“Tikšanās uz Rotko zemes”. Ritums Ivanovs sarunā ar Rvīnu Vardi
Gatavojoties personālizstādei “Templis”, kas līdz 18. maijam skatāma Rotko muzeja pavasara sezonas programmā, mākslinieks Ritums Ivanovs aprunājās ar Rvīnu Vardi par izstādes konceptu un telpisko risinājumu, ierosmēm un tapšanas procesu. Vērts izlasīt un ieplānot apmeklējumu!
R. Varde: Es neko daudz nezinu – to uzreiz saku un lepojos ar to tādā nozīmē, ka man var stāstīt visu no paša sākuma, no Ādama un Ievas, kā un kāpēc. Un “kāpēc” ir centrālais jautājums šajā vakarā. Katram māksliniekam ir kāds žanrs un niša, bet tevi šādu es atceros vēl tad, kad zem galda staigāju. Es atceros, ka kādā Rīgas galerijā bija šis, un joprojām ir šis. Kā tu varētu to paskaidrot – kāpēc tieši tā?
R. Ivanovs: Šis droši vien ir tas, kas es esmu. Es esmu izgājis visādus kūleņus, ciklus un apļus, un es gribētu teikt, ka šoreiz šis ir tāds jau daudz specifiski skaidrāk nolasāms naratīvs – tieši par portretu, par sevi, par iedziļināšanos sevī un dialogu. Es agrāk nekad neesmu tik strukturēti taisījis izstādes. Tās vienmēr ir ar domu, un portrets ir salīdzinoši statisks, bet tā režija – režijā ir tas stāsts, un to gribējās kaut kā pasvītrot. Tādu portretiskā pašportreta, dialoga stāstu. Tas stāsts jau it kā ir par mani, bet izvērsts caur māksliniekiem – caur Rembrantu un caur Rotko. Piesaiste ir Rotko, Rotko muzejs, Rotko oriģinālvieta, no kurienes viņš nāk un kas ir fascinējoši attīstījusies, un prasās arī viņa stāstu kā par mākslinieku drusku paplašināt.
R. Varde: Labi, par viņu varbūt vēlāk un par Rembrantu arī, bet tu minēji kūleņus un apļus, kurus tu veici. Kā, tavuprāt, ja tev darbu nebūtu, bet vajadzētu vienkārši tukšās telpās cilvēkiem paskaidrot, par ko šis viss ir – ko tu gribētu ar to pateikt?
R. Ivanovs: Es gribētu pateikt, ka svarīga ir glezniecība, svarīgi ir, ko tu vari izdarīt tev atvēlētajā laikā, tas valodas, formas risinājums. Droši vien māksla nekur tālāk par formu netiek, katra rokraksts ir kaut kāda forma, bet formā ir arī saturs, un tur ir tā dialektika, kas man ir svarīga un kas būtībā ir sarežģītākā lieta, ko ar vārdiem runāt. Tāpēc gleznas nav vārdi, un tāpēc – kā paskaidrot sevi – tas ir jautājums.
R. Varde: Un ja māksla netiek pāri tiem vārdiem, tad kas tiek?
R. Ivanovs: Es domāju, ka vizuālā valoda tiek tam pāri. Jo, teiksim, emocionālo stāvokļu, pārdomu un sajūtu apraksti – vai nu tā būtu mūzika, literatūra, dzeja vai māksla – tās iedarbojas ar saviem instrumentiem, un nav jau tā, ka visiem ir visam jābūt uzreiz skaidram. Nolasās vai nenolasās, ir kontakts, vai nav kontakta – tas jau ir tikai katra skatītāja paša kontaktā. Jo, kad izstāde ir uztaisīta, tas jau ir stāsts par to, kā skatītājs kontaktējas ar to, kas it kā esmu es.
R. Varde: Brodskis ir teicis, ka rakstnieks ar lasītāju nekad nesatiekas, pat tad, kad satiekas. Vai tu tomēr jūti atgriezenisko saiti, vai tu vari teikt, ka tevi saprot caur tavu mākslu?
