Rāmi čukstošais melnais jeb klusuma melnā valoda. Par Vaidota Januļa izstādi Rotko muzejā
Aploksne kā orientieris
Vaidots Janulis, kā allaž, turpina eksperimentēt. Savā jaunākajā izstādē “Melnā klusuma grafika” viņš piedāvā ne tikai sietspiedes tehnikā risinātus darbus, bet arī asamblāžas un objektus. Kopā tie veido divus atsevišķus naratīva pavedienus, kas nemanāmi savijas vienā stāstā.
Būtībā izstāde ir par to, kas veido un ietekmē mūsu uztveri – par attiecībām un vēstījumiem, kas mūs pavada šodien un sasniedz no pagātnes dzīlēm. Vienlaikus izstāde ir arī par izvēli – izšķiršanās mirkļiem, kad mēs pieņemam vai noraidām saņemto informāciju.
Melno daudz vairāk par jebkuru citu krāsu parasti saistām ar diennakts tumšajām stundām – laiku, kad rosība norimst un iestājas klusums. Tās dziļumu nosaka mirkļa specifika, mūsu klātbūtnes punkts, ko ietekmē ne tikai apkārtne, bet arī iekšējais klusums. Un tomēr absolūts klusums, gluži kā pilnīgs melnums, nav iespējams. Nav grūti iedomāties melno kā klusuma valodu; grūtāk ir saprast, kā piķa melnumā var pastāvēt un darboties komunikācijas kanāli. Tieši par to ir Januļa izstāde – par melno kā kustīgu spēku, reizē vizuālu un konceptuālu, kas pārraida spilgtus, lai gan ne vienmēr skaidri nolasāmus vēstījumus.
Sākotnēji šķiet, ka mākslinieks neizmanto māņu manevrus – skatītājam tiek piedāvāta pazīstama vizuālā valoda. Tāpēc darbos ienāk aploksnes. Nebūdamas jaunas Januļa radošajā praksē, šoreiz tās parādās plašākā kontekstā, iezīmējot abstraktākus jēdzienus.
Aploksne – kā to itin labi varētu sagaidīt – joprojām simbolizē vēstījuma nodošanu, taču tā vairs nav vienīgais vai pat galvenais jēgas nesējs. Tā kļūst par darba sastāvdaļu līdzās citām, nereti kalpojot kā sava veida orientieris, kas ved skatītāju tuvāk centrālajai domai. Šī doma tiek attiecīgi izvērsta ar citiem konceptuāliem un formāliem elementiem, kam bieži vien ir vēl izteiktāka simboliska nozīme. Dažkārt Janulis aploksnes kārto kā mājīgas kabatiņas uz melna samta pamatnes. Iespaidu papildina vēl piesātinātāks spīdīgi melnas avīždrukas mirdzums, kas atgādina kreklu apdruku. Šādas smalkas melnā gradācijas atkārtojas visā izstādes laukumā. Turklāt citviet aploksnes kļūst par sarkaniem karogiem, un, lai gan sākotnēji to funkcijas rādās pilnīgi atšķirīgas, simboliskā nozīme nemainās.
Šī izstāde, gluži kā organizētas medības, iezīmē teritoriju, iežogo zonu un norāda virzienu. Kāda ir šī teritorija un uz kurieni tā ved – tas paliek skatītāja ziņā. Darbiem nav skaidras piesaistes konkrētam notikumam vai vēsturiskam faktam. Mākslinieks ceļ tos mums priekšā kā abstraktu ideju – apceri par to, kā mēs veidojam, nododam un uztveram zināšanas.
Ne tik daudz kas, cik kā
Lai arī mākslinieks izvairās no tiešas tematiskās konkretizācijas, darbu nosaukumi darbojas kā ceļazīmes, norādot pārdomu virzienus. Ja skatāmies caur arhīva interpretācijas prizmu, runa varētu būt par visdažādākajām arhivēšanas formām – no vēsturiskās līdz privātajai, no taustāmās līdz netveramajai, ieskaitot arī domu un sajūtu arhīvu. Šeit svarīgākais nav arhīva saturs vai daba, bet tieši pats arhivēšanas akts. Darbi liek apzināties, ka informācija tiek kaut kur glabāta jeb uzkrāta un ka to iespējams izgūt, nolasīt, interpretēt citā laikā vai kontekstā. Tās jēga mainās līdz ar apstākļiem, reizēm iegūstot izteiktāku simbolisku nozīmi.
Aploksnes Janulis neatstāj tukšas, bet piepilda ar zīmītēm, taču vēstījumi nav salasāmi, nav vērts pat mēģināt. Teksts nenes saturu, tas vienkārši apzīmē tekstu kā komunikācijas kanālu – pārraides formu vai pat tikai fakta konstatāciju, ne vairāk. Vizuālo klusumu pārtrauc sarkanas līnijas, punkti un zīmes, kas caururbj darbu melno virsmu. Vēl satraucošāka ir sarkaniem diegiem cauršūtā informācijas tūce, kas milst virs darbiem, mezdama svina smagu ēnu. Vai tā ir īsta? Un, ja ir – vai tai var ticēt? Vai noskaņa mainītos, ja diegi būtu balti?
