KOMPOZĪCIJAS. ATBILDĒT TUMSAI
Erdmute Blaha
Šeit nav vienkrāsainas glezniecības; nav figurālas glezniecības. Gandrīz vienkrāsainais darbs “Daugavpilī” varētu būt sākumpunkts pārdomām. Tas ir vingrinājums toņa ierobežošanā, noviržu tveršanā, kaut kā paturēšanā noteiktos rāmjos.
Kopumā krāsas ir unikāli maisījumi. Tās ir krāsas bez nosaukumiem. Būtu viegli pateikt, ka, lūk, tā ir glezna sarkanā krāsā, tā ir zilā: bet ko tas īsti nozīmē? Kā lai to nosauc?
Gleznām ir nosaukumi vai arī tās paliek nenosauktas. Lielākā daļa nosaukumu attiecas uz mūzikas inventarizāciju, attēlo kompozīcijas un klasifikācijas, variāciju un interlūdiju metodes, aicinot domāt par vienu no Satī muzikālajām norādēm: “Atver savu prātu”.
Darbs “Zviedru variācijas” rosina domāt par distanci, par noteiktu vietu. Arī darbā, kam dots nosaukums “Daugavpilī”, ir minēta vieta – tā, kur gleznas šobrīd ir apskatāmas.
Piecpadsmit gleznu kopai ir dots nosaukums “Variācija”. Pastāv vārdos neizteikts pieņēmums par to, kas ir variācija – kaut kā atkārtojums ar nelielām izmaiņām. Tomēr vārds “variatio” sākotnēji uzsvēra atšķirību. Tā, protams, var kļūt redzama tikai tad, ja pastāv arī kas identisks. Tikai mūzikas pasaulē dominē stingra variāciju teorija. Tas, kas paliek nemainīgs, tiek dēvēts par tēmu, un tas, kas mainās – par ritmu, melodiju, harmoniju, dinamiku. Mainītie elementi bagātina savienojumu, atspēkojot pieņēmumu par vienkāršu atkārtojumu.
Gan muzikālām, gan gleznieciskām variācijām ir kopīga vajadzība pēc skaidri ieskicētām daļām, kas veido veselumu. Gleznieciskā pavairošana rada darbus ar zināmu līdzību. To nozīmi var pastiprināt ar tīšu, uzmanību piesaistošu kuratora darbu, lai atkārtojumi līdztekus formai un krāsai atklātos kā mākslinieciska stratēģija.
Pirmajā acu uzmetienā figurālo elementu trūkums rada priekšstatu par spēcīgu, teju uzbrūkošu pašrefleksiju. Būtu kļūda pieņemt, ka tur, kur nekas nav uzgleznots, nekas nav arī parādīts. Apjausmu par līdzību skatītājā izsauc abstrakcijas sērijveida raksturs. Abstrakcija kā process nosaka skatīšanas prasības, norādot uz šādām līdzībām.
Abstrakcija ir pārvēršana, nevis aizmiršana; novērojums, kas turpina Rilkes atziņu, ka jebkuram attēlam pa priekšu nāk materiāla stimulācija. Procesā, kurā materiāls pārvēršas gleznā, viņš saredz personības atklāšanos.
Tas parāda rezultātu, kuru Erdmutei Blahai devis nepārtrauktais darbs pie procesa koncepcijas – noteiktu skatījumu uz pasauli. Pasaule neizbēgami pastāv. Pat ārpus glezniecības pasauli veido krāsas, virsmas, formas. Abstrakcija ir tikai viens veids, kā to apjēgt.
Izvairīšanās no figurālās glezniecības nav atteikums tikt saprastam. Atkārtošana izsauc koncentrēšanos, pieļauj noteiktu skatupunktu, acīmredzamais sāk kļūt pašsaprotams. Kļūst skaidrs, kas būtu jāsaskata. Krāsas.
Viena no to īpašībām ir sarunu aktivizēšana. Apskate sniedz gleznām atbildi. Neatkarīgi no tā, kad apskate sākas, tās gaitā notiek izpēte. Nepastāv nedz vienkrāsaina, nedz figurāla glezniecība. Nevienai no krāsām nav nosaukuma. Tiklīdz skatītājs tās nosauc, tā kļūst par atbildi gleznām. Ikviens vārds ir atbilde gaismai tāpat kā ikviena glezna ir atbilde tumsai. Ikviena glezna un ikviens attēls ir iebildums tumsai. Runājot dzejnieka vārdiem: “No daudzajām atbildēm tumsai, labāka par miegu …”
Holgers Helbigs