R. Ivanovs: Tas vienmēr ir jautājums – kādā līmenī saprot? Un es bieži vien pārdzīvoju par to – ka varbūt nesaprot tieši kā tu vēlies. Tas nav viennozīmīgi. Šeit manos darbos varbūt pastāv kāda disharmonija, varbūt kontrasts starp subjektu, ko es gleznoju, un kā es gleznoju. Un, tiklīdz sāk runāt par stilistiku vai par formu, tā aiziet tajā zināmajā mākslas vēstures pieredzē – mēs piesaucam stilus, no kurienes tas nāk, bet mēs reti kad runājam par to tagadnes momentu, ko mēs gribam tagad pateikt, jo tas konteksts vienmēr mainās.
R. Varde: Un kā tu pārdzīvo? Tu teici, ka tu pārdzīvo reizēm, ka nenolasa to, ko tu gribēji teikt.
R. Ivanovs: Tas ir tāds kā uzdevums. Katra problēma ir nākamais uzdevums vai izaicinājums. Tu saproti, ka tā valoda nav pilnvērtīga, nav universāla. Tajā pašā laikā ceļojot un taisot izstādes, saproti, ka arī ārpus Latvijas to valodu saprot. Tādā ziņā, ka, kur ir veiksmes, tur darbojas.
R. Varde: Pāris vārdos izstāsti par tiem diviem citiem figurantiem – Rotko un Rembrantu. Kāpēc tieši viņi, kādas tev ir attiecības ar katru no viņiem? Es saprotu, ka tur ir tas pirmais burts “R” un var salikt tādu paralēli, bet, ja mēs runājam par iekšējo, kādas ir attiecības ar viņiem?
R. Ivanovs: Tāds sinhronitātes moments, kas varbūt ir vienkārši sakritība, bet tās ir pārliecības, kas satiekas. Man likās svarīgi – tiklīdz tu saliec lietas kopā, tās veido savu stāstu, un šajā gadījumā bija lokālais konteksts, kas ir ļoti būtisks – tikšanās uz Rotko zemes. Bet kā piedāvāt tikšanos ar Rotko? Mēs visi pieredzam katru mākslinieku caur viņa darbiem. Strādājot ar portretiem un figurālo izteiksmi, man ir bijusi svarīga pašportretu izteiksme, bet kaut kādā gleznieciskā zīmējumu formā, kā es to saprotu. Un tajā es redzēju to potenciālu, ka par Rotko ir maz stāstīts viņa attēlu valodā. Viņš pats ir uzgleznojis tikai vienu pašportretu. Mans idejiskais aizsākums varētu būt Rembrants, jo es redzu Rembrantu kā vienu no pirmajiem konceptuālajiem portretistiem, viņš visu dzīvi sekoja tam līdzi. Dzīves laikā uztaisīja tuvu 90 portretiem – zīmējumi, grafikas, akvareļi – to nopietno portretu varbūt nav tik daudz. Bet tas nebija kā renesansē – lielākā daļa mākslas vēstures ir pasūtījuma darbi. Tas nav kā mūsdienās, mūsdienu mākslas centrs, mēs taisām savu mākslu un savus konceptus, un konceptuālā māksla ir mākslinieku reakcija uz brīvības izpausmi. Savu brīvību izpaust Rembrantam, man likās, ir ļoti būtiski, viņš iedziļinās sevī ar to, ko var. Protams, tas ir arī formas meklējums, kas tajā laikā bija super intuitīvi. Viņš nojauta, tehnoloģija atļāva risināt kaut ko tādu, ko līdz tam nevarēja, un vēl tagad daudzi brīnās, kā tas bija iespējams. Viņš uz sevi skatījās caur spoguli, tas bija laiks, kad nebija kameras, kad tu dzīvajā gleznoji, tu gleznoji tikai no spoguļa zīmējuma, tāpēc grafikās viņam ir tas labais vai reversais skatījums, vai gleznās ir tieši tas kreisais skatījums. Savukārt, salīdzinot savas sērijas, teiksim, pašportretu sēriju ar portretu sēriju, kas ir Rotko, tur ir nianses, ko piedāvā katrs laikmets, un man likās, ka laikmets, kurā es dzīvoju – es varu piedāvāt savādāku stāstu par Rotko. Un tad tie stāsti savienojās.