Tieši šīs nianses Januļa darbos neļauj iestāties mieram un aizklāt ne vienmēr klusināto vēstījuma saturu. Lai gan mākslinieks neuzņemas atbildību par informācijas atšifrēšanu, tā paliek turpat blakus – jūtami klātesoša un potenciāli atpazīstama. Tādēļ ik norāde, ik simboliskais marķieris nes vienu pamatdomu: no svara ir ne tik daudz kas, cik kā. Ne tik daudz kas ir uzrakstīts, bet kā un jo būtiskāk – kā tas tiek uztverts. Jo galu galā ar mums paliek nevis pati informācija, bet tās nospiedums mūsu apziņā.
Tādējādi Janulis aicina vairāk paļauties uz intuīciju, nevis redzi. Uz to norāda arī plakstiņu motīvs. Kā saka pats mākslinieks: “vēstules un skatienus slēpj aploksnes/plakstiņi,* abiem ir komunikatīva funkcija. Jūs aizverat aploksni, aiztaisāt acis, visapkārt valda dziļa, melna tumsa, un tomēr tēli paliek.”
Un tomēr, nolaižot plakstiņus un aizverot acis, mēs zaudējam iespēju uztvert jaunu informāciju caur redzi. Tādēļ, lai izprastu notiekošo, jāpaļaujas uz citām maņām. Tā, protams, ir sava veida spēle – rotaļīgs flirts ar skatītāju. Veids, kā pievērst uzmanību citiem uztveres un komunikācijas kanāliem. Tie var pieprasīt lielāku piepūli, taču reizēm sniedz lielāku uzticamību.
Skatīties vēl nenozīmē ieraudzīt
Spriedze pieaug, izstādē ienākot asiem ikdienišķiem priekšmetiem, kas, mākslas darba kontekstā un mākslinieka fakturālo risinājumu ietekmē iegūst jaunus nozīmes slāņus. Bārdas nazis met bargu sarkanu ēnu un šķiet pārdalām informāciju, pāršķeļam to pušu, atklājot abas puses – labo un slikto. Kalts, gaļas maļamās mašīnas asmens, pat gludekļi, no kuru rokturiem dīgst asni, aicina uz daudznozīmīgu interpretāciju. Šie priekšmeti paplašina pašas informācijas jēdzienu: vai mēs tik tiešām vienmēr redzam to, kas ir mums acu priekšā? Un cik daudz no tā, ko mēs redzam, nosaka mūsu pašu priekšstati?
Lai arī darbi ar to krāsu kontrastu, trauksmainajām faktūrām un tiešā un pārnestā nozīmē asajiem priekšmetiem melnajos laukumos var netīkami kairināt skatītāja maņas, mākslinieks necenšas pārlieku dramatizēt. Izstāde ietur rūpīgu līdzsvaru starp melno, sarkano un balto. Uzmanība tiek pievērsta nevis minēto krāsu attiecībām, bet to smalkajām modulācijām – teju nemanāmajām toņu niansēm, kas pārdomāti izkārtotas vienas plaknes robežās.
Sava vieta mākslinieka klusinātajā vizuālajā valodā ir arī relatīvi smagiem priekšmetiem, piemēram, dzelzceļa kabām. Janulis drosmīgi maina to mērogu, kontekstu un nozīmi. Izceltas ārpus ierastās vides, kabas tiek iedzītas metāliskā avīždrukā, svinīgi iesaiņotas dāvanu (?) kastītēs vai pārkaldinātas par sejas profiliem. Ar ķirurģisku precizitāti un bezbailīgu radošu atļaušanos mākslinieks pāršķel tās pušu, atklājot sarkano serdi.
Mākslinieka domu gājiena pretrunīgos līkločus skaidrākus dara nosaukumi un tajos ietvertās atsaucas uz vēsturiski attāliem, taču joprojām emocionāli skaudriem tematiem. Šeit dzelzceļa kaba iegūst īpaši spēcīgu emocionālu pieskaņu, kļūstot par liecinieci ne tikai fiziskam spiedienam, bet arī Sibīrijas deportācijām un to lauztajam vēstures ritam. Kabu mestās mīklainās ēnas atgādina pirkstu nospiedumus. Kura ēna tā īsti ir – izsūtītā vai izsūtītāja? Januļa darbos skatīties vēl nenozīmē ieraudzīt un saprast.
Neraugoties uz vizuālo un tematisko blīvumu, izstāde runā čukstus. Tās spēks ir atturībā, čukstus paužot to, kam nereti ir triecienviļņa spēks. Januļa vizuālo valodu raksturo izteikts smalkums. Harmonija un disonanse, iznīcība un šaubas, patiesība un viltus – it viss tiek pasniegts identiski klusinātā tonī, neizceļot un neuzspiežot nevienu no varbūtējiem lasījumiem. Jo īstais vēstījums skan šādi: ik elements un komunikācijas kanāls ir daudzslāņains un var slēpt vairāk nekā vienu nozīmi.
Risinājums netiek piedāvāts – tas, iespējams, nekad nav bijis mākslinieka mērķis. Tā vietā viņš pievērš uzmanību tam, kas rādās acīmredzams, bet bieži paliek nepamanīts. Varbūt tāpēc, ka plakstiņi paliek aizvērti. Bet varbūt skatīties nekad nav bijis tas pats, kas ieraudzīt.
* Lietuviešu valodā vārds “vokas” nozīmē gan “aploksni”, gan “plakstiņu”.
Mākslas kritiķe Dangole Ruškiene
Vaidota Januļa izstāde “Melnā klusuma grafika” skatāma Rotko muzeja vasaras sezonas programmā līdz 2025. gada 17. augustam.
Kuratore – Tatjana Černova.
Attēlā: Vaidots Janulis izstādē Rotko muzejā (foto – Didzis Grodzs)