu karojošās armijas.
Nikolā Grospjērs viesojās Daugavpilī 2012. gada oktobrī, lai fotografētu Marka Rotko dzimto pilsētu, kuru tas pameta 1910. gadā desmit gadu vecumā. Pameta uz neatgriešanos. Tā tapa “Daugavpils/Dvinska/Dinaburga/Borisogļebska” – četri fotoobjekti eksperimentālā tehnikā. 2013. gadā tie tika eksponēti Marka Rotko darbu izstādē Polijas Nacionālajā muzejā Varšavā. Skatītājs redz fotogrāfiju orgstikla kastē, taču drīz vien atklāj, ka nav viena īstā un pareizā skatpunkta, kas ļautu saskatīt, kas te patiesībā attēlots. Mākslinieks radīja īpašu skatīšanās pieredzi, kas liktu skatītājam pieņemt skaidras redzamības trūkumu. Tādējādi autors centās attēlot aizu, kas šķīra Rotko no viņa dzimtenes.
“Jaunā garīguma” projekts ir radošs mēģinājums piedāvāt skatītājam virkni ideju un mākslas darbu un rosināt pārdomas par šo parādību.
Kuratore Eulālija Domanovska
[1] Rosekrans Baldwin [Rouzkranss Boldvins], Los Angeles. The City-State in Seven Lessons [Losandželosa. Pilsētvalsts septiņās pamācībās], izdevums poļu valodā, izdevniecība Wydawnictwo Czarne, 2022, 38. lpp.
[2] Pēc Kajas Kojderes teksta motīviem
VAIRĀK PAR MĀKSLINIEKIEM UN MĀKSLAS DARBIEM
Partneri: Podlases vojevodistes maršals, Bjalistokas pilsēta, Akadēmijas salona galerija Varšavā, Ādama Mickēviča institūts, Bjalistokas Tehnoloģiju universitātes Absolventu asociācija, Sedlces Dabaszinātņu un humanitāro zinātņu universitāte, Magdalēnas Abakanovičas mākslas universitāte Poznaņā, Gunijas Novikas galerija, Polijas Republikas vēstniecība Latvijā.
Izstādes norises laiks: 28.10.2022. – 19.02.2023.