R. Varde: Bet kā tu skaties uz to, ka mūsdienās fotogrāfija ir faktiski – es negribu uzspiest šādu traktējumu, bet – devalvē attēlu. Visi var bildēt, un tas ir tik parocīgi. Kāpēc tevi tas nemulsina? Kāpēc tu tomēr tiecies uz zināmu fotogrāfiskumu?
R. Ivanovs: To tu pareizi minēji, tas ir fakts. Un šādi fakti ir viscaur kultūrā, visur notiek ļoti daudz devalvācijas. Tāpēc mūsu pamatvērtībām, kaut vai glezniecībai un roku darbam vai akustiskam skanējumam, ir sava vērtība ārpus digitālā un profanācijas. Tāpēc arī muzeji piedāvā vietu, kur notikt notikumiem. Lai tas nenotiktu, lai mēs arī mīlam publisko mākslu un visādas interesantas performances, jābūt arī vērtīgai telpai, kurā tam procesam notikt. Arī Rotko bija par to, ka speciālai telpai jābūt. Nevar restorānā, jābūt kapelai. Teiksim, speciālas vietas, kur tu atslēdzies no pasaules, kur tu ej. Šajā gadījumā es arī esmu to nosaucis par templi. Mūsu kultūrā nav ļoti izteikta asociācija ar templi. Saliekot to, ka šajā templī ir kapelas vai gleznu sērijas ir veidotas kā kapelas, man likās svarīgi kaut vai ar šādu aicinājumu izprast šādu terminu – templis. Un savienojumā ar portretiem liekas jocīgi, bet kāpēc gan ne. Tas ir skatītāja rokās – kā to savienojumu traktēt. Mans uzdevums ir piedāvāt.
R. Varde: Labi, kāda ir metode? Piemēram, templī ir sava struktūra, ko darīt, ko nedarīt, ir kaut kāds mikroklimats – novilkt apavus, ja mēs runājam par Austrumu templi, vai lakatiņu galvā, vienalga. Kas būtu šajā templī jādara, lai pietuvotos sapratnei par to, kas tas viss ir?
R. Ivanovs: Teiksim, kā Rotko kadrēja, rakstīja instrukciju – jānostājas bija tādā attālumā no gleznas, tur 19 collas… Mans piedāvājums arī būtu pabūt ar gleznu, lai tu vismaz saproti, par ko tas ir. Un tiklīdz tu sāc būt tajā telpā, konektēties kaut vai skatoties. Mēs esam pieraduši iet uz ārtfēriem, kur ir vienkārši strīms un gūgls, un viss pārējais, tā ir masa ar informāciju, bet izstāde piedāvā klusāku telpu, mierīgāku telpu, uz ideju koncentrētu telpu, ļauj būt tajā telpā.
R. Varde: Nonākšana intīmā saskarē ar darbu un vārds “notikt” arī iezīmē kaut kādu dinamisku trajektoriju. Proti, tas neiet kopā ar to, ka portrets ir statisks. Man liekas, ka tas gan ir kustīgs.
R. Ivanovs: Es kaut ko tev parādīšu, un varbūt tu jau kaut ko redzēji. Kaut vai pieminot to, ka Rembrants taisīja daudz portretu, sekojot savai dzīvei, tur ir tā kustība arī iekšā, tur ir viņa rokas kustība, tur ir acu kustība, tur ir krāsu kustības, tur ir mana kustība, teiksim, kā es piedāvāju to vērojumu, kā es esmu vērojis. Lai ievērotu to kustību.
