Saprāta balss. Inga Bunkše par Latgales reģiona mākslinieku konkursa izstādi
“Par ko tu nobalsoji? Par ko atdevi savu balsi?” nereti dzirdam sarunās pie vēlēšanu iecirkņa. Tagad uz mirkli iedomāsimies, ka balss būtu jāatdod nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē. Jāiedod sava balss politiķim, kurš, savācot vienu, trīs vai piecus tūkstošus balsu, tās visas pārstāvēs nākamos četrus gadus. Kam Jūs uzticētu savējo? Protams, tam, kurš būtu gudrs, uzticams, taisnīgs. Bet ir viens nosacījums! Šīm balsīm būtu savstarpēji jāvienojas.
Ja visi prasīs “lielas mājas”, tad politiķis sev būvēs lielu māju (sk. A. Buļa darbu “Es balsoju par…”). Ja visi gribēs “pēdējos aifonus”, tad politiķim tas būs. Ko balsis prasīs, tas politiķim būs! Bet ja prasītu par kopējo labumu? Ja augstāk par privāto kabatu vērtētu pilsētas un valsts izaugsmi, godīgu likumu izpildi, klimata izmaiņu novēršanu, mieru un citu zemju neiekārošanu. Un katrs ar savu balsi neļautu politiķim melot, izlocīties, iedzīvoties uz citu rēķina un prasītu pildīt solīto? Bet tad jau sanāk, Jūs teiksiet, ka no ikvienas mūsu balss ir atkarīga mūsu kopīgā nākotne? Tā nevar būt, Jūs teiksiet, es viens to nevaru ietekmēt.
Tā nu ir sanācis, ka mums Latvijā šķiet – mēs neko nevaram ietekmēt. Vēlam, ievēlam, pārvēlam, bet nekas nemainās. Varbūt tāpēc, ka nedomājam, ko ievēlam? Sociālais aktīvisms nav modē.
Pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā Rotko muzejs aicināja Latgales reģiona māksliniekus piedalīties izstādē un padomāt par nedaudz izaicinošu tēmu – vēlēšanās/vēlēšanas.
Anotācijā teikts: “… kad vēlēšanās zaudē garumzīmi un vietā stājas vēlēšanas, atraisās dinamiska personīgās un kolektīvās gribas un izvēles saspēle, cilvēka individuālajām vēlmēm un iekšējās pasaules diktātam saduroties vai saplūstot ar ārējo, kopējo rīcību un atbildību.” Lielākā daļa izstādes mākslinieku tomēr palikuši savā komforta zonā, izstādes tēmu apspēlējot vien darba nosaukumā.
Par vēlēšanu tēmu ironizējis mākslinieks A. Bulis, izdomātas partijas “Sapņotāji” vēlēšanu zīmē sniedzot izvēles, kas parāda cilvēka egoistisko dabu. Darbs veidots savdabīgi, izmantojot asprātīgu animācijas risinājumu. J. Bakāne karikatūras formā gleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem pavīpsnā par priekšvēlēšanu cīņas “melnajiem PR” – pretendenti uz varu gatavi izmantot visus līdzekļus, lai draudzīgā pulciņā noēstu konkurentus.
Vairākos mākslas darbi jaušami miera laika sapņi – ilgas, vēlmes, laimīgi bērni. Vai mūsu bērni var būt laimīgi, ja ir karš vai planēta iet bojā cilvēku ietekmēto klimata pārmaiņu dēļ?
Tomēr, ja noliekam malā gaidas par mākslinieku pilsonisko aktivitāti, izstāde uzlūkojama kā pārdomas par dzīves pamatvērtībām – laiku, telpu un fizisko matēriju, ikdienas pieredzi paplašinot līdz filosofiskām pārdomām (A. Slišāne, N. Krjukova). Vēlme pēc visaptveroša, bezgalīga miera nolasāma teju ikvienā dabas tēlojumā (R. Štelmahere, I. Griezāne, L. Bērziņš, A. Ritiņa). Arī abstraktie darbi, nepārkāpjot estētiskā diskursa robežas, neizaicina, bet mudina meklēt apslēpto skaistumu.
G. Palmas “Kapiņu kopēja” kopējā ainā ienes disonansi. Vispirms pretruna ietverta darbā – tas atstāj spontanitātes sajūtu, it kā attēls būtu tverts kā momentuzņēmums, kas disonē ar atveidoto vietu – kapiem, kur valda mūžība. Otrkārt, kompozīcija aicina skatītāju apšaubīt savu realitātes uztveri un skaisto kā nepārejošu vērtību. Līdzīgas pārdomas par subjektīvā un publiskā, intimitātes un universāluma līdzsvara zudumu raisa A. Žūriņas darbs “Mantojums” un A. Zelča “Skābbarības torņu iedzīvotāju laikmets”.
Lielisku vizuālo piedzīvojumu sniedz izstādes stilistiskā, formālā un materiālā daudzveidība. Reālisms, hiperreālisms (S. Saveļjeva) sirreālisms (M. Krasovska, L. Lāce), abstrakcionisms līdzās līniju, krāsu, formu un faktūru dažādībai sagādā baudu acīm un prātam. Tekstils, metāls, porcelāns, māls, čuguns, stikls, akrila sveķi ir tikai neliela daļa no materiāliem, kuri filcēšanas, aušanas, veidošanas, vitrogrāfijas un citu tehniku rezultātā pārtapuši jaunos estētiskos pārdzīvojumos. Mākslinieciskās domas un izteiksmes bagātībai neapšaubāmi stabils pamats ir Latgales reģiona mākslas izglītības iestādes un pedagogu nesavtīgais darbs.
Kā vienmēr pārdomātais izstādes iekārtojums skatītājam palīdz ieraudzīt negaidītas mākslas darbu saskares zonas un atklāt jau pazīstamu parādību jaunas nozīmes.
Nobeigumā vēlreiz atgriezīšos pie vēlēšanām. Dzīvojam laikā, kad izplūdums starp faktu un meliem, realitāti un absurdu precīzi attēlo politiskā diskursa būtību. Māksla ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, kas var aicināt apšaubīt naratīvus – gan personiskos, gan politiskos. Izmantosim to!
Un vēlēšanās klausīsim savai saprāta balsij.
Mag. art. Inga Bunkše
Izstāde skatāma no 7. marta līdz 18. maijam.
Sīkāk: https://rothkomuseum.com/ekspozicija/velesanas/
Publicitāte attēls: Jurika Bakāne “Kurš vakariņās?!”. Audekls, eļļa, 80 x 120 cm, 2024. Foto – Didzis Grodzs