R. Varde: Nē, ir okei. Es vienkārši domāju par to, ka laikmets ir steidzīgs, visu laiku kaut kas, tiktoks, visu laiku ir daudz informācijas. Es nesen domāju par to tādā kontekstā, ka, piemēram, padomju paaudze – tas ir oftopiks, vienkārši pārdomas – runā par, piemēram, Adriāno Čelentāno, un tu saproti, ka visticamāk viņš to atceras un deg par to tāpēc, ka tas bija vienīgais iespaids, kas viņam bija. Viņš izgāja ārpus pelēkā rāmja, un re kur pēkšņi ir ārzemnieks. Vai viņš tika uz Čehoslovākiju un dabūja kaut kādas košļenes. Bet tagad šī sajūta – es nezinu, par ko es varētu šādi fanot šobrīd, tāpēc īsti nav par ko. Tāpēc ka tas viss mainās, viss ir pieejams – ieej Spotify un dabū kaut kādus Jaunzēlandes mūziķus, kas tev nekad mūžā nebūtu pieejami. Bet ar visu to tu ej ļoti specifiskā spektrā iekšā, kur uzvara nav triumfāla, bet ļoti, ļoti klusa. Kāpēc tu to dari? Es saprotu, ka uz to nav atbildes, bet man tas tev ir jāpaprasa.
R. Ivanovs: Es domāju, ka vērtīgākais jau ir tavs novērtējums, tavs redzējums vai tava sapratne par šo. Ar to mēs visi, kas nodarbojamies ar kaut kādu nepakļaušanos vai arī klausīšanos sevī, cīnāmies. Tu dari to, kas tev liekas svarīgi. Un tur nav tiešas atbildes, tu kaut kā seko tam un mēģini veikt tās kustības savā teritorijā.
R. Varde: Es runāju ar vienu mākslinieci un viņai jautāju, kāpēc tik lielas gleznas, tas taču kādam ir jāstiepj. Ja es būtu gleznotājs, es laikam gleznotu miniatūras, lai varētu somā pārnēsāt visas reizē. Bet viņa man atbildēja – tāpēc, ka forši!
R. Ivanovs: Es arī jūtu, ka ir pirmkārt jāatbild uz tām primārajām lietām, kas liekas intuitīvi svarīgas. Ja tās var vēl labi tālāk iepakot, iesaiņot, par tām skaidri runāt, un ar to sarežģīto lielo formu, ko ir grūti pārvadāt – ja tu tiec ar to galā un tas viss darbojas, tad tas arī ir rādītājs, ka tas ir jādara. Priekš manis formātam arī ir ļoti liela nozīme, un var risināt kompozīciju, jo kompozīcija atšķiras mazajā un lielajā formātā. Formāts ir arī kompozīcija. Tā ir formas izteiksme, būtiska, teiksim, krāsai. Tāpat kā minimālistiem bija ar vienu noti. Bet ir svarīgs laika periods, kādā tu to izpildi. Šīm lietām, kas nav visas paskaidrotas, ir nozīme. Tā ka es ceru, ka tās pēc tam tiek arī sajustas tuvu tam. Tās tiek pamanītas un sajustas un nes vēlamo informācijas lauku – poētisko vai iedomāto. Varbūt mainās arī stilu vai stilu aprakstu jēga, jo nu laikmetos… Tāpēc jau mēs varam salīdzināt – fotoreālisms vai fotogrāfija, vai minimālisms, vai krāsu… Mēs strādājam ar tām pašām krāsām, ar ko Rubenss, Rembrants, Rotko. Krāsu nav daudz, tāpat kā minimālistiem vai mūziķiem skaņas nav daudz – tikai kā tu ar tām strādāsi.
R. Varde: Viens no jautājumiem, kas man tev jāuzdod, ir: es reizēm nodarbojos ar putnu fotografēšanu, sēžu slēpnī piecas stundas, desmit stundas, un tur man nav, kur sprukt no sevis. Es apzināti tur nonāku, tāpēc ka var klausīties podkāstu, bet tu izšķied laiku, kur tu, iespējams, satiksies ar to, ko tu negribi. Un es pamanu, ka ir zināma kopēja likumsakarība tajā visā paternā, kas tev ir. Tev ir pa stundām sadalāms process, tāda līkne – tev sāk iestāties nogurums, pēc tam tev sāk nākt miegs, pēc tam tev kaut kas sāp, niez vai tirpst, un tad tu to pārvari, ja to tā var nosaukt, un tad ir nākamais posms, kurš tevi sāk pārliecināt, ka šodien tas putns neatlidos, ka varbūt jāiet projām, un ja tu to jau zini, tu jau esi gatavs vairāk vai mazāk. Ja patrāpās kāds nejaušs cilvēks tajā kompānijā, tu redzi, ka viņš tam iet cauri pirmo reizi, viņš uzpērkas uz katru no šīm sajūtām. Tev kā cilvēkam, kurš ir pavadījis daudz laika ar sevi, droši vien tā ir tava izvēle, vai tu esi pamanījis kaut ko pēdējo gadu laikā iekšā, kas tevi ir pārsteidzis?
R. Ivanovs: Vienmēr pārsteidz kaut kādi – drīzāk analoģija, kā tu saki, kad atlido tas putns – ja ir tas prieks par kaut kādu atklājumu vai negaidītu pavērsienu, jo daudzas lietas tajā procesā tu vari paredzēt. Kā tu saki, arī man ir jānogruntē, jāuzvelk, jānokrāso, jāizmēra, tas viss paliek, vai ne, bet saglabāt kaut kādu vieglumu vai atklājuma momentu ir patīkami. Tādi spēles momenti, grūtības ir tajā laikā, kā tu teici – tā sēdēšana, laiks ir tā grūtība, viena no grūtībām. Vai nu tas ir fiziski smagi vai vienkārši ilgi, un tu ej cauri tam procesam, un tu redzi – kad tu esi jauns, tiešām ir frustrācija tajā laikā. Es tagad ar frustrāciju nenodarbojos, to es pielieku pie laika un neskaitu, cik daudz tas bija vai ne, bet meklēju tos atklājumus, mirkļus, kas dod vairāk prieka. Es uz negatīvām emocijām nefokusējos, jo tās būs, un jāfokusējas uz to, kur parādās atbildes, parādās risinājumi, pat negaidīti.
R. Varde: Bet tad tu faktiski nedrīksti lasīt ziņas un tādas lietas, lai varētu fokusēties uz pozitīvām emocijām, vai tu tomēr..?
R. Ivanovs: Es nelasu, nē.
R. Varde: Nu, tā man likās. Bet katram ir savi rituāli – tas tāds lamuvārds gandrīz. Piemēram, es pazīstu vienu rakstnieku, kurš, pamostas, nomazgājas, pārģērbjas, iziet ārā, atnāk atpakaļ un sāk rakstīt. Tas viņam darbojas. Kas tev darbojas?
R. Ivanovs: Jā, es domāju, bez rituāliem nebūs, nekas nenotiks, katram savi rituāli, vienā brīdī sarežģītāki, vienā brīdī vienkāršāki. Mans rituāls ir būt darbnīcā, tas zināmā mērā ir arī templis vai meditācijas celle, kur agri vai vēlu tu pieslēdzies darbam vai sagatavojies, vai to visu noorganizē. Reizēm tā pārējā īstenība, tie ikdienas procesi visvairāk traucē – pārvietošanās, nokļūšana, parastas vajadzību apmierināšanas.
R. Varde: Ēst, ja?
R. Ivanovs: Jā, tas viss traucē.
R. Varde: Bet kā tu to nomenedžē? Es runāju ar vienu juvelieri – viņš visu ēdienu sagādā vairākām dienām darbnīcā, lai vispār neietu ārā. Un tad viņš tur ir, un viņam ir tikai gulta un galds. Kā tu ar to strādā, ar visu to fizioloģisko?
R. Ivanovs: Tas viss ir interesanti, bet tās jau ir detaļas.
R. Varde: Nevajag detaļas, labi.
